Osmaņu impērija

Vēsture

Osmaņu impēriju 1299. gadā pēc Kristus dzimšanas dibināja Osmans I. Viņa dēls Orhans no bizantiešiem ieņēma pirmo Osmaņu impērijas galvaspilsētu Bursu. Vēlākos 1300. gados osmaņi sāka nostiprināt varu, jo īpaši Balkānos, kur 1389. gadā Kosovas Polje kaujā sultāns Murads I sakāva Serbiju. 1389. gadā Murads šajā kaujā mira, un varu pārņēma Bajezids I. 1396. gada kaujā pie Nikopolisas tika sakauts liels Rietumeiropas lielvaru krusta karš. Neraugoties uz šo uzvaru, 1402. gadā Ankaras kaujā Tamerlans gāza Bajezidu. Viņa prombūtnes dēļ sākās pilsoņu karš, ko dēvēja par Osmaņu interregnum. Mehmeds Čelebi uzvarēja un kļuva par Mehmedu I. Viņa dēlam Muradam II nācās cīnīties ar pretendentiem uz troni, kurus atbalstīja Bizantijas impērija. Viņš atriebās ar uzbrukumu Konstantinopolei, un Venēcija palīdzēja bizantiešiem. Murads tos sakāva pie Salonikiem, kā arī sakāva Karamanīdu bejliku (kņazisti). Viņš arī sakāva Ungāriju, Poliju un Valahiju pie Varnas 1444. gadā. Ungāru ģenerālis Jānis Huniadi mēģināja uzvarēt turkus, bet 1448. gadā zaudēja.

1453. gada 29. maijā Konstantinopoli iekaroja Mehmeds Uzkarotājs. Viņš pakļāva arī Albāniju un paplašināja toleranci pret pareizticīgo baznīcu. Mehmeds turpināja ekspansiju kopā ar savu dēlu Bajezidu II. Selims I 1517. gada sākumā iekaroja Ēģipti un Levantu, ko pārvaldīja mamluki. Viņš arī iznīcināja Safavīdu persiešus pie Čaldirānas 1514. gadā. Osmaņi arī bija strīdā ar Portugāli par savu ekspansiju. Viņa dēls Suleimans Lieliskais 1526. gadā pēc Mohačas kaujas ieņēma Belgradu un lielāko daļu Ungārijas. Viņa veikto Vīnes aplenkumu 1529. gadā atvairīja dziļi sašķeltā Svētā Romas impērija. Transilvānija, Valahija un Moldāvija drīz pēc tam kļuva par Osmaņu impērijas tribūtiem. Austrumos osmaņi ieņēma Bagdādi no Safavīdiem un sadalīja ar tiem Kaukāzu. Tikmēr Suleimans izveidoja sabiedroto Franciskam I no Francijas, jo abpusēji ienīda Habsburgus. Tas izraisīja osmaņu aktivitāti Vidusjūras reģionā, kur galu galā tika ieņemta Rodas sala, Tunisija, Alžīra un Tripoli. Osmaņu karaspēka virzību vadīja Barbarossa Hayreddin. 1566. gadā Suleimans nomira, un daudzi vēsturnieki uzskata, ka tas ir Osmaņu stagnācijas sākums.

Osmaņi zaudēja karu Lepanto kaujā 1571. gadā, ko izcīnīja Spānijas Filips II un viņa Svētā līga. Osmaņi ātri atguvās un no Venēcijas ieņēma Kipru. Tomēr šī sakāve sagrāva mītu par osmaņu neuzvaramību. Turpmākajos 30 gados osmaņi cieta daudz sakāvju: ilgais karš ar Austriju beidzās strupceļā, un Safavīdi iebruka Osmaņu austrumu provincēs. Murads IV atguva Irāku un Kaukāzu no Persijas. "Sieviešu sultonāts" kļuva par Osmaņu impērijas epitetu pēc tam, kad par nozīmīgām impērijā kļuva sievas Kēsem Sultāne un Turhan Sultāne, kuras dažkārt sultāna vietā pieņēma ekonomiskus lēmumus. Köprülüs vadībā lielāku lomu ieņēma arī lielais vezīrs. No Venēcijas tika ieņemta Krēta un no Polijas - Ukrainas dienvidi. Tomēr, uzbrūkot Vīnei, lielais vezīrs Kara Mustafa Paša neapdomīgi atvēra impēriju uzbrukumam. Austrieši, poļi, krievi un venēcieši uzbruka osmaņiem Lielajā turku karā. Austrija un Polija uzbruka pārspīlētajiem turkiem Ungārijā un Transilvānijā, bet Krievija iebruka Krimā. Venēcija apņēmās uzbrukt Grieķijai. Karojošās puses parakstīja Karlovicas līgumu, ar kuru Austrijai atdeva Ungāriju un Transilvāniju, Polijai - Podoliju (Ukrainas dienvidus), Venēcijai - Moreju (Grieķijas dienvidus) un Krievijai - Azovu (Melnās jūras ostu).

