Trīspusējais pakts (1940) — Osi lielvalstu alianse Otrajā pasaules karā
Trīspusējais pakts, saukts arī par Triju lielvaru paktu, Axis Pact, Triju pušu paktu vai Trīspusējo līgumu, bija 1940. gada 27. septembrī Berlīnē, Vācijā, parakstīts pakts, kas izveidoja Osi lielvalstis Otrā pasaules kara laikā. Tajā dienā to parakstīja trīs valstis: Vācija, Itālija un Japāna.
Vēlāk paktam pievienojās Ungārija (1940. gada 20. novembrī), Rumānija (1940. gada 23. novembrī), Slovākija (1940. gada 24. novembrī), Bulgārija (1941. gada 1. martā), Dienvidslāvija (1941. gada 25. martā) un Horvātija (1941. gada 10. aprīlī). Japāna iekļāva dažas valstis, kas atradās tās kontrolē.
Paktā parakstījušās valstis vienojās desmit gadus sniegt viena otrai politisku, ekonomisku un militāru palīdzību. Turklāt, ja paktā parakstījušai valstij uzbruktu kāda cita valsts, kas nav iesaistījusies karā, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis vai Padomju Savienība, visas pārējās pakta valstis pasludinātu karu un sniegtu palīdzību.
1943. gadā pakts sāka kristies. Daudzas valstis bija izbeigušas karu vai pievienojušās sabiedrotajiem. Lai gan pakts palika spēkā līdz Japānas kapitulācijai 1945. gada augustā, Vācijas kapitulācija trīs mēnešus iepriekš padarīja paktu bezjēdzīgu.
Fons un mērķis
Trīspusējais pakts nostiprināja jau esošo politisko un militāro sadarbību starp fašistiskajām un autoritārajām valstīm. Jau pirms 1940. gada pastāvēja līgumi un saprašanās, piemēram, Anti‑Comintern līgums starp Vāciju un Japānu, kā arī Romas–Berlīnes «ass» ideja. Pakta oficiālais mērķis bija izveidot aizsardzības un atbalsta sistēmu, kas kalpotu par politisku un stratēģisku brīdinājumu trešajām valstīm — īpaši tādām, kuras abas puses uzskatīja par ienaidniekiem vai potenciālu draudu.
Satura galvenie punkti
- Desmit gadu termiņš: statūtos noteikts pakta termiņš — desmit gadi, ar iespēju pagarināt.
- Savstarpējā palīdzība: signatāres apņēmās sniegt politisku, ekonomisku un militāru atbalstu viena otrai.
- Kolonializācijas un ietekmes sfēras: pakts nostiprināja arī jau esošās ietekmes sfēras un bija instruments teritoriju kontroli paplašināšanai, īpaši Japānas darbībām Āzijā un Klusajā okeānā.
- Specifiskā klauzula pret trešām valstīm: ja viena no signatārēm tiktu uzbrukta no valsts, kas paktā nav iesaistīta karā, pārējās puses solīja sniegt palīdzību — šī klauzula tiešām bija domāta, lai atturētu ASV un citas lielvalstis. Tomēr praksē paktu politiski interpretēja atšķirīgi, un pienākumi nebija automātiski izpildīti visos gadījumos.
Dalībvalstu raksturs un attiecības
Osi valstu sadarbība bija nevienmērīga. Lai arī Vācija un Itālija sadarbojās galvenokārt Eiropas teātrī, Japāna darbojās Āzijā un Klusajā okeānā. Starp valstīm nebija kopīga, vienota militāra štāba vai koordinētas stratēģijas, un katrai pusei bija savas prioritātes un politiskās intereses. Daudzas «pievienotās» valstis iesaistījās paktā zem spiediena vai kā līderu verīgas valdības, un to dalība bieži bija formalitāte, kas neatspoguļoja patstāvīgu politiku.
Paktas izjukšana un sekas
Pakts sāka sabrukt pēc 1942.–1943. gada pagrieziena punktiem Otrajā pasaules karā. Sabiedroto uzvaras Ziemeļāfrikā, Vidējos Austrumos un pie Stalingradas, kā arī 1943. gada Itālijas kapitulācija mazināja paktas ietekmi. Dažas dalībvalstis līdz ar kaujas gaitas negaisa maiņu atteicās no Osi politikas vai pievienojās sabiedrotajiem (piemēram, Rumānija un Bulgārija dažādās stadijās), bet citas — tika okupētas vai kļuva par kara darbības zonu.
Formāli trīspusējais pakts pastāvēja līdz Japānas kapitulācijai 1945. gada augustā (oficiāli 2. septembrī), taču pēc Vācijas padevšanās 1945. gada maijā alianse Eiropā faktiski beidza pastāvēt. Pakta nespēja nodrošināt ilgtermiņa koordināciju, militāro resursu apvienošanu un politisko uzticamību padarīja to par pagaidu starptautisku instrumentu, kura vēsturiskā nozīme galvenokārt saistīta ar Otrā pasaules kara bloku Politikām un sekām.
Vēsturiskā nozīme
Vēstures skatījumā Trīspusējais pakts simbolizē fašistisko un autoritāro režīmu pagaidu savienību pasaules konfliktā. Lai arī tas konsolidēja ienaidnieku fronti pret sabiedrotajiem, paktam nebija pietiekami spēcīga institucionālā pamata, lai līdzinātos sabiedroto koalīcijas organizētībai un resursiem. Pēc kara pastāvēja plaša starptautiska nosodīšana pret paktu un tā dalībvalstu noziegumiem, kas noveda pie kara noziegumu tiesāšanām un politiskas pārbūves pēc 1945. gada.
Saistītās lapas
- Anti-Kominternas pakts
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Trīspusējais pakts?
A: Trīspusējais pakts bija 1940. gada 27. septembrī Berlīnē, Vācijā, parakstīts pakts, kas izveidoja Osi lielvalstis Otrā pasaules kara laikā.
J: Kuras valstis parakstīja Trīspusējo paktu?
A: 1940. gada 27. septembrī Trīspusējo paktu parakstīja trīs valstis: Vācija, Itālija un Japāna. Taču vēlāk paktam pievienojās Ungārija (1940. gada 20. novembrī), Rumānija (1940. gada 23. novembrī), Slovākija (1940. gada 24. novembrī), Bulgārija (1941. gada 1. martā), Dienvidslāvija (1941. gada 25. martā) un Horvātija (1941. gada 10. aprīlī).
J: Ko paktu parakstījušās valstis apņēmās darīt viena otras labā?
A: Paktu parakstījušās valstis vienojās desmit gadus sniegt viena otrai politisku, ekonomisku un militāru palīdzību.
J: Kas notiktu, ja paktā parakstījušai valstij uzbruktu kāda cita valsts?
A: Ja jebkurai paktā parakstījušai valstij uzbruktu cita valsts, kas nav iesaistījusies karā, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis vai Padomju Savienība, visas pārējās paktā iesaistītās valstis pieteiktu karu un palīdzētu.
J: Kad sākās Trīspusējā pakta sabrukums?
A: Trīspusējais pakts sāka krist 1943. gadā.
J: Kāpēc Trīspusējais pakts sāka krist 1943. gadā?
A: Daudzas valstis bija izbeigušas karu vai pievienojušās sabiedrotajiem.
J: Kad pakts palika spēkā?
A: Pakts palika spēkā līdz Japānas kapitulācijai 1945. gada augustā, lai gan Vācijas kapitulācija trīs mēnešus iepriekš padarīja paktu bezjēdzīgu.
