Turku valstis ir valstis, kurās lielākā daļa iedzīvotāju runā turku valodā kā savā dzimtajā valodā vai kuru senči ir turku izcelsmes. Tās vieno kopīgas valodas saknes, līdzīga vēsturiska izcelsme un daudzas kopīgas kultūras tradīcijas, taču katrai valstij ir arī savs politiskais un ekonomiskais ceļš.
Saraksts — kas tiek uzskatīts par turku valstīm
- Turcija — valsts, kas tradicionāli tiek uzskatīta par lielāko un ietekmīgāko turku pasaules centru. Oficiālā valoda ir turku, galvaspilsēta — Ankara (lielākā pilsēta — Stambula).
- Azerbaidžāna — valsts Kaukāzā ar galvaspilsētu Baku; azerbaidžāņu valoda ir tuva turku valodai un pieder oguzu grupai.
- Turkmenistāna — Centrālāzijas valsts ar galvaspilsētu Ašgabatu; turkmēņu valoda ir oguzu atzars.
- Kazahstāna — liela Centrālāzijas valsts ar galvaspilsētu Astanu; kazahu valoda pieder kipčaku atzaram.
- Kirgizstāna — Centrālāzijas valsts ar galvaspilsētu Biškeku; kirgizu valoda ir tuvāka kipčaku grupai.
- Uzbekistāna — ar galvaspilsētu Taškentu; uzbeku valoda pieder karluku atzaram, taču valoda un kultūra ir spēcīgi saistīta ar pārējiem turku tautu kopienām.
Pēdējās četras Centrālāzijas valstis bieži tiek sauktas par "stans" (no angļu valodas "the Stans"). Lielākā daļa šo valstu, izņemot Turciju, bija Padomju Savienības sastāvā līdz tās sabrukumam 1991. gadā, kas būtiski ietekmēja valodu politiku, rakstu sistēmas un ekonomisko attīstību.
Valodu un rakstu sistēmas
Visu šo valstu valodas pieder pie turku (tjurku) valodu saimes, taču tās dalās vairākās ģeolingvistiskajās grupās (piem., oguzu, kipčaku, karluku). Lai gan lielākā daļa šo valstu iedzīvotāju ir musulmaņi, neviena no šīm valstīm nelieto arābu alfabētu kā galveno rakstu sistēmu mūsdienās. Tās izmanto vai nu latīņu alfabētu — kā to dara Turcija, Azerbaidžāna un Turkmenistāna — vai arī historiski izmantoja un dažviet vēl lieto kirilicas alfabētu — kā tas bija izplatīts Kazahstānā, Kirgizstānā un Uzbekistānā. Pēc neatkarības iegūšanas daudzas Centrālāzijas valstis uzsāka pāreju uz latīņu alfabētu, taču pāreja norit dažādos tempus un joprojām notiek vai ir daļēji pabeigta.
Reliģija, kultūra un valsts raksturs
Lielākā daļa iedzīvotāju šajās valstīs ir musulmaņi (galvenokārt sunnīti), tomēr reliģiskā prakse un valsts attieksme pret reliģiju atšķiras. Daudzas no šīm valstīm ir sekulāras ar konstitucionāli nodrošinātu reliģijas brīvību, taču reālā prakse var svārstīties — no strikti kontrolētām reliģijas institūcijām līdz brīvākām sabiedriskajām izpausmēm. Tās ir arī etniski daudzveidīgas vietas, kur dzīvo minoritātes — krievi, irāņu un kaukāziešu tautas, ebreji un citi.
Reģionālā sadarbība un ģeopolitika
Turku valstis uztur ciešas kultūras un politiskas saites — tās aktīvi iesaistās reģionālās organizācijās un sadarbības mehānismos. Piemēram, ir sadarbība ar mērķi stiprināt ekonomiskās saites, izglītības apmaiņu un kultūras projektu attīstību. Turcijas loma kā reģionālai un diasporas centrai ir būtiska, savukārt Centrālāzijas valstis bieži fokusējas uz enerģētikas resursiem, tranzītu un ekonomisko attīstību. Šo valstu ģeopolitiskais positions arī nozīmē biežas attiecības ar kaimiņiem — Ķīnu, Krieviju, Irānu un Eiropas reģionu.
Īpaši jautājumi un gadījumi
Lai gan Siņdzjanas (Ķīnas autonomā provincē) iedzīvotāji — uigurieši — pieder turku tautu ģimenei un runā turku valodas atvasinājumu, oficiāli to neuzskata par daļu no neatkarīgajām turku valstīm, jo šo teritoriju kontrolē Ķīna. Savukārt Ziemeļkipa, kuras lielāko daļu veido turku tauta, sevi dēvē par neatkarīgu republiku, taču starptautiski to atzīst maz valstu — Turcija ir viena no retajām valstīm, kas atzīst tās valstiskumu.
Kopsavilkums
Turku valstis ir ģeogrāfiski un politiski dažādas, bet saistītas ar kopīgu valodas, vēstures un kultūras mantojumu. Galvenās atšķirības starp tām izpaužas valsts režīma formā, rakstu sistēmā, ekonomiskajos resursos un ārpolitiskajās orientācijās. Kopumā šīs valstis veido plašu turku pasauli, kurā pastāv gan sadarbības iespējas, gan arī dažādas iekšpolitiskas un starptautiskas izaicinājumu jomas.