Krievijas ķeizariene Katrīna II (arī Katrīna Lielā vai Jekaterina Aleksejevna) (1729. gada 21. aprīlis, Štefetina, Vācija — 1796. gada 17. novembris, Carskoje Selo, Krievija) bija Krievijas imperatore. Dzimusi kā Sofija Frīdrihē Augusta fon Anhalts-Cērbsta, viņa pēc pārkāpšanas uz pareizticību un ieceļošanas Krievijā kļuva par Jekaterinu Aleksejevnu. Viņa nāca pie varas 1762. gadā ar valsts apvērsumu, kas gāza viņas vīru Pēteri III; viņa nāve notika drīz pēc apvērsuma un tiek uzskatīta par slepkavību, lai gan precīzi apstākļi paliek neskaidri. Katrīna valdīja līdz savai nāvei 1796. gadā un darīja Krieviju par vienu no spēcīgākajām Eiropas lielvalstīm.
Valdīšana un ārpolitika
Katrīna ievērojami palielināja imperatora varu un paplašināja Krievijas robežas. Viņas ārpolitiskās aktivitātes ietver ilgstošus konfliktus ar Osmaņu impēriju un aktivitātes Polijas teritorijā. Krievija guva svarīgas uzvaras un teritorijas pie Melnās jūras, tostarp Krimas aneksiju 1783. gadā. Pēc Krievijas uzvarām pret osmaņiem tika noslēgta Kjukjūk-Kainardžas miera līgums (1774), kas nodrošināja Krievijai piekļuvi Melnajai jūrai un īpašas tiesības pār pareizticīgajiem impērijas pakļautajās teritorijās.
Katrīna aktīvi piedalījās arī Polijas sadalīšanā kopā ar Prūsiju un Austriju; pirmā dalīšana notika 1772. gadā, vēlāk sekoja papildu dalīšanas, kas izmainīja Eiropas politisko karti un nostiprināja Krievijas ietekmi Centrālajā un Austrumeiropā.
Iekšpolitika, reformas un nemieri
Katrīna bija ietekmēta no Eiropas Apgaismības idejām un mēģināja ieviest reformas. 1767. gadā viņa izstrādāja tā saukto "Nakaz" (Instrukciju) — vadlīnijas valsts tiesību komisijai, kas aicināja ierobežot sodu nežēlību un uzlabot likumdošanu. Tāpat viņa sasauca Likumdošanas komisiju, lai apspriestu valsts pārvaldības uzlabošanu, taču daudzas reformas netika īstenotas vai tika ierobežotas.
Vēl vairāk — 1773.–1775. gadā izcēlās Jemeljana Pugačova vadītais zemnieku un kazaku nemieru sacelums, kas izrādījās liels izaicinājums centrālajai varai. Pēc nemieru apslāpēšanas Katrīna nostiprināja dārgākās tiesības muižniecībai, izdeva 1785. gada "Pašvaldības privilēģiju" (Charter to the Nobility), kas formalizēja muižniecības privilēģijas. Reakcija uz sacelumu arī pastiprināja sevis un valsts drošības aparatūru, bet serfdoms daudzviet tika sasprindzināts un pat paplašināts.
Kultūra, izglītība un atbalsts mākslai
Katrīna bija ievērojama kultūras patronese. Viņa uzturēja sakarus un draudzējās ar tādiem Apgaismības filozofiem kā Voltērs un Didro, aicināja intelektuāļus uz savu galmu un atbalstīja grāmatu izdošanu. Viņas valdīšanas laikā tika dibinātas un attīstītas valsts iestādes — piemēram, Smolnijas institūts (pirmais valsts sieviešu izglītības iestādes modelis Krievijā) un Ermitāža, kas kļuva par vienu no bagātīgākajiem mākslas krājumiem Eiropā.
Arhitektūra un pilsētu attīstība (īpaši Sanktpēterburgā un Carskoje Selo, kur atrodas greznā Katrīnas pils) saņēma lielu atbalstu, un viņas laikmets bieži tiek raksturots kā ziedu periods krievu kultūrā un mākslā.
Mantojums un vērtējums
Katrīnas II valdīšana atstāja pretrunīgu, bet nenoliedzamu ietekmi: viņa pārvērta Krieviju par lielvaru, paplašināja tās robežas un veicināja kultūras un izglītības attīstību. Tajā pašā laikā viņas politika nostiprināja muižniecības varu un nerisināja serfisma jautājumu, kas turpināja būt sociālas spriedzes avots. Vēstures vērtējums par Katrīnu līdz šim ir daudzslāņains — viņu vērtē gan kā apgaismības laikmeta valdnieci, kas modernizēja valsti, gan kā absolūtu monarhi, kuras lēmumi padziļināja nevienlīdzību un represijas pret zemākajām sabiedrības kārtām.
