Muhameds (arābu: محمد; izrunā [muħammad]; ap 570. gadu - 632. gada 8. jūnijs) bija islāma pamatlicējs. Musulmaņi un bahajieši tic, ka viņš bija Allaha (Dieva) vēstnesis un pravietis. Tiek uzskatīts, ka viņš ir Ismaēla pēcnācējs, Ābrahāma dēls un pēdējais no visiem praviešiem (praviešu zīmogs). Viņš tiek uzskatīts par piemēru, kam visiem musulmaņiem ir jāseko.

Agrīnā dzīve

Muhameds, pēc tradicionālajiem datiem, ir dzimis ap 570. gadu Mekā (mūsdienu Saūda Arābijā) Kureišu cilts Banu Hāšim ģimenē. Viņa tēvs Abdullāhs bija miris pirms Muhameda piedzimšanas, un bērnību viņš pavadīja pie vectēva un vēlāk pie strica Abū Tāliba. Agrīvajos gados viņš nodarbojās ar tirdzniecību un guva reputāciju kā godprātīgs un uzticams cilvēks — viņu dēvēja par al-Amīn (uzticamais).

Atklāsme un pravietība

Ap 610. gadu, saskaņā ar islāmisko tradīciju, Muhamedam Mekas piekalnē Hīra sāka parādīties atklāsmes — viņš saņēma pravietiskos vēstījumus caur eņģeli Džibrilu (Gabrielu). Šie atklāsmes vēlāk tika apkopotas Korānā. Paziņojumi par Allāha vienību un aicinājums atmest politeismu un sociālo netaisnību radīja pretestību Mekas iedzīvotāju vidū.

Muhameds tiek uzskatīts par pēdējo pravieti musulmaņu ticībā — jaunu praviešu vairs nebūs, tāpēc viņu dažkārt sauc par „praviešu zīmogu” (arābu valodā Khatam an-Nabiyyīn).

Hidžra un Medīna

600. gadu beigās pret Muhamedu un viņa sekotājiem Mekā radās spēcīga pretestība, kas izraisīja bēgšanu uz Jathrib (vēlā Medīna) 622. gadā — šo notikumu sauc par Hidžru (Hijra). Hidžra iezīmē arī islāma kalendāra sākumu (1. hidžras gads, AH).

Medīnā Muhameds veidoja pirmo islāma kopienu (ummah), izstrādāja sociālas un juridiskas normas, kā arī kalpoja gan kā garīgais, gan kā politiskais un militārais vadītājs. Notika vairāki bruņoti konflikti ar Meku (piem., Badras kauja, Uḥuda, Tranšeju kauja), un galu galā 630. gadā Muhameds ieveda Meka bez lielas asiņainības un attīrīja Kabu no elku godināšanas.

Mācība, Korāns un tradīcija

Korāns musulmaņiem ir Dieva atklāsme, kas tika dota Muhamedam pa daļām. Tā kā viņš, pēc islāmiskās tradīcijas, bija neliterāts (ummi), tas tiek uzskatīts par vēl vienu argumentu par atklāsmes pārnesei pārdabisku raksturu. Pēc Muhameda nāves Korāns tika sakārtots un apkopots pirmo hālifu laikā, un vēlāk Uthmana hālifa vadībā tika izplatīts standarta teksts.

Par Muhameda dzīvi un rīcību padziļinātāk informāciju sniedz hadīti — tradīcijas par viņa teikto un darīto — un Sunna, kas kopā ar Korānu veido islāma tiesību un prakses pamatu.

Personīgā dzīve

  • Galvenā Muhameda sieva bija Hadiža bint Huvejlida — ar viņu viņš bija precējies pirms pravietības sāknēm un Hadiža bija pirmā viņa atbalstītāja. Vēlāk viņam bija vairākas sievas, tostarp Āiša bint Abū Bakra, kas ir nozīmīga avotu sniedzēja hadītu literatūrā.
  • Viņam bija vairāki bērni; zināmākā meita bija Fātima, kura kļuva par Hasana un Husaina māti.

Nākotne, nāve un apbedījums

Muhameds nomira 632. gada 8. jūnijā (saskaņā ar tradicionālajiem datumiem) Medīnā. Viņš tika apbedīts Medīnas mošejā (vēlākā Masjid al‑Nabawi teritorijā). Pēc viņa nāves islāms ātri izplatījās ārpus Arābu pussalas un kļuva par nozīmīgu reliģisku, politisku un kultūras spēku.

Mantojums un ietekme

Muhameda ietekme ir plaša: viņa mācības noteica reliģiskās prakses (piemēram, lūgšanas, gavēņa, ziedošanas un hadža — piecu pamatpraksi jēdzienu), juridiskās normas un sociālos standarta modeļus. Sunnu un šī tradīcija piekopjošie musulmaņi seko viņa dzīvei kā modelim. Korāns un hadīti ietekmēja islāma teoloģiju, kalifātu likumu veidošanos un plašākas civilizācijas attīstību.

Avoti un vēsturiska izpēte

Informācija par Muhameda dzīvi nāk galvenokārt no Korāna, hadītu krājumiem un biogrāfiskām tradīcijām (Sīra literatūra). Mūsdienu vēsturnieki izmanto arī arheoloģiskos datus, contemporānos ārējos avotus un kritisku tekstu analīzi, lai rekonstruētu notikumus. Ir svarīgi atzīmēt, ka pastāv dažādas interpretācijas un pieejas, kā arī atšķirības starp reliģisko un akadēmisko skatījumu uz konkrētiem jautājumiem.

Jūtīgums un cieņa

Muhamedam musulmaņu vidū tiek veltīta liela cieņa; jautājumi un diskusijas par viņu ir jūtīgas tematiskas. Raksturojumos un analīzēs par Muhamedu parasti tiek ievērots neitrāls, faktu balstīts tonis, un ievērota cieņa pret ticību un tās sekotājiem.

Šis raksts sniedz vispārīgu pārskatu par Muhameda personību, darbību un mantojumu. Par detalizētāku informāciju var meklēt speciālistu literatūrā par islāma vēsturi, Korāna tekstu kritiku un hadītu pētījumiem.