Ceolulfs I bija Mercijas, Austrumanglijas un Kentas karalis no 821. līdz 823. gadam. Viņš nomainīja savu brāli Koenulfu no Mercijas un pārņēma varu laikposmā, kad Mercija jau bija kļuvusi par vienu no spēcīgākajām anglosakšu valdībām. Ceolulfa valdīšana bija īsa un notikumiem bagāta — tajā laikā pieauga iekšējās domstarpības starp valdnieku un muižniecību, kas galu galā noveda pie viņa gāšanas.
Valdīšanas raksturs un iekšpolitika. Ceolulfa varā nonākšana notika parastajā anglosakšu kārtībā — bez plašas tautas vai dižciltīgo apspriedes dokumentācijas, un daļa zināšanu par viņa valdīšanu nāk no īsiem hronikas ierakstiem un diplomātiskajiem ierakstiem. Viņa īsā valdīšanas laikā starp muižniekiem un valdnieka līdzgaitniekiem radušās lielas nesaskaņas; šķiet, ka vairākas svarīgas dzimtas un reģionālie līderi nebija apmierināti ar Ceolulfa politiku vai ar viņa ietekmi pie varas pēc Koenulfa nāves. Šo domstarpību dēļ Mercijas centrālā vara kļuva vājāka un trauslāka.
Gāšana un Beornulfa nākšana pie varas. 823. gadā Ceolulfs tika gāzts un no Mercijas izsūtīja Mercijas Beornulfs, kurš pats pretendēja uz troni. Beornulfa apvērsums iezīmēja būtisku pāreju — no viena aristokrātiskā valdnieka uz citu, kurš spēja savākt pietiekamu atbalstu, lai īstenotu varas maiņu. Drīz pēc tam Beornulfs nostiprināja savu varu un sāka rīkoties kā Mercijas karalis.
Sekas un mantojums. Ceolulfa īsā un saraustītā valdīšana ir svarīga, jo tā parāda, kā iekšējas sadursmes varēja vājināt agrīnās anglosakšu karalistes. Beornulfa nākšana pie varas un turpmākie notikumi (tai skaitā Beornulfa sakāve pret Wessex karali Ēgbertu un citi politiskie pārvērtējumi nākamajos gados) veicināja Mercijas dominances pavājināšanos Britu salās. Par Ceolulfa personīgo likteni pēc gāšanas avoti sniedz maz informācijas — dažos avotos minēts, ka izsūtīšana vai piespiedu atsvešināšana varēja nozīmēt arī iegrūšanu atriebībā nevaldījumā vai atrašanos klostera dzīvē, taču šīs ziņas nav pilnīgi apstiprinātas.
Vispārīgi runājot, Ceolulfa I valdīšana 821–823. gadā ir piemērs tam, cik trausla var būt varas pamata stabilitāte, ja trūkst plaša aristokrātiskā atbalsta, un kā iekšējās domstarpības var ātri mainīt politisko karti agrīno viduslaiku Anglo-Sakšu pasaulē.
