Kubisms ir avangardisks mākslas virziens, kas būtiski ietekmēja 20. gadsimta modernās mākslas attīstību. Tas rodas Francijā ap 1907. gadu un savu spilgtāko attīstību piedzīvo no apmēram 1910. līdz 1920. gadu sākumam. Par kubisma aizsācējiem plaši tiek uzskatīti Žoržs Braks un Pablo Pikaso.

Vēsturisks konteksts un sākums

Kubisms radās kā reakcija uz iepriekšējām glezniecības tradīcijām, īpaši uz Pola Sezana (Paul Cézanne) darbiem, kas akcentēja formu strukturēšanu un plakniskumu. Par vienu no agrīnajiem kubisma paraugiem dēvē Pablo Pikaso 1907. gada gleznu Aviņonas demoizellas". Žorža Braka 1908. gada darbi, piemēram, Mājiņas L'Estaque un ar tiem saistītie darbi, izraisīja kritiķa Luija Vokseles (Louis Vauxcelles) komentāru par "kubiskām dīvainībām" (bizarreries cubiques), un šis termins nodēvēja virzienu par kubismu.

Periodizācija un galvenās fāzes

Mākslas vēsturnieki parasti atzīst vairākus kubisma posmus:

  • Agrīnais kubisms (ap 1906–1908): attīstās Pikaso un Braka darbos; formas tiek vienkāršotas un geometrizētas.
  • Analītiskais kubisms / "Augstais kubisms" (ap 1909–1912/1914): priekšmetu attēlojums tiek sadalīts plaknēs un fragmentēts, lai parādītu vairākus skatpunk­tus vienlaikus; Huans Gris parādās kā nozīmīga figūra pēc 1911. gada.
  • Sintētiskais kubisms (sākot ap 1912): atgriešanās pie krāsas un dekoratīvākas sastāvdaļas — tiek ieviesta tehnika papier collé (papīra līmēšana/kolāža), par ko īpaši pazīstami ir Pikaso un Braks.
  • Vēlais kubisms (ap 1914–1921): kubisms transformējas un integrējas citos stilos, daļa mākslinieku pievēršas klasiskākām formām pēc Pirmā pasaules kara.

Viens mākslas vēsturnieks norāda uz šo trīs fāžu sadalījumu, un Duglasa Kūpera (Douglas Cooper) uzsvērtais fokuss uz Braku, Pikaso, Grisu (no 1911. gada) un Ležē (mazākā mērā) ataino noteiktu vērtēšanas pieeju kustības kanonizācijā.

Raksturīgās iezīmes un tehniskas pieejas

  • Formu ģeometrizācija: priekšmeti tiek reducēti līdz plaknēm, brīvām ģeometriskām figūrām un fragmentiem.
  • Daudzskatu perspektīva: objekts tiek attēlots no vairākiem skatpunktiem vienlaikus, izjaucot tradicionālo perspektīvu.
  • Plakniskums: glezna tiek uztverta kā plakne, kurā formas tiek sakārtotas konstruktīvi.
  • Kolāža (papier collé): papīra un citu materiālu līmēšana uz gleznas virsmas — šī tehnika radīja jaunas tekstūras un reālismam pietuvinātas liecības.
  • Krāsu attīstība: no ierobežotas, zemniecīgas krāsu gammas analītiskajā posmā līdz bagātākai krāsu lietošanai sintētiskajā posmā.

Galvenie pārstāvji

Bez minētajiem dibinātājiem būtiski kubisma attīstībā piedalījās arī citi mākslinieki, no kuriem daļa bija redzami pirmajās organizētajās izstādēs:

  • Žoržs Braks — viens no kustības līderiem; strādāja gan glezniecībā, gan kolāžā.
  • Pablo Pikaso — inovatīvs eksperiments ar formu un skatpunktiem; radīja gan agrīnās, gan sintētiskās kubisma versijas.
  • Huans Gris — ieviesa lielāku strukturālu un dekoratīvu tīrību, kļūstot par svarīgu figūru pēc 1911. gada.
  • Žans Metzingers, Alberts Gleizē, Fernāns Ležē, Roberts Delonē, Anrī Le Fokonjē — viņu darbi bija redzami 1911. gada Parīzes Salon des Indépendants, kas bija nozīmīgs publisks kubisma parādīšanās moments.
  • Jakobs Lipčics (Jacques Lipchitz), Pabls Brancusi u.c. — kubisma ietekme skāra arī skulptūru.

Izstādes un kritika

Pirmā organizētā kubistu grupu izstāde notika 1911. gada pavasarī Parīzes Salon des Indépendants, kur bija skatāmi Žana Metzingera, Alberta Gleizē, Fernāna Ležē, Roberta Delonē un Anrī Le Fokonjē darbi; Pikaso un Braka darbi tajā netika iekļauti. Šīs izstādes un citu viedokļu apmaiņa palīdzēja padarīt kubismu par tēmu gan kritikai, gan teorētiskām debatēm.

Ietekme un mantojums

Kubisms būtiski ietekmēja ne tikai glezniecību, bet arī skulptūru, arhitektūru, grafisko dizainu un modes dizainu. Tā pieeja formu un telpas problematizēšanai atvēra ceļu pie abstraktām un konstruktīvistiskām praksēm, kā arī ietekmēja starptautiskos mākslas virzienus — no futūrisma un ordeķisma līdz vairākām starpkaru avangarda kustībām. Kubisma idejas turpināja ietekmēt modernās mākslas teoriju un praksi vēl daudzus gadu desmitus.

Kopumā, kubisms bija nozīmīgs lūzuma punkts mākslā: tas pārformulēja, kā tiek domāts par attēlošanu, perspektīvu un materiālu attiecībām, radot jaunus izteiksmes līdzekļus un veidus, kā interpretēt realitāti mākslā.