Kurts Vonneguts

Dzīve

Ģimene

Kurts Vonneguts juniors dzimis Indianapolē, Indiānā, Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņa vecāki bija Kurts Vonneguts vecākais un Edīte Lībere. Viņš bija jaunākais no trim bērniem. Viņa senči bija ieradušies Amerikā no Vācijas 1855. gadā. Viņi bija turīgi, sākotnēji strādāja par alus darītājiem un tirgotājiem. Gan viņa tēvs, gan vectēvs mācījās Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā un bija arhitekti Indianapolisas firmā Vonnegut & Bohn. Viņa vecvectēvs bija Vonnegut Hardware Company dibinātājs, kas bija Indianapolisas iestāde.

Agrīnie gadi

1940. gada maijā Vonneguts pabeidza Šortridžas vidusskolu Indianapolisā. Tajā pašā rudenī viņš iestājās Kornela universitātē. Viņš studēja ķīmiju, taču bija arī universitātes laikraksta The Cornell Daily Sun galvenā redaktora palīgs un redaktora vietnieks. Tāpat kā viņa tēvs, viņš bija biedrības Delta Upsilon biedrs. Kamēr Vonneguts mācījās Kornela universitātē, viņš iestājās ASV armijā. Armija viņu pārcēla uz Karnegija Tehnoloģiju institūtu un Tenesī Universitāti, lai studētu mašīnbūvi. Mātes dienā 1944. gadā viņa māte izdarīja pašnāvību ar miega zālēm.

Otrais pasaules karš

Kurta Vonneguta pieredze, ko viņš guva kā karavīrs un karagūsteknis, dziļi un spēcīgi ietekmēja viņa rakstniecību. Kara laikā viņš bija kareivis ar zemu dienesta pakāpi. Viņš bija 423. kājnieku pulka 423. kājnieku pulka 106. kājnieku divīzijas ierindas karavīrs. Vonneguts 1944. gada 19. decembrī nokļuva gūstā Dobeles kaujas laikā. Viņš atradās cietumā Vācijas pilsētā Drēzdenē. Viņš kļuva par līderi gūstekņu vidū, jo nedaudz prata vācu valodu. Taču viņš vācu apsargiem pastāstīja: "...tikai to, ko es ar viņiem izdarīšu, kad nāks krievi...". Apsargi Vonnegutu piekāva un neļāva viņam kļūt par līderi. Viņš piedzīvoja Drēzdenes bombardēšanu 1945. gada februārī, kas iznīcināja lielāko daļu pilsētas.

Vonneguta vadītā amerikāņu karagūstekņu grupa izdzīvo uzbrukumu. Vācieši viņus bija turējuši pazemes telpā, kas bija paredzēta gaļas glabāšanai kautuvē. Vācieši šo ēku nosauca par Schlachthof Fünf (Piecu kautuve), un sabiedroto karagūstekņi izmantoja šo nosaukumu savam cietumam. Vonneguts teica, ka uzbrukuma rezultāts bija pilnīga iznīcība un nāve, ko neviens nevarēja saprast. Šī pieredze deva viņam idejas slavenajam romānam "Slaughterhouse-Five" ("Piecas kautuves"). Pieredze par nāvi un iznīcību ir galvenā tēma vismaz sešās citās viņa grāmatās. Piecās kautuvēs viņš aprakstīja pilsētu, kas pēc bombardēšanas izskatījās kā Mēness virsma. Viņš stāstīja par to, kā vācieši liek ieslodzītajiem strādāt. Viņiem bija jālaužas pagrabos un bumbu patvertnēs, lai savāktu līķus. Viņiem nācās apglabāt šos mirušos cilvēkus visus kopā lielās bedrēs, kamēr vācieši meta uz viņiem akmeņus un kliedza ar lāstiem. Vonneguts vēlāk teica: "Bija pārāk daudz līķu, lai tos apglabātu. Tā vietā vācieši nosūtīja karaspēku ar liesmu metējiem. Visas šo civiliedzīvotāju mirstīgās atliekas tika sadedzinātas līdz pelniem."

Vonnegutu atbrīvoja Sarkanās armijas karaspēks 1945. gada maijā pie Saksijas un Čehoslovākijas robežas. ASV armija viņu apbalvoja ar Purple Heart. Taču viņš teica, ka tas ir smieklīgi, jo viņš nemaz nebija smagi ievainots. Žurnālā Timequake viņš rakstīja, ka apbalvojumu viņam piešķīra par "apsaldējumiem".

Darbs pēc Otrā pasaules kara

Pēc kara Vonneguts kļūst par antropoloģijas aspirantu Čikāgas Universitātē. Viņš strādāja arī Čikāgas Pilsētas ziņu birojā. Vonneguts atzina, ka viņš nebija labs students. Kāds profesors teica, ka daži no studentiem kļūs par profesionāliem antropologiem, bet viņš nebija viens no viņiem. Grāmatā "Bagombo tabakete" Vonneguts raksta, ka universitāte noraidīja viņa pirmo diplomdarbu. Tā bija par kubisma gleznotājiem un Amerikas pamatiedzīvotāju sacelšanos vadītājiem. Universitāte apgalvoja, ka tas ir "neprofesionāls".

