Humānisms — definīcija, principi un sekulārā ētika
Uzzini, kas ir humānisms — definīcija, pamatprincipi un sekulārā ētika; racionalitāte, cilvēktiesības un zinātnes loma mūsdienu sabiedrībā.
Humānisms ir filozofija vai domāšanas veids par pasauli. Humānisms ir ētikas vai ideju kopums par to, kā cilvēkiem vajadzētu dzīvot un rīkoties. Cilvēkus, kuri atbalsta šo ētikas principu kopumu, sauc par humānistiem. Humanisti dod priekšroku kritiskai domāšanai un pierādījumiem (racionālisms un empīrisms), nevis dogmu vai māņticības pieņemšanai.
Mūsdienās humānisms ir tuvs sekulārismam. Tas attiecas uz neteistisku pieeju dzīvei, kas pasaules izpratnei izmanto zinātni, nevis reliģiskas dogmas. Šo terminu 20. gadsimta vidū plaši popularizēja zinātnieki. Daudzi vēlējās atzīt cilvēciskās vērtības, bet nebalstīties uz reliģiju kā galveno vērtību avotu.
Daudzi humānisti uzskata, ka:
- Cilvēka cieņa un vērtība: katram cilvēkam ir intriniska vērtība, un cilvēku tiesības un labklājība jāņem vērā ētiskos lēmumos.
- Racionāla domāšana un zinātne: pasaules izpratnei un problēmu risināšanai jābalstās uz pārbaudāmiem pierādījumiem, kritisku domāšanu un zinātnisko metodi.
- Morāle bez reliģijas: ētiskas normas var un tai jāpastāv neatkarīgi no reliģiskas autoritātes; morāle balstās uz cilvēku labklājību un sekām, nevis šķietami dievišķiem pavēlēm.
- Brīvība un autonomija: individuālām brīvībām, vārda brīvībai un personiskajai autonomijai jābūt aizsargātām, vienlaikus ievērojot citu tiesības.
- Tolerances un pluralisms: cieņa pret dažādām pasaules uzskatu sistēmām