Krievija un Zviedrija sāka karu, un tajā iesaistījās arī osmaņi. Viņi atguva Azovu un pēc tam noslēdza mieru. Austrija, Krievija, Venēcija un Turcija vairākas reizes iesaistījās karā. Līdz 1739. gadam osmaņi faktiski bija atguvuši Moreju un Serbiju. Osmaņi 1740. un 1750. gados sāka modernizēt savu armiju, bet 1760. gados osmaņi atkal sāka karu ar krieviem. Krievija 1783. gadā ieņēma Krimu un apgalvoja, ka Osmaņu impērijā dzīvojošie pareizticīgie atrodas Krievijas aizsardzībā. Selims III turpināja modernizēt armiju, bet janičāru korpuss (elites karaspēks) sacēlās. Napoleons uzbruka Ēģiptei, un briti to atvairīja.

1815. gadā Serbija sacēlās un ieguva nominālu neatkarību, taču tā joprojām bija Osmaņu impērijas vasaļi. Grieķija ieguva neatkarību pēc ilga neatkarības kara no 1821. līdz 1829. gadam. Al-Saudu ģimene sacēlās 1811. gadā ar vahabi sektas atbalstu. Tad Muhameda Ali vadītā Ēģipte gandrīz ieņēma Konstantinopoli, bet krievi tos atvairīja. Ēģiptieši apmetās uz dzīvi Levantē, un osmaņi centās to atgūt. Viņi cieta pamatīgu sakāvi. Turcija tika nodēvēta par "Eiropas slimnieku", jo tā bija nekompetenta starptautiskajās lietās.

Lejupslīde un reforma

Osmaņu Tanzimata laikā tika ieviestas reformas: tika ieviesta karaklausība, izveidota centrālā banka, dekriminalizēta homoseksualitāte, sekularizēta likumdošana un ģildes aizstāja ar rūpnīcām. Kristīgā impērijas daļa kļuva daudz attīstītāka nekā musulmaņu daļa, un šī plaisa radīja spriedzi. Tikmēr 1850. gados briti un franči aizsargāja Osmaņu impēriju Krimas karā. Osmaņu parādi noveda pie bankrota, un Eiropas valstis sāka sniegt aizdevumus un kontrolēt impērijas finanses. Vēl ļaunāk, osmaņi sāka karu ar Krieviju par Bulgārijas neatkarību. 1878. gada Berlīnes kongresā Rumānija, Serbija un Melnkalne ieguva pilnīgu neatkarību. Bulgārija palika Osmaņu impērijas vasaļa statusā. Briti ieņēma Kipru un 1882. gadā - Ēģipti.

1908. gadā Osmaņu impērijā notika jaunturku revolūcija. Abdul Hamids II atteicās no amata, un tika iecelts Mehmeds V. Tajā pašā gadā Bulgārija ieguva neatkarību, un Austrija iebruka Bosnijā. 1912. gadā osmaņi zaudēja Lībiju itāļu rokās. Balkānu karu laikā Osmaņi zaudēja visas savas Eiropas teritorijas, izņemot Austrumtraķiju, ko zaudēja Serbijas, Melnkalnes, Grieķijas un Bulgārijas apvienotie spēki. Otrais Balkānu karš ļāva osmaņiem uzbrukt Bulgārijai kopā ar Rumāniju, Serbiju, Melnkalni un Grieķiju. Viņu uzvara nozīmēja maz. Nemieri turpinājās, kad 1909. gadā notika jaunturku apvērsums un trīs tam sekojoši 1909. gada apvērsuma pretpasākumi. Pilnīgi dezorganizēti osmaņi 1914. gadā pieteica karu Krievijai. Lielbritānija un Francija uzsāka karu ar osmaņiem, un Pirmais pasaules karš nonāca Turcijā.

