Kurts Georgs Kīzingers — Vācijas kanclers (1966–1969): biogrāfija

Kurts Georgs Kīzingers — Vācijas kanclera (1966–1969) biogrāfija: dzīve, politiskā karjera, pretrunīgā pagātne nacistu laikā un loma pēckara Vācijā.

Kurts Georgs Kīzingers (Kurt Georg Kiesinger, 1904. gada 6. aprīlī Ebingenā, tagadējā Bādenē-Virtembergā - 1988. gada 9. martā Tībingenē-Bebenhauzenē) bija vācu politiķis, jurists un ilglaicīgs valsts amatpersona, kurš kļuva pazīstams gan kā Rietumvācijas kanclers, gan arī konflikta dēļ saistībā ar savu pagātni 1930. gados.

Agrīnā dzīve un izglītība

Kīzingers dzimis Dienvidvācijā. Viņš studēja vēsturi un filozofiju Tībingenē, vēlāk turpināja jurisprudences studijas Berlīnē, iegūstot jurista izglītību. Pēc studijām viņš strādāja kā jurists un iekļāvās valsts administrācijā.

Darbs 1930. gados un otrais pasaules karš

1933. gadā Kīzingers iestājās Nacionālsociālistiskajā Vācijas strādnieku partijā (NSDAP) un turpināja darbu dažādos valsts pārvaldes amatos. Pēc kara beigām viņš nonāca Ludvigshafenes gūstekņu nometnē un tika pakļauts denacifikācijas pārbaudei. Viņa lietā esošās piezīmes un liecības noveda pie secinājuma, ka viņš nav tieši piedalījies pret ebrejiem vērstās represijās savā departamentā un ka viņš centies šādas darbības apturēt, tāpēc viņš tika atbrīvots no nopietnākām apsūdzībām.

Pēckara politiskā karjera

1946. gadā Kīzingers pievienojās CDU un pakāpeniski kļuva par vienu no vadošajiem kristīgdemokrātu politiķiem Dienvidvācijā. No 1958. līdz 1966. gadam viņš bija Bādenes‑Virtembergas ministru prezidents, kur nostiprināja savu reputāciju kā pragmatisks reģionālās politikas vadītājs.

Kanclera pilnvaras (1966–1969)

No 1966. līdz 1969. gadam Kīzingers vadīja Rietumvācijas valdību kā kanclers. Viņa valdība bija tā sauktā "lielā koalīcija" (Große Koalition) — sadarbība starp CDU/CSU un Sociāldemokrātisko partiju (SPD). Šajā koalīcijā par vicekancleru un ārlietu ministru kļuva Willy Brandt (SPD).

Kīzinga kanclera laikā valdība saskārās ar ekonomiskām grūtībām un sabiedrības nemieriem. 1968. gadā Vācijā notika plašas studentu demonstrācijas un protesti, kas kritizēja gan vecās elites sakarus ar nacistu pagātni, gan konservatīvākas politikas ierobežojošumu. Tajā pašā periodā parlamentā tika pieņemtas pretrunīgi vērtētās neparedzēto situāciju likumdošanas normas (Notstandsgesetze), kas deva valsts varām papildu pilnvaras ārkārtas situācijās; šo likumu pieņemšana izraisīja lielas diskusijas par demokrātijas un drošības līdzsvaru.

Strīdi un kritika par nacistu pagātni

Kīzinga dalība NSDAP un viņa ķildas ar pagātni kļuva par nozīmīgu politisku tēmu. Daļa sabiedrības un studentu kustību uzskatīja, ka viņam nevajadzētu vadīt valsti, ņemot vērā viņa 1930. gadu darbību valsts aparātā. Šie iebildumi pastiprināja plašākas diskusijas par denacifikācijas procesa stingrumu un par to, kā sabiedrībai tikt galā ar autoritārisma mantojumu.

Vēlākie gadi un mantojums

Pēc zaudējuma 1969. gada vēlēšanās un SPD/FDLP koalīcas stāšanās pie varas, Kīzingers turpināja aktīvu politisko darbību. No 1967. līdz 1971. gadam viņš bija CDU priekšsēdētājs. Vēlāk viņš ieņēma augstus parlamentārus amatus — vēlākajos gados, piemēram, viņš tika ievēlēts par Bundestāga prezidentu (Bundestagspräsident) un šo amatu pildīja 1976.–1983. gadā, kļūstot par ievērojamu parlamentāro figūru.

Kīzingers nomira 1988. gadā. Viņa dzīve un darbība bieži tiek analizēta kā domstarpīgs piemērs Vācijas pārejai no nacistiskā perioda uz parlamentāru demokrātiju — ar sasniegumiem valsts konsolidācijā, bet arī ar neatrisinātām un kritiskām problēmām, kas saistītas ar pagātnes atbildību un morāles izvērtējumu.

• Dzimšana: 1904. gada 6. aprīlī Ebingenā
• Miršana: 1988. gada 9. martā Tībingenē‑Bebenhausenē
• Kanclera amats: 1966–1969
• CDU vadība: 1967–1971
• Bādenes‑Virtembergas ministru prezidents: 1958–1966

Meklēt pēc burta