Osmaņu impērija, oficiāli Osmaņu valsts (osmaņu turku valodā:دولت عالیه عثمانیه), bija impērija, kas pastāvēja no 1299. līdz 1923. gadam. Tās centrs atradās Turcijā, un tā kontrolēja austrumu un dienvidu zemes ap Vidusjūru. Impēriju izveidoja Osmans I ap 1299. gadu, un vislielāko ietekmi tā guva no aptuveni 1400. līdz 1600. gadam, kad tā kontrolēja tirdzniecību un politiku Eiropas dienvidaustrumos, Āzijas dienvidrietumos un Āfrikas ziemeļos. Suleimans Lieliskais bija viens no ietekmīgākajiem valdniekiem. Impērijas teritoriālais un politiskais spēks, kā arī tās kultūras un administratīvā prakse atstāja plašu mantojumu reģionā un pasaules vēsturē.

Izveide un izplešanās

Osmaņu impērijas pamatā bija turku cilšu un ghāzi (islāmā vērsto karotāju) grupu apvienība Anatolijas rietumos. No neliela beļģermeņa Osmana I izveidojās dinastija, kas gadu simteņos iekaroja Bizantijas teritorijas, Balkānus un plašas zonas Tuvajos Austrumos. Nozīmīgi pagriezieni bija Balkānu iekarošana, Konstantinopoles (Istanbulas) ieņemšana 1453. gadā Mehmeda II vadībā, kas pārvērta pilsētu par impērijas galvaspilsētu un svarīgu kultūras centru.

Pārvaldība, armija un sabiedrība

Osmaņu pārvalde balstījās uz centralizētu sultāna varu, kurai blakus pastāvēja sarežģīta birokrātija: dižviziers (grand vizier), padomnieki, vietvalži un militāri ierēdņi. Sultāns sūtīja gubernatorus pārvaldīt šīs valstis vai provinces ar tādiem tituliem kā pasha vai bey. Slavenākais no tiem 19. gadsimta sākumā bija Muhameds Ali Paša. Papildus provincēm impērijā bija arī tributārās valstis.

Militārajā struktūrā svarīgu vietu ieņēma jenicāri (Janissaries) — profesionāla karavīru kārta, kas sākotnēji veidojās no kristiešu bērnu sistēmas devširme. Laika gaitā jenicāri kļuva politiski ietekmīgi. Kara spēks un flote nodrošināja osmaņu panākumus un tirdzniecības kontroli jūrās.

Ekonomika un tirdzniecība

Impērija kontrolēja svarīgas tirdzniecības ceļus starp Eiropu un Āziju, kas deva ienākumus no muitas un tirgus. Lielie pilsētu centri — Konstantinopole, Izmira, Alepo un Kairas piepilsētas — bija tirdzniecības, amatniecības un kultūras mezgli. Laika gaitā Eiropas kuģniecības attīstība un koloniālās tirdzniecības shēmas mainīja starptautisko tirdzniecības karti, kas bija viens no faktoriem impērijas ekonomiskajam spiedienam 19. gadsimtā.

Kultūra, reliģija un tiesības

Osmaņu sabiedrība bija daudztautiska un daudzreliģiska — tajā dzīvoja musulmaņi, pareizticīgie grieķi, armēņi, ebreji, arābi, kurdi un daudzas citas grupas. Sistēma, ko sauca par millet, deva reliģiskajām kopienām noteiktu autonomiju civiltiesiskos jautājumos (piemēram, laulībās un mantojuma tiesībās). Oficiālā valoda administrācijā un literatūrā bija osmaņu turku ar spēcīgu arābu un persiešu ietekmi.

Tiesību sistēma balstījās uz šarīu (islāma tiesa) un sultāna izdotiem kanoniem (kanun). Kultūras jomā izcēlās literatūra, arhitektūra (Mimar Sinan un citi meistari radīja slavenas mošejas un būves), keramika un mūzika.