Osmaņu rīcība kara sākumā patiesībā nebija pilnīgi nepieņemama. Gallipoli kaujā osmaņi uzvarēja daļēji britu komandieru pilnīgas nekompetences dēļ. Osmaņi uzvarēja arī Al Kutu, lai gan vēlāk to zaudēja. 1915. gadā sākās armēņu genocīds - viena no smagākajām masu slepkavībām vēsturē. Uzbrukuma upuri bija armēņi, asīrieši, grieķi un citi. Bojā gāja līdz pat 2,5 miljoniem šo tautu pārstāvju. Osmaņu impērija sabruka pēc tam, kad 1916. gadā ar britu palīdzību arābi sacēlās. Osmaņu impērija sabruka pēc tam, kad krita Sinajs, Palestīna, Irāka, Sīrija un galu galā arī pati Anatolija. Osmaņi kapitulēja 1918. gadā.

Turcijas Neatkarības karš tika izcīnīts pret sultānu, Grieķiju, Armēniju, Franciju, Lielbritāniju un Itāliju. Turcijas nacionālā kustība uzvarēja Mustafas Kemala Ataturka vadībā, un tika nodibināta Turcijas Republika. 1923. gadā Osmaņu impērija beidza pastāvēt.

Sultāna ģimene

Impērija bija mantojama monarhija. Valdnieka tituls bija "sultāns". Pirmajos impērijas pastāvēšanas gados šahzadahus, sultāna dēlus, sūtīja uz dažādām impērijas daļām (sandžakiem), lai gūtu pieredzi pārvaldīšanā. Vēlāk viņi varēja kandidēt uz sultanāta un kalifāta amatu.

Pēc Ahmeda šī sistēma mainījās. Jaunajā sistēmā sultāns turēja savus vīriešu kārtas radiniekus ieslēgtus nelielā dzīvoklī, ko sauca par kafes, kur viņi nekad nevarēja redzēt ārpasauli un tādējādi nevarēja no viņa atņemt varu. Bieži vien jaunais sultāns lika nogalināt savus vīriešu kārtas radiniekus, kas bija vienkāršāks risinājums, jo tādējādi tika novērsta konkurence par sultanāta varu un novērstas dumpinieku kustības. Tomēr sievietes viņa harēmā bieži vien tiecās pēc lielāka statusa un ietekmes, un sultāna māte varēja kļūt par ietekmīgu politisko spēku impērijā. Katra harēma māte centās panākt, lai viņas dēls kļūtu par nākamo sultānu, jo viņas zināja, ka pretējā gadījumā viņu, visticamāk, nogalinātu.

Sultāni pamazām zaudēja spēju labi pārvaldīt tālas teritorijas. Attālie gubernatori darīja, ko gribēja, un pieņēma savus likumus, nevis pakļāvās sultānam. Osmaņu impērija līdz tās pastāvēšanas beigām kļuva tik novājināta un korumpēta, ka bija gatava sabrukt.

Capital

Bursa bija pirmā Osmaņu impērijas galvaspilsēta. Par Osmaņu impērijas galvaspilsētu 1365. gadā kļuva Edirne Trāķijā, līdz turki iekaroja Stambulu, kas kļuva par impērijas galīgo galvaspilsētu.

Vasalvalstis

Daudzas vietas bija impērijas vasaļi, nevis tiešā valdījumā. Tās bija Transilvānija, Moldāvija, Valahija (kas vēlāk kļuva par Rumāniju), Kaukāzs (Gruzija, Dagestāna un Čečenija). To valdnieki ieguva zināmu neatkarību un autonomiju no Osmaņu impērijas. Cena par šo autonomiju bija lielāki naudas maksājumi (nodokļi vai nodevas) sultānam.