Viņš pārcēlās no Čikāgas uz Šenektadi, Ņujorkā. Viņš strādāja sabiedrisko attiecību jomā uzņēmumā General Electric. Viņa brālis Bernards strādāja tajā pašā uzņēmumā pētniecības nodaļā. Dzīvojot Šenektādī, Vonneguts dzīvoja mazā ciematā Alplausā. Vonneguts īrēja dzīvokli augšstāvā iepretim Alplausas brīvprātīgo ugunsdzēsēju komandai. Dažus gadus viņš bija aktīvs brīvprātīgais ugunsdzēsējs. Šajā dzīvoklī joprojām ir viņa rakstāmgalds. Pie šī rakstāmgalda viņš uzrakstīja daudzus savus īsos stāstus, kura apakšā iegravējis savu vārdu. Čikāgas Universitāte vēlāk pieņēma viņa romānu "Kaķa šūpulis" kā diplomdarbu, jo viņi teica, ka stāsts ir antropoloģisks. 1971. gadā viņam tika piešķirts maģistra grāds.

Pagājušā gadsimta 50. gadu vidū Vonneguts ļoti īsu laiku strādāja žurnālā Sports Illustrated. Viņam lūdza uzrakstīt par sacīkšu zirgu, kas pārlēca žogu un mēģināja aizbēgt. Vonneguts visu rītu skatījās uz tukšo papīra lapu uz rakstāmmašīnas. Tad viņš uzrakstīja: "Zirgs pārlēca pāri žogam," un aizgāja. Viņš gandrīz grasījās pamest rakstīšanu, taču Aiovas Universitātes Rakstnieku darbnīca uzaicināja viņu pasniegt. Kamēr viņš tur strādāja, "Kaķa šūpulis" kļuva par bestselleru, un viņš sāka "Piecu kautuvju". Šo grāmatu tagad dēvē par vienu no labākajiem 20. gadsimta amerikāņu romāniem. Tas ir žurnāla Time un Modern Library 100 labāko sarakstos. 1961. gadā viņš publicēja slaveno īso stāstu Harisons Beržerons.

Vonneguts pārcēlās uz Barnstable, Masačūsetsas štatā, pilsētiņā pie Menca zemes. Viņš bija pirmā Saab dīlera uzņēmuma vadītājs ASV.

Personīgā dzīve

Pēc atgriešanās mājās no Otrā pasaules kara Kurts Vonneguts apprecējās ar Džeinu Mariju Koksu. Viņi bija iemīlējuši viens otru jau kopš bērnības. Par viņu agrīnajām attiecībām viņš rakstīja vairākos savos īsajos stāstos. Pāris izšķīrās 1970. gadā. Ar Koksu viņš izšķīrās tikai 1979. gadā, bet no 1970. gada Vonneguts dzīvoja kopā ar citu sievieti, fotogrāfi Džilu Krementcu. Viņa kļuva par viņa otro sievu pēc tam, kad Vonneguts izšķīrās no Koksas.

Viņš izaudzināja septiņus bērnus. Trīs bija no viņa pirmās laulības ar Kuksu. Ar Krementzu viņš adoptēja vienu meitu vārdā Lilija. Trīs bija viņa māsas Alises bērni. Vonneguts viņus adoptēja pēc viņas nāves no vēža.

No četriem Vonneguta adoptētajiem bērniem trīs ir viņa brāļadēls: Džeimss, Stīvens un Kurts Adamss. Vonneguts viņus adoptēja pēc briesmīgas nedēļas 1958. gadā. Tās nedēļas laikā bērnu tēvs Džeimss Karmalts Adamss gāja bojā vilciena katastrofā, un divas dienas vēlāk nomira viņu māte. Savā romānā "Slapstick" Vonneguts stāsta, kā divas dienas pirms viņas nāves bija miris Alises vīrs. Viņas ģimene centās paturēt vīra nāvi noslēpumā. Tomēr viņa to uzzināja, kad cits pacients dienu pirms nāves viņai uzdāvināja avīzi. Trīs zēniem bija jaunākais brālis vārdā Pīters Nīče. Viņš bija mazulis, kad nomira viņu vecāki. Pīters devās dzīvot pie tēva brālēna Birmingemā, Alabamas štatā.

2001. gada 31. janvārī ugunsgrēks nopostīja Vonneguta mājas augšējo stāvu. Viņš bija ieelpojis dūmus un četras dienas atradās slimnīcā kritiskā stāvoklī. Viņš izdzīvoja, bet viņa personīgie dokumenti tika iznīcināti.

Vonneguts smēķēja nefiltrētas Pall Mall cigaretes. Šo ieradumu viņš dēvēja par "stilīgu veidu, kā izdarīt pašnāvību".

Vonneguts savās mājās Manhetenā krita un guva smadzeņu traumu. Viņš nomira 2007. gada 11. aprīlī.