Umajadu kalifāts bija otrais no četriem lielajiem islāma kalifātiem, kas izveidojās pēc Muhameda nāves. Tā pastāvēšana tradicionāli tiek datēta no 661. līdz 750. gadam kontinentālajā daļā, taču Umajadu dinastijas pēctecība turpinājās Kordobā daudz ilgāk.

Tā tolaik bija lielākā impērija pasaulē. Tā ir piektā lielākā impērija vēsturē.

Tajā valdīja Umajadu dinastija (arābu: بنو أمية, Banu Umayyah), kas nāca no Mekas, tagadējā Saūda Arābijā. Damaska bija galvaspilsēta no 661. līdz 744. gadam, Harrāna - no 744. līdz 750. gadam, bet trimdā viņu galvaspilsēta bija Kordoba (756.-1031.).

Veidošanās un galvenie valdnieki

Umajadu kalifātu dibināja Muāvija I (valdīja 661–680), kurš konsolidēja varu pēc Pirmā fitnas (sivēra iekšējā konflikta). Svarīgākie Umajadu valdnieki bija:

  • Muāvija I — nostiprināja dinastiju un pārcēla galvaspilsētu uz Damasku;
  • Abd al-Malik (685–705) — veica administratīvas reformas, ieviesa arābu kā valsts valodu un organizēja monētu reformu (islāma dinārs un dirhams);
  • Valīds I (705–715) — turpināja teritoriālo paplašināšanos un būvniecības projektus;
  • Umar II — mēģināja īstenot reliģiskas un sociālas reformas, viņu bieži uzskata par uzticīgu taisnīguma valdnieku;
  • Marvāns II — pēdējais Umajadu kalifs kontinentālajā daļā, kuru galu galā pārņēma Abbasīdu revolūcija 750. gadā.

Teritoriālā paplašināšanās un pārvalde

Umajadu kalifāta teritorija aptvēra ļoti plašu reģionu — no Ibērijas pussalas rietumos (mūsdienu Spānija un Portugāle) līdz Centrālāzijas un Indijas rietumu daļai austrumos. Kalifāts saglabāja un pielāgoja daudzas Bizantijas un Sasanīdu administratīvās prakses, taču arvien plašāk ieviesa arābu valodu kā birokrātisko valodu un vienotu monetāro sistēmu.

Sabiedrībā pastāvēja spiediens starp tradicionālajām arābu elitēm un jaunajiem musulmaņiem (īpaši mawali — nearābu musulmaņu konvertītiem). Šīs spriedzes, kā arī vietējās sacelšanās (piem., berberu nemieri Ziemeļāfrikā) un iekšpolitiskās sadursmes (fitnas) veicināja Umajadu vājumu 8. gadsimtā.

Kultūra, arhitektūra un mantojums

Umajadu laiks iezīmējas ar ievērojamiem arhitektūras un kultūras sasniegumiem. No slavenākajiem Umajadu laika objektiem ir:

  • Damaskas Lielā mošeja (Umayyad Mosque) — viens no ievērojamākajiem islāma laikmeta arhitektūras pieminekļiem;
  • Tempļa Kupola (Dome of the Rock) Jeruzalemē — celta Abd al-Malika laikā, nozīmīgs gan reliģiski, gan arhitektoniski;
  • Kordobas mošeja (tās sākotnējā Umajadu laika daļa) un vēlākā Kordobas kalifāta kultūras centrs, kas kļuva par Eiropas intelektuālās apmaiņas centru.

Umajadu pārvaldība popularizēja arābu valodu, veicināja tulkošanu un zināšanu pārnesi no bijušajām Bizantijas un Persijas ārzemēm, kas vēlāk ļāva bagātināt islāma kultūru un zinātni.

Krīze un pāreja uz Abbasīdiem

8. gadsimtā pieauga neapmierinātība ar Umajadu politiku — sociālās nevienlīdzības, nodokļu sloga saglabāšanās nearābu musulmaņiem un dinastiskas varas koncentrēšanās veicināja opozīciju. 750. gadā Abbasīdu kustība uzvarēja kaujā pie Zabā un sagrāba lielāko daļu Umajadu varascentru. Lielākā daļa Umajadu līderu tika iznīcināti, taču viens dinastijas loceklis, Abd al-Rahman I, izbēga uz Ibēriju un 756. gadā nodibināja Umajadu emirātu Kordobā. 929. gadā viņa pēcteči proklamēja Kordobas kalifātu, kas pastāvēja līdz 1031. gadam un kļuva par nozīmīgu kultūras un politisku spēku Eiropā.

Nozīme vēsturē

Umajadu kalifāts nozīmīgi ietekmēja islāma pasaules politisko, administratīvo un kultūras attīstību. Tas izveidoja pamatus valsts pārvaldes centralizācijai, monētu sistēmai un arābu valodas izplatībai kā pārvaldības valodai. Umajadu arhitektūra un pilsētvides plānošana turpināja ietekmēt tālākās islāma civilizācijas attīstību.

Saīsināti: Umajadu kalifāts — varena un plaša islāma impērija, kas valdīja no 7. gadsimta beigām līdz 8. gadsimtam kontinentālajā daļā, atstājot ilgtspējīgu mantojumu arī Kordobas Umajadu valstībā.