Khālid ibn al-Walīd (585–642) (arābu: خالد بن الوليد)), pazīstams arī kā Sayf-Allah al-Maslul — „Dieva zobens” vai «Allah zobens», bija viens no izcilākajiem 7. gadsimta arābu karavadoņiem un viens no galvenajiem komandieriem musulmaņu iekarojumu periodā. Viņa militārie panākumi un taktiskā ģēnija padarīja viņu par leģendāru figūru islāma un pasaules militārajā vēsturē: viņš bija neuzvarēts vairāk nekā simts kaujās pret bieži skaitliski spēcīgākiem pretiniekiem — Bizantijas un Sasanīdu spēkiem.

Agrīnā dzīve un cilts

Khalid dzimis ap 585. gadu Mekā kā izcilas Quraysh cilts, Banu Makhzum, loceklis. Viņa ģimene bija zināma ar militārajām prasmēm un braši jātnieku un ieroču meistari. Jau jaunībā Khalids apguva šķēpa, loku, zobenu un jātnieka prasmes; zobens kļuva par viņa atpazīstamu personīgo ieroci.

Pāreja pie islāma un dienests pie Muhameda

Sākotnēji Khalid bija pretinieks Muhameda kustībai un cīnījās pret musulmaņiem vairākos sadursmēs. Viņš piedalījās Uhudas kaujā, kur viņa iepriekšējā taktiskā rīcība deva būtisku ieguldījumu kaujas gaitā. Pēc Hudaybiyyah līguma noslēgšanas Khalids pievienojās musulmaņiem un sāka darboties kā viens no Muhameda kapteiņiem, vadot vairākas ekspedīcijas un kampaņas.

Militārā karjera pēc Muhameda nāves

Pēc Muhameda nāves Khalids turpināja ierindoties starp galvenajiem karavadoņiem, vispirms kalpojot Abu Bakra un vēlāk kalpojot arī Ommara (Umar) valdīšanas laikā. Viņam bija nozīmīga loma Riddas karos pret pretendentiem un atbilstības sacelšanām, pēc tam viņš vadīja armijas pret sasanīdu klientu karaliskajām struktūrām un veicināja Sasanīdu impērijas izspiešanu no Mezopotāmijas un Levantas reģiona.

Taktika un nozīmīgākie panākumi

Khalids kā kavalerijas komandieris bija pazīstams ar mobilitāti, ātrām flangu manevriem un izsmalcinātu izlūkošanu. Starp viņa ievērojamākajiem stratēģiskajiem un taktiskiem sasniegumiem ir:

  • ātra Persijas impērijas ietekmes mazināšana un kontroli pār svarīgām teritorijām;
  • ātrās un efektīvās operācijas Sīrijā, kas atvēra ceļu plašākiem iekarojumiem;
  • dubultā aplenkuma un apvedmanejra izmantošana, piemēram, pie Valadžas (Walaja), kas demonstrēja viņa taktisko inventivitāti;
  • uzvaras pie Ullais un pie Jarmukas — kaujas, kuras izšķīra sadursmju kursu pret Bizantijas un Sasanīdu atbalstītajiem spēkiem.

Viņa spēja mobilizēt jēgpilni kavaleriju, izmantot izlūkdatus un īslaicīgas, bet spēcīgas sprādzienveida darbības ļāva panākt pārsteiguma efektu pret bieži izsīkstinošiem pretiniekiem.

Atstādināšana, pēdējie gadi un nāve

Vēlāk, kad kalifs Abu Bakra vietu ieņēma Ommars (Umar), Khalid palika par augsti novērtētu karavadoņu. Tomēr Ommars, bažījoties par centrālās varas nostiprināšanos un balansu starp militāro un civilo pārvaldi, toreiz pieņēma lēmumu atstādināt Khalidu no amata kā gubernatoru/komandieri. Tas nekavējot nav izslēdzis viņa militāro ģēniju, bet ļāva kalifātam centralizēt pārvaldi. Pēc atstādināšanas Khalids pensionējās un pavada atlikušos gadus Homsā, kur arī mira 642. gadā. Viņš tika apbedīts Homsā, un viņa kapa vieta kļuva par piemiņas objektu dažos reģionos.

Mantojums un novērtējums

Khalid ibn al‑Walīd tiek plaši atzīts par vienu no lielākajiem taktiskajiem komandieriem pasaules vēsturē. Viņa panākumi pret Bizantijas un Sasanīdu armijām, spēja uzvarēt vairāk nekā simts kaujās un ātrā, sistemātiskā teritoriju iekarošana padara viņu par centrālu figūru agrīnajos islāma vēstures gados. Vienlaikus viņa karjerā ir arī politiskas un ētiskas debates — it īpaši jautājumā par to, kā militarizēta vara saskan ar civilās pārvaldes vajadzību —, kas saglabā Khalida vietu gan kā militāra varoņa, gan strīdīgu vēsturisku personību.