Rumānija — valsts Eiropas dienvidaustrumos: vēsture, ģeogrāfija un fakti

Vārds Rumānija (Rumānija vai România) cēlies no rumāņu valodas vārda Român, kas cēlies no latīņu valodas vārda Romanus, kas nozīmē "romietis". Otrā pasaules kara laikā angļu valodas tekstos joprojām tika lietots vārds Rumania. Tas cēlies no franču valodas vārda Roumanie.

Pirmsvēsture un romieši

Dažas no Eiropā senākajām atrastajām cilvēku mirstīgajām atliekām ir atrastas Rumānijā. Tās bija aptuveni 42 000 gadu vecas. Iespējams, ka tieši tad Eiropā ieradās pirmie Homo sapiens. Pasaulē pirmais un vecākais raksts ir no cilvēkiem, kas dzīvoja mūsdienu Rumānijā. Aptuveni 5300 gadu pirms mūsu ēras. Saskaņā ar arheoloģiju runa nav par simboliem, bet gan par pasaulē pirmajiem rakstiem. Tas piederēja Vinčas kultūrai, kas apdzīvoja visu mūsdienu Serbiju ar vairāk nekā 150 Vinčas apmetnēm, kā arī nelielas daļas Rietumrumumūnijā, Bulgārijas ziemeļrietumos, Bosnijas un Hercegovinas austrumos un Ungārijas dienvidaustrumos.

Hērodots "Vēstures" ceturtajā grāmatā, kas sarakstīta ap 440. gadu p.m.ē./p.m.ē. Hērodots rakstīja, ka gētus sakāva persiešu imperators Dārijs Lielais, kad viņš cīnījās ar skītiem. Romieši getus sauca par dāķiem. Viņi bija traķieši, kas dzīvoja Dācijā, kur tagad atrodas Rumānija, Moldova un Bulgārijas ziemeļu daļa. Dāki uzbruka romiešu provincei, kuras robežu veidoja Donava, 87. gadā pēc Kristus. Tas notika imperatora Domiciāna valdīšanas laikā. Romas impērija imperatora Trajāna vadībā dāķus sakāva divās kaujās, kas ilga no 101. gada pēc Kristus dzimšanas līdz 106. gadam pēc Kristus dzimšanas. Romas impērija padarīja Daķiju par Romas Daķijas provinci.

Romas Dācijā tika atrasts daudz rūdas, piemēram, zelta un sudraba. Rietumkarpatos tika atrasts daudz zelta un sudraba. Trajāns pēc iekarošanas atgriezās Romā ar 165 tonnām (330 000 mārciņu) zelta un 330 tonnām (660 000 mārciņu) sudraba.

Romas Daķijas provincē dzīvoja daudzi romieši. Viņi runāja vulgārajā latīņu valodā. Viņi sāka rakstīt vietējās valodās, izmantojot latīņu alfabētu. Valodu rakstīšanu ar latīņu alfabētu sauc par romanizāciju. Tā kļuva par pirmo rumāņu valodas versiju.

3. gadsimtā provincei uzbruka klejotāju grupas, piemēram, goti. Viņi lika Romas impērijai atstāt Dāciju ap 271. gadu pēc Kristus. Tā kļuva par pirmo pamesto Romas impērijas provinci.

Par mūsdienu rumāņu izcelsmi vēsturnieki plaši diskutē līdz pat šai dienai. Tiek uzskatīts, ka rumāņi veidojās no lielām etniskām grupām, kas nāca gan no Donavas dienvidu, gan ziemeļu daļas.

Tumšie un viduslaiki

No 271. līdz 275. gadam goti ieņēma pamesto romiešu provinci. Viņi dzīvoja Dakijā līdz 4. gadsimtam, kad Dakijā ieradās cita klejojošo tautu grupa - huni. Gepīdi, avāri kopā ar slāvu tautu līdz 8. gadsimtam kontrolēja Transilvāniju. Tomēr 8. gadsimtā valsti pārņēma Ungārijas impērija. Tā kļuva par daļu no Pirmās bulgāru impērijas, kas izbeidza Rumānijas tumšos laikmetus.

Bulgāri valdīja Transilvānijā līdz 11. gadsimtam. Pečenegi, kurši un uzeji bija daži no tiem, kas vēlāk tika minēti Rumānijas vēsturē.

1310. gadā, ko tagad dēvē par augstajiem viduslaikiem, Basarābs I nodibināja Rumānijas Valākijas kņazisti. Moldāviju ap 1352. gadu izveidoja Dragošs. Viduslaikos rumāņi dzīvoja trīs dažādās teritorijās: Valahija (rumāņu: Ţara Românească - "Rumānijas zeme"), Moldāvija (rumāņu: Moldova) un Transilvānija.

Transilvānija piederēja Ungārijas karalistei no aptuveni 10. gadsimta līdz 16. gadsimtam, kad tā kļuva par Transilvānijas kņazisti. Tā pastāvēja līdz 1711. gadam. Kopš 14. gadsimta Valahija atradās pie Osmaņu impērijas robežas. Osmaņu impērijas ietekmei pieaugot, 15. gadsimtā tā pakāpeniski nonāca Osmaņu impērijas pakļautībā (kontrolē).