Reformas un 19. gadsimta pārmaiņas

No 18. gadsimta beigām un īpaši 19. gadsimta laikā Osmaņu impērija centās modernizēties. Reformu periods, ko iezīmē Tanzimat (1839–1876), centās centralizēt valsti, pārveidot armiju, tiesu un administrāciju, nodrošināt likumu vienlīdzību un ierobežot privileģijas. Tomēr iekšējās pretestības, ekonomiskie ierobežojumi, Eiropas lielvaru politiskā iejaukšanās un nacionālisma kustību izplatība Balkānos radīja spiedienu uz impēriju.

19. gadsimtā Osmaņu impērija sāka zaudēt teritorijas: Grieķijas neatkarība 19. gadsimta sākumā, Balkānu neatkarības kustības, un vēlāk citi zaudējumi Krievijas, Austroungārijas un citu valstu ietekmes dēļ. Šo periodu Rietumos bieži dēvēja par “Eiropas slimnieku”.

Pazemināšanās, karš un sabrukums

20. gadsimta sākums iezīmēja straujas politiskas un teritoriālas pārmaiņas. Balkānu karos (1912–1913) impērija zaudēja lielu daļu Eiropas teritoriju. Pirmajā pasaules karā Osmaņu impērija pievienojās Centrālajām varām; pēc kara sekoja sakāve, okupācijas un sadalīšanas plāni. Kara laikā un pēc tā notika arī nopietni etniskie konflikti — 1915. gadā impērijas austrumu daļā notikušas masveida deportācijas un slepkavības pret armēņu iedzīvotājiem, kas mūsdienās tiek atzītas par traģisku un ļoti pretrunīgu pagātnes epizodi.

Pēc Pirmā pasaules kara sekoja sarunas un līgumi, tostarp Sēvres līgums, kas paredzēja impērijas sadalīšanu, taču turku neatkarības cīņa, ko vadīja Mustafa Kemal Atatürk, noveda pie Osmanu sultāna varas atcelšanas (1922) un Turcijas Republikas dibināšanas 1923. gadā. Līgums, kas nostiprināja jaunās valsts robežas un suverenitāti, bija Lozano līgums (1923).

Sultāni un nozīmīgi vadītāji

  • Osmans I — dinastijas dibinātājs.
  • Mehmeds II (Mehmeds Uzvarētājs) — ieņēma Konstantinopoli 1453. gadā un pārvērta to par impērijas sirdi.
  • Suleimans Lieliskais — likumdevējs, teritoriju paplašinātājs un kultūras aizsācējs 16. gadsimtā.
  • Mustafa Kemal Atatürk — vairs neosmaņu sultāns, bet Turcijas valsts veidotājs un nacionālās atmodas līderis 20. gadsimta sākumā.

Globālā ietekme un mantojums

Osmaņu impērija ietekmēja Eiropas, Āzijas un Āfrikas politiku, kultūru un ekonomiku vairāk nekā piecus gadsimtus. Tā veicināja etnisku un reliģisku mijiedarbību, attīstīja pilsētas, arhitektūru un tiesību tradīcijas, kā arī palielināja tirdzniecības un transporta nozīmi reģionā. Mūsdienu Dienvideiropas, Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikas politiskie un demogrāfiskie izkārtojumi nes līdzi arī osmaņu perioda ietekmi.

Secinājums

Osmaņu impērija bija sarežģīta un daudzslāņaina valsts veidojums ar spēcīgu militāru, administratīvu un kultūras potenciālu. Lai gan tās vara un teritoriālā kontrole pakāpeniski izzuda, impērijas atstātie institucionālie, arhitektoniskie un kultūras elementi turpina ietekmēt reģionu arī mūsdienās. 1923. gadā dibinātā Turcijas Republika iezīmēja pagriežienu no osmaņu monarhijas uz modernu nacionālu valsti.