Pazīstamākais šī perioda valdnieks bija Vlads III I Imperators, pazīstams arī kā Vlads Drakula vai Vlads Ţepešs, IPA: Valdnieks Vladislavs Vladislavs, Valākijas kņazs, 1448., 1456.-1462. un 1476. gadā. Kamēr viņš bija savas tautas vadonis, viņš bija noslēdzis līgumu ar Osmaņu impēriju par neatkarības saglabāšanu. Daudzi Rumānijas iedzīvotāji šajā laikā viņu uzskatīja par valdnieku ar lielu taisnīguma izjūtu un savas valsts aizstāvību.

Moldāvija savu lielāko uzplaukumu piedzīvoja laikā, kad valdīja Stefans Lielais, no 1457. līdz 1504. gadam. Viņš bija lielisks karavadonis, kas uzvarēja 47 kaujās un zaudēja tikai 2. Pēc katras uzvarētās kaujas Stefans uzcēla baznīcu. Tā kā viņš uzvarēja 47 kaujās, viņš uzcēla 48 baznīcas. Pēc Stefana Lielā nāves Moldāvija 16. gadsimtā nonāca Osmaņu impērijas pakļautībā.

Neatkarība un monarhija

Kad Transilvānija bija Austroungārijas impērijas organiskā daļa, bet Osmaņu impērija kontrolēja Valahiju un Moldāviju, gandrīz visiem rumāņiem bija ierobežotas pilsoņu tiesības. Tā tas palika pat tad, kad viņi veidoja lielāko daļu šo apgabalu iedzīvotāju.

Pēc 1821. gada Valašu revolūcijas, tāpat kā 1830. gados, Rumānijā sākās nacionālistu domas un jūtas, kas tika dēvētas par "Rumānijas nacionālo atmodu"". Jau tad tika pieņemts trīs krāsu karogs - zils, dzeltens un sarkans, kas vēlāk kļuva par Rumānijas karogu.

Pēc tam, kad 1848. gada revolūcija, kas bija vēl vardarbīgāka, neizdevās, lielvalstīm nepatika doma, ka Rumānija varētu kļūt par brīvu valsti, un tā nebija reāla iespēja.

1859. gadā Moldāvijā un Valahijā par kņazu šajās teritorijās ievēlēja vienu un to pašu personu - Aleksandru Joanu Kuzu. Viņam izdevās apvienot tautu, un nacionālisms tika uzskatīts par noderīgu metodi.

Aleksandrs Joans Kuža soļoja piesardzīgiem soļiem, viņš negrasījās uzreiz pasludināt neatkarības deklarāciju, jo zināja, ka tas izraisītu jaunu karu. Tā vietā viņš ļāva Moldāvijai un Valahijai apvienoties Apvienotajās Osmaņu impērijas kņazistēs un palielināt pašpārvaldi lielākā mērā.

Jaunā savienība bija šodienas Rumānijas priekšgalā. Ar piesardzīgiem soļiem mēs vairāk atbrīvojāmies, un par galvaspilsētu tika izveidota Bukareste. Tomēr, atceļot dzimtbūšanu, zemniekiem bija vairāk zemes, kas noveda pie apvērsuma pret Aleksandru Joanu Kuzu, kuru sarīkoja zemnieki, gāžot režīmu.

Par jauno vadoni kļuva Hohencollernas-Zigmaringenas princis Kārlis, kuru vēlāk nosauca par Rumānijas princi Keroli I. Kamēr norisinājās Krievijas un Turcijas karš, Rumānija cīnījās Krievijas pusē. Kad 1878. gadā tika parakstīts Berlīnes līgums, lielvalstis padarīja Rumāniju par neatkarīgu valsti. Pretī tai bija jāatdod Krievijai trīs no tās dienvidu apgabaliem Besarābijā. 1881. gadā kņaziste kļuva par karalisti, un princis Karol valdīja kā karalis Karol I.

Pasaules kari un lielie līderi

Pirmais pasaules karš

Kad 1914. gada augustā sākās Pirmais pasaules karš, Rumānija paziņoja, ka tā ir neitrāla valsts. 1916. gadā sabiedrotie apsolīja Rumānijai piešķirt Austroungārijas impērijas daļas, kurās dzīvoja daudzi rumāņi, ja Rumānija uzsāks karu pret Austroungāriju.

Rumānijas militārā kampaņa beidzās ar katastrofu pēc tam, kad 1917. gadā Rumānijas spēki tika apturēti. Daudzi gāja bojā. Moldova bija viena no nedaudzajām Rumānijas daļām, kas netika ieņemta, kad tā 1917. gadā apturēja uzbrucējus. Sabiedrotie uzvarēja karā, Austroungārija bija novājināta, un tika pasludināta neatkarīga Ungārijas republika. Kā solīts, Besarābija, Bukovina un Transilvānija 1918. gadā kļuva par Rumānijas Karalistes sastāvdaļu. Pēc Trianonas līguma 1920. gadā Ungārija saskaņā ar vienošanos atteicās no Austroungārijas monarhijas pretenzijām uz Transilvāniju. Rumānija un Bukovina tika apvienotas 1919. gadā pēc Senžermēnas līguma noslēgšanas. Besarābija pievienojās Rumānijai 1920. gadā, kad tika parakstīts Parīzes līgums.

Lielā Rumānija

Pēc Pirmā pasaules kara tā bija daudz lielāka un nacionālistiskāka. Mazā karaliste saņēma ("lielāko Transilvāniju"). Valahija, Moldāvija un Besarābija (Moldova) kopā veidoja "Lielo Rumāniju" 1918-1940. gadā. "Lielā Rumānija" nepārdzīvoja Otro pasaules karu.

Laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu rumāņi savu valsti sauca par România Mare, kas nozīmē Lielā Rumānija vai Lielā Rumānija. Viņi to tā sauca tāpēc, ka tā kontrolēja 300 000 kvadrātkilometru (115 831 kvadrātkilometru) zemes platību.

Lielā depresija nozīmēja sociālos nemierus, augstu bezdarba līmeni, streikus un nemierus, īpaši kalnraču streiku 1929. gadā Valea Jiului un streiku Griviţas apkopes darbnīcās. Līdz 30. gadu vidum, kad Rumānijas ekonomika atveseļojās, rūpniecība pieauga, lai gan aptuveni 80 % rumāņu joprojām nodarbojās ar lauksaimniecību.

Dzelzs sargi

30. gadu beigās Rumānijas liberālo demokrātiju pamazām nomainīja fašistiskā diktatūra. Erceņģeļa Miķeļa leģionu, pazīstamu kā Dzelzsargu organizāciju, vadīja Kornēliu Kodreanu Zelea. Šī partija 1937. gada vēlēšanās atbalstīja Ādolfu Hitleru un nacismu, ieguva 15,5 % balsu un kļuva par trešo lielāko partiju. 1938. gadā Rumānijas karalis Karol II pārņēma varu Rumānijā. Viņš atlaida visas politiskās partijas un kopā ar 12 citiem līderiem izpildīja nāvessodu Corneliu Codreanu Zelea.

Otrais pasaules karš

Kad 1939. gadā sākās Otrais pasaules karš, Rumānijas Karols II pasludināja valsti par neitrālu, taču kopš Padomju Savienība okupēja Besarābiju un Bukovinas ziemeļu daļu, tā noslēdza aliansi ar Hitlera Vāciju. Tas notika pēc tam, kad feldmaršals Jons Antonesku piespieda autoritāro Rumānijas Karol II atteikties no amata. Antonescu iecēla sevi par "diriģentu", Rumānijas diktatoru, un 1940. gada 23. novembrī parakstīja trīs lielvaru paktu ar nacistisko Vāciju. Hitlera Vācija bija atkarīga no pastāvīga degvielas un jēlnaftas importa no Rumānijas naftas atradnēm Ploesti. Ungārijas karaliste 1940. gadā pārņēma likumīgu varu Ziemeļtransilvānijā līdz Otrā pasaules kara beigām.

Valsts karaspēks cīnījās kopā ar Vācijas vērmahtu pret Padomju Savienību. 1941. gada vasarā Rumānija pievienojās Hitlera karam pret Padomju Savienību, bet Somija, Slovākija un Ungārija pievienojās Hitlera karam. Rumānija izveidoja koncentrācijas nometnes un sāka masveida ebreju vajāšanu, no kurām ļoti ekstrēma kļuva Jasi pilsētā.

Holokausts Rumānijā

Rumānija piedalījās holokaustā. Grāmatas "Eiropas ebreju iznīcināšana" autors Rauls Hilbergs raksta: "Bija / ... / brīdis, kad vāciešiem faktiski nācās iejaukties un palēnināt ātrumu, ar kādu tika veikti Rumānijas pasākumi". Ebreju medībām Rumānijas austrumos (tostarp Besarābijā, Bukovinā, Piedņestrā un Jašu pilsētā) bija vairāk pogromu raksturs nekā vācu labi organizētām nometnēm un transportam.

Jasu pilsētā notika pogromi. Ebreju minoritātes mājas Jašos tika apzīmētas ar krustiem. 1941. gada 27. jūnijā Ions Antonescu telefoniski sazvanījās ar pilsētas mēru, un Antonesku telefona sarunā teica: "attīriet Jašu pilsētu no ebrejiem". Un holokausts Rumānijā sākās. Policisti un daudzi civiliedzīvotāji devās uz visām ar krustu apzīmētajām ebreju mājām pilsētā un tajā pašā dienā nogalināja tūkstošiem ebreju.

1941. gada jūnijā Rumānijas diktators Jons Antonesku izdeva "nelikumīgu slepenu rīkojumu" īpašajiem policijas spēkiem. Viņš pavēlēja policijai sadarbībā ar Rumānijas armiju un vācu SS karaspēku tuvāko gadu laikā nogalināt visus ebrejus Rumānijas austrumos. Laukos dzīvojošos ebrejus nogalināja turpat uz vietas. Pilsētās dzīvojošos ebrejus vispirms savāca geto un vēlāk deportēja prom.

1941. gada 22. oktobrī Padomju Savienība ar bumbām uzspridzina Rumānijas militāro štābu Odesā un nogalina 66 rumāņu karavīrus. Kā atriebību Ions Antonescu nolēma, ka par katru mirušu rumāņu virsnieku jānokauj 200 padomju komunistu un par katru mirušu karavīru jānokauj 100 komunistu. Visus pārējos komunistus ieslodzīja cietumā, bet ebreju ģimenes sagrāba ķīlniekos, cerot, ka partizānu kustība pārtrauks savu darbību.

Nākamajā dienā Bukarestē 1941. gada 23. oktobrī tika arestēti aptuveni 5000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa bija ebreji, un vēlāk viņiem tika izpildīts nāvessods pakāršanas veidā. Padomju ciematā Dalnik gandrīz 20 000 ebreju tika ieslodzīti vairākās aizslēgtās ēkās un dzīvi sadedzināti.

Pēc slaktiņa daudzi no Odesā palikušajiem ebrejiem tika nosūtīti uz dažādām koncentrācijas nometnēm. Netālu no Odesas 1941. gada 25. oktobrī aptuveni 40 000 ebreju bija sapulcējušies īpašā slēgtā militāri apsargātā teritorijā, un ebreji bija spiesti vairāk nekā desmit dienas uzturēties zem klajas debess bez pārtikas un apgādes. Daudzi nomira no aukstuma un bada. Izdzīvojušos nogalināja mēnesi vēlāk.

No 1941. līdz 1944. gadam Rumānijā militārie spēki un policija kopumā bija nogalinājuši aptuveni 469 000 ebreju, tostarp 325 000 ebreju, kas tika nogalināti Besarābijā un Bukovinā.

Kara beigas

1943. gada beigās Sarkanā armija atbrīvoja lielāko daļu padomju teritorijas un sāka virzīties uz rietumiem no tās robežām, lai sakautu nacistisko Vāciju un tās sabiedrotos. Šajā kontekstā padomju spēki šķērsoja Rumāniju. Ja Padomju Savienībai izdosies uzbrukt Rumānijai, nacistiskās Vācijas pēdējā cerība būs zudusi, paziņoja Sarkanās armijas militārā vadība. Krievi uzbrukumā Rumānijai deponēja visus 1,5 miljonus karavīru, un Rumānijas pēdējās rezerves sastāvēja tikai no 138 000 karavīru. Tā 1944. gada vasarā sāka uzbrukumu Besarābijai (Moldovai), un Rumānijas armija bēga no šīs teritorijas. 2. augustā visu Besarābiju (Moldovu) ieņēma Sarkanā armija. Tad krievi devās tālā ceļā Rumānijā un 23. augustā sasniedza Rumānijas galvaspilsētu Bukaresti. Sabiedriskā doma valstī vērsās pret Antonesku, un 1944. gada vasarā viņš tika gāzts un ieslodzīts. Jaunā valdība parakstīja pamieru un izdeva sevi Padomju Savienībai. Sarkanā armija 1946. gada 1. jūnijā nogalināja vecā fašistiskā režīma pārstāvjus (tostarp Jon Antonescu).

Kara beigās Rumānijai tika atļauts saglabāt visu Transilvāniju rietumos un Dobruju dienvidos, bet tā zaudēja Besarābiju/Priekšņestriju un Odesas apgabalu austrumos (ar bagātīgām naftas rezervēm), kas kļuva par Padomju Savienības daļu. Bukovina tika sadalīta uz pusēm, jo ziemeļu daļā lielākā etniskā grupa bija ukraiņi, bet dienvidu daļā - rumāņi.

1947. gadā Padomju Savienība nomainīja karalisko monarhiju ar komunistisko režīmu. Padomju Savienība pārņēma valsts resursus, kas Rumānijā izraisīja nabadzības pieaugumu.

Rumānija un komunisms

Mihails I atteicās no troņa un 1947. gadā komunistu dēļ bija spiests pamest Rumāniju. Rumānija no monarhijas kļuva par republiku. PSRS okupēja Rumāniju līdz pat 50. gadu beigām, kad padomju karaspēks pameta Rumāniju. Šajā laikā, pateicoties komunistu līderu noslēgtajiem līgumiem, Rumānijā esošos resursus pārņēma Padomju Savienība.

Pēc tam, kad padomju karaspēks atstāja Rumāniju, Nikolae Čaušesku vēlējās, lai Rumānija kļūtu neatkarīgāka no Maskavas. Rumānija sāka īstenot nedaudz atšķirīgu ārpolitiku nekā Maskava. Pēc Sešu dienu kara 1967. gadā Rumānija sāka sarunas ar Izraēlu un nodibināja attiecības ar VācijasFederatīvoRepubliku. Rumānija sāka veidot savas attiecības ar arābu valstīm. Rumānijas amatpersonām tika atļauts piedalīties miera sarunās starp Izraēlu un Ēģipti un starp Izraēlu un Palestīnas atbrīvošanas organizāciju.

Rumānijas valsts parāds citām valstīm no 1977. līdz 1981. gadam pieauga no 3 miljardiem ASV dolāru līdz gandrīz 10 miljardiem ASV dolāru. Tā kā Rumānija bija parādā citām valstīm, tai nācās paļauties uz bankām un citiem aizdevējiem no visas pasaules. Prezidenta Nikolā Čeaušesku autarhistiskais stils nozīmēja, ka viņš negribēja paļauties uz citām valstīm, un Rumānija atmaksāja no citām valstīm aizņemto naudu. Tas ietekmēja Rumānijas ekonomiku. Lai mēģinātu palikt pie varas, Čaušesku lika arestēt un ieslodzīt cietumā visus, kas viņam nepiekrita. Daudzi cilvēki tika nogalināti vai ievainoti. Gandrīz 60 000 cilvēku tika ievietoti psihiatriskajās slimnīcās. Galu galā Čaušesku zaudēja varu un tika nogalināts 1989. gada Rumānijas revolūcijā.

no 1989. līdz 2007. gadam

1989. gadā pie varas nāca Nacionālā glābšanas fronte. To vadīja Jons Iliesku. Kad viņi nāca pie varas, tika pārveidotas vairākas citas partijas, kas bija izveidotas pirms Otrā pasaules kara. To vidū bija Kristīgi demokrātiskā Nacionālā zemnieku partija, Nacionālā liberālā partija un Rumānijas Sociāldemokrātu partija. Vairāku mītiņu rezultātā 1990. gada aprīlī sākās protesti. Cilvēki, kas protestēja, neatzina vēlēšanu rezultātus. Tas bija tāpēc, ka viņi uzskatīja, ka Nacionālās glābšanas frontes locekļi ir komunisti. Arvien vairāk cilvēku protestēja, un tas kļuva par demonstrāciju - ļoti lielu protestu. To sauca par Golaniad, un tā kļuva ļoti vardarbīga.

Kad Nacionālā glābšanas fronte zaudēja varu, tika izveidotas vairākas citas partijas. Tās bija Sociāldemokrātiskā partija, Demokrātiskā partija un vēl dažas citas partijas, kas bija izveidotas pirms kara. Sociāldemokrātiskā partija Rumānijā valdīja no 1990. līdz 1996. gadam. Valsts vadītājs jeb atbildīgā persona bija Jons Iliesku. Pēc 1996. gada pie varas nāca un to zaudēja vairākas citas partijas. 2004. gadā par prezidentu kļuva Traians Băsescu.

Pēc Aukstā kara Rumānija kļuva ciešāk sadraudzējusies ar Rietumeiropu. 2004. gadā Rumānija pievienojās NATO un 2008. gadā rīkoja samitu. Valsts 1993. gada jūnijā iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā un 1995. gadā kļuva par ES asociēto valsti, 2004. gadā - par pievienošanās valsti, bet 2007. gada 1. janvārī - par ES dalībvalsti.

Rumānija ir daļa no Dienvidaustrumeiropas. Tā robežojas ar Melno jūru un Donavasupi. Tās centrā atrodas Karpatu kalni.

Rumānija ir lielākā valsts Eiropas dienvidaustrumos pēc iedzīvotāju skaita. Tās platība ir 238 391 kvadrātkilometrs (92 043 kvadrātkilometri). Tā ir divpadsmitā lielākā valsts Eiropā. Lielāko daļu Rumānijas robežas ar Serbiju un Bulgāriju veido Donava. Donava ietek Prutas upē. Prutas upe veido Moldovas un Rumānijas robežu. Pēc tam Donava ietek Melnās jūras teritorijā Rumānijas iekšienē. Tas veido Donavas deltu. Delta ir biosfēras rezervāts un bioloģiskās daudzveidības pasaules mantojuma objekts. Citas lielākās Rumānijas upes ir Sireta, Olta un Mureša. Sireta plūst no Moldāvijas ziemeļiem uz dienvidiem. Olta upe plūst no Karpatu kalniem līdz Oltenijai. Murešs tek caur Transilvāniju no austrumiem uz rietumiem.

Ainava

Rumānijas zemi vienādās daļās veido kalni, pauguri un zemie apvidi. Lielu daļu Rumānijas centra aizņem Karpatu kalni. Četrpadsmit no tās kalnu grēdām ir augstākas par 2000 m (6562 pēdas). Rumānijas augstākais kalns ir Moldoveanu virsotne, kuras virsotne ir 2544 m (8346 pēdas).

Upes

Donava ir garākā Rumānijas upe. Tās garums Rumānijas iekšienē ir aptuveni 1000 km (621 jūdze). Tas ir gandrīz puse no visas Donavas garuma. Gandrīz visas Rumānijas upes ir Donavas tiešas vai netiešas pietekas.

Laikapstākļi

Rumānijas klimats mainās no mērenā līdz kontinentālajam klimatam. Klimata maiņu iemesls ir tas, ka Rumānija atrodas piekrastes tuvumā. Rumānijā ir četri dažādi gadalaiki. Vidējā temperatūra gada laikā ir 11 °C (51,8 °F) Rumānijas dienvidos un 8 °C (46,4 °F) ziemeļu daļā.

Augstākajos rietumu kalnos ir daudz lietus un sniega. Lielākā daļa no tā nokrīt sniega veidā. Valsts dienvidu daļā nokrišņu un sniega daudzums ir aptuveni 60 cm (23,6 collas).

Viszemākā temperatūra, kāda jebkad reģistrēta Rumānijā, bija -38,5 °C (-37,3 °F) Brašovā 1944. gadā. Visaugstākā temperatūra, kāda jebkad reģistrēta Rumānijā, bija 44,5 °C (112,1 °F) pie Kalafatas 1950. gados.

Tie galvenokārt ir reģioni:

• Ziemeļaustrumu
• West
• Ziemeļrietumu
• Centrs
• Dienvidaustrumu
• South
• Bukareste-Ilfova
• Dienvidrietumu

Valoda un kultūra

Rumānijas oficiālā valoda ir rumāņu valoda. Rumāņu valoda ir austrumu romāņu valoda.

Rumānijai ir sava kultūra, jo tā atrodas tur, kur tā atrodas. Tā ir vieta, kur satiekas 3 dažādas teritorijas: Viduseiropa, Austrumeiropa un Balkāni. Rumānijas kultūra ir visu šo reģionu sajaukums. Rumānijas kultūru ietekmēja grieķi, romieši un slāvi.

Reliģija

Rumānija ir laicīga valsts. Tas nozīmē, ka Rumānijā nav valsts reliģijas. Lielākā reliģiskā grupa Rumānijā ir Rumānijas pareizticīgo baznīca. Tā ir autokefālā baznīca, kas ietilpst Austrumu pareizticīgo kopienā. Šī reliģija 2002. gadā veidoja 86,7 % iedzīvotāju. Citas reliģijas Rumānijā ir Romas katolicisms (4,7 %), protestantisms (3,7 %), Vasarsvētku ticība (1,5 %) un Rumānijas grieķu katolicisms (0,9 %).

Pilsētas

Bukareste ir Rumānijas galvaspilsēta. Tā ir arī lielākā Rumānijas pilsēta ar vairāk nekā 2 miljoniem iedzīvotāju.

Rumānijā ir vēl 5 pilsētas, kurās ir vairāk nekā 300 000 iedzīvotāju. Tās ir Jaši, Kluža-Napoka, Timišoāra, Konstanca un Krauja. Rumānijā ir arī 5 pilsētas, kurās dzīvo vairāk nekā 200 000 cilvēku: Galaţi, Braşov, Ploieşti, Brăila un Oradea.

Vēl trīspadsmit Rumānijas pilsētās ir vairāk nekā 100 000 iedzīvotāju.

Rumānija pievienojās Eiropas Savienībai 2007. gada 1. janvārī. Rumānijas ekonomika ir veselīga. Pašlaik Rumānijas iekšzemes kopprodukts ir aptuveni 350 miljardi ASV dolāru, un IKP uz vienu iedzīvotāju ir 16 540 dolāru.

Vēl ilgi līdz pat 1900. gadiem Rumānija joprojām bija galvenokārt lauksaimnieciska valsts. Komunisma laikā no 1947. līdz 1989. gadam valstī bija plānveida ekonomika. Pāreja no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku pēc komunistiskā režīma 1990. gados noveda pie ekonomiskā sabrukuma, kas bija saistīts ar to, ka tika drukāts vairāk naudas, dārgas cenas un ievērojama uzņēmumu privatizācija, kas sākotnēji izraisīja strauju bezdarba pieaugumu. Reformas 90. gados pirmo reizi ļāva ārvalstu investoriem iegādāties zemi Rumānijā. Kad rūpniecība strauji attīstījās Latīņamerikas valstīs, piemēram, Francijā, Itālijā un Spānijā, šīs valstis sāka tirgoties ar Rumāniju, jo tā ir iecienīta valsts, kurā tās varēja attīstīties. Kopš tā laika Rumānijā paplašinās ārvalstu uzņēmumi, un tas veicina tirgus izaugsmi.

Rumānijas skola ir obligāta 10 gadus. Bērniem ir arī iespēja piedalīties brīvprātīgā pirmsskolas izglītībā agrīnā vecumā no 3 līdz 6 gadiem. Pēc skolas beigšanas skolēni var brīvprātīgi kārtot iestājpārbaudījumus vidusskolā, kuros ir virkne praktisku un teorētisku jautājumu. Skolā ir vairāk nekā 40 augstākās izglītības iestāžu, tostarp piecas universitātes un piecas tehniskās koledžas. Mācības ir bezmaksas, un pat universitātē tās ir karstas politiskās saistības. Valsts mazākumtautībām ir iespēja saņemt apmācību dzimtajā valodā. Kopš 1989. gada izglītība ir reformēta. Taču tā ir notikusi lēni, un izglītības līmenis dažādās valsts daļās ir ļoti atšķirīgs, izglītības līmenis pilsētās ir uzlabojies salīdzinājumā ar lauku rajoniem, kur kvalitāte var būt ļoti zema. Rumānija pilnībā piedalās ES izglītības programmā.

Bezdarba līmenis Rumānijā ir pieci procenti, un tas ir bijis zems jau daudzus gadus.

Komunistiskā režīma beigās dzīves līmenis bija ļoti zems, bet 90. gados situācija tikai nedaudz uzlabojās. Gluži pretēji, dzīves ievērojami dēļ izraisīja liela darba vietu privatizācija, kas izraisīja augstu bezdarba līmeni un cenu kāpumu. Vēlākajos gados dzīvoja vēl 2010. gadā gandrīz 10 % iedzīvotāju absolūtā nabadzībā, un no tiem 90 % dzīvoja lauku apvidos. Valsts sociālās apdrošināšanas sistēmai ir salīdzinoši plašs pārklājums, bet resursi ir ārkārtīgi mazi.

Tika uzsāktas reformas, un 1999. gadā veselības apdrošināšana tika privatizēta, un par to maksāja darba devēji un darba ņēmēji. Pēc revolūcijas tika nodibināti vairāki tūkstoši vietējo arodbiedrību, kuras vēlāk apvienojās (apvienojās) federācijās. Šīs arodbiedrības un federācijas ir palīdzējušas organizēt studentus, pensionārus un bezdarbniekus; jo visām šīm cilvēku grupām ir līdzīgas vajadzības, problēmas un mērķi.

Līdz 2011. gada pirmajam ceturksnim vidējie mēneša ienākumi mājsaimniecībā ir 2318 Rumānijas lejas (aptuveni 862 ASV mārciņas). Atšķirības starp lauku un pilsētu teritoriju var atšķirties, jo ienākumi pilsētās ir par 36 procentiem lielāki nekā laukos.

Tiek reformēta pensiju sistēma.

Vislielāko satraukumu rada tas, ka pensionāru ir vairāk nekā strādājošo, jo daudziem, kas atlaisti privatizācijas laikā, bija pensijas pabalsti. Rumānijas pensionāru vidējā pensija mēnesī ir aptuveni 190 eiro (ekvivalents aptuveni 250-300 USD). Pašreizējais zemais vidējais pensionēšanās vecums (55 gadi vīriešiem un 57 gadi sievietēm) tiks pakāpeniski palielināts līdz 2014. gadam, kad tas sasniegs 60 gadus sievietēm un 65 gadus vīriešiem.

Daudziem valsts čigāniem nav personas apliecību, tāpēc viņi ir izslēgti no sociālo pabalstu, skolu un veselības aprūpes sistēmas. Valsts nodrošinātā veselības aprūpe ir bezmaksas, taču aprūpes sistēma ir novārtā atstāta un pēdējos gados ir pasliktinājusies resursu trūkuma un nepietiekami apmaksāta personāla dēļ. Daudzos gadījumos pacienti maksā "zem galda", lai saņemtu ārstēšanu. ir pierādījumi, kas liecina, ka pacienta labklājībai ir liela nozīme tam, kā viņš saņem medicīnisko aprūpi.

Vēsturiski rumāņu pētnieki un izgudrotāji ir devuši ievērojamu ieguldījumu vairākās jomās, piemēram, aeronautikā, medicīnā, matemātikā, datorzinātnēs/tehnikā, fizikā, biofizikā, ķīmijā, bioķīmijā un bioloģijā. Lidojumu vēsturē Traian Vuia un Aurel Vlaicu uzbūvēja un pilotēja dažus no pirmajiem veiksmīgajiem lidaparātiem, savukārt Henri Koanda atklāja Koandas fluiditātes efektu. Pirms viņa Elie Carafoli bija viens no pionieriem aerodinamikas jomā pasaulē.

Viktors Babešs atklāja vairāk nekā 50 mikrobus un zāles pret viņa vārdā nosaukto slimību - babeziozi; biologs Nikolā Paulesku atklāja insulīnu. Vēl viens biologs Emīls Palade saņēma Nobela prēmiju par ieguldījumu šūnu bioloģijā. Džordžs Konstantinsku (George Constantinescu) radīja skaņas teoriju, savukārt Lazārs Edeleanu (Lazăr Edeleanu) bija pirmais ķīmiķis, kas sintezēja amfetamīnu, kā arī izgudroja mūsdienīgu naftas attīrīšanas metodi. Kostins Neniţesku (Costin Neniţescu) atklāja jaunas metodes pirilija sāļu, karbēnu, triptamīna, serotonīna sintēzei, divas jaunas indola kodola sintēzes un jaunu etilēna polimerizācijas metodi.

Izcēlās arī vairāki matemātiķi, tostarp: Štefans Odobleja, kurš tiek uzskatīts arī par kibernētikas idejisko pamatlicēju, kā arī Gheorghe Ţiţeica, Spiru Haret, Grigore Moisil, Miron Nicolescu, Nicolae Popescu un Štefans Odobleja.

Ievērojami fiziķi un izgudrotāji ir arī: Horeja Hulubei (Horia Hulubei) atomfizikā, Čerbans Ţiţeica (Șerban Țițeica) teorētiskajā fizikā, Mihai Gavrilă (Mihai Gavrilă), kas specializējies kvantu teorijā un atklājis atomu dihotomijas fenomenu, Aleksandru Proca (pazīstams ar pirmo kodolspēka mezonu teoriju un Proca vektoriālā mezonu lauka vienādojumiem), Štefans Procopiu (Ştefan Procopiu), kas 1911. gadā radīja pirmo elektronu magnētiskā momenta teoriju (tagad pazīstama kā Bora-Procopiu magnetons), Theodor V. Ionescu, kurš izgudroja daudzplakņu magnetronu (1935), ūdeņraža maseru 1947. gadā, 3D attēlveidošanu kino/televīzijai 1924. gadā un karstās deitērija plazmas pētījumus kontrolētai kodolsintēzei, Ionel Solomon, kurš ir pazīstams ar kodolmagnētiskās rezonanses teoriju cietās vielās, Solomona vienādojumiem un fotoelektriskām ierīcēm, Petrache Poenaru, Nicolae Teclu un Victor Toma, no kuriem pēdējais ir pazīstams ar pirmā rumāņu datora CIFA-1 izgudrošanu un konstruēšanu 1955. gadā.

Rumānijā tiks uzbūvēta Eiropas Savienības ierosinātā ekstrēmi gaismas lāzera (ELI) kodolfizikas iekārta. Rumānijā pašlaik ir 1400 MW kodolenerģijas jauda, ko nodrošina viena aktīvā kodolspēkstacija (Cernavodă) ar diviem reaktoriem, kas veido aptuveni 18 % no valsts elektroenerģijas ražošanas jaudas. Tādējādi Rumānija ir 23. lielākā kodolenerģijas izmantotāja pasaulē.

Politika

Rumānijas Konstitūcija ir balstīta uz Francijas Piektās republikas konstitūciju. Tā tika pieņemta 1991. gada 8. decembrī pēc referenduma. Konstitūcija 2003. gada oktobrī tika papildināta ar 73 grozījumiem, lai Rumānijas konstitūciju saskaņotu ar Eiropas Savienības konstitūciju.

Rumānijas valdības likumdevēja vara ir pazīstama kā parlaments. Tajā ir divas palātas - Senāts, kurā ir 140 deputāti, un Deputātu palāta, kurā ir 346 deputāti. Abu palātu locekļus ievēl ik pēc četriem gadiem, izmantojot proporcionālo pārstāvniecību pēc partiju sarakstiem.

Rumānijas valdības tiesu vara ir nodalīta no pārējām varas iestādēm. To veido tiesu sistēma. Tiesa, kurai ir vislielākās pilnvaras, ir Augstā kasācijas un tieslietu tiesa, kas ir Rumānijas augstākā tiesa. Rumānijas valdības tiesu varu veido arī citas tiesas, tostarp apelācijas, apgabaltiesas un vietējās tiesas. Tiesu sistēma Rumānijā darbojas pēc Francijas tiesību modeļa. Tās pamatā ir civiltiesības.

Nodaļas

Rumānija ir sadalīta 41 apgabalā, tostarp Bukarestes pašvaldība, kas arī ir atsevišķs apgabals.

Rumānija ir sadalīta 319 pilsētās un 2686 komūnās. Katrai komūnai ir sava padome, kuru vada mērs.

Armija

Rumānijas armiju veido sauszemes, gaisa un jūras spēki, kurus vada virspavēlnieks. Galvenajam komandierim pavēles dod Aizsardzības ministrija. Kara laikā armiju vada prezidents. Rumānijas armijā 2003. gadā dienēja 90 000 cilvēku: 15 000 civilpersonu un 75 000 militārpersonu. No 75 000 Rumānijas armijā esošo militāro darbinieku 45 800 ir sauszemes spēkos, 13 250 - gaisa spēkos, 6800 - jūras spēkos un 8800 - citās armijas jomās.

• Rumānijas komūnas
• Rumānijas reģioni
• Rumānijas pilsētu saraksts
• Rumānijas ezeru saraksts
• Rumāņu rakstnieku saraksts
• Rumānijas pašvaldības
• Rumānija olimpiskajās spēlēs
• Rumānijas nacionālā futbola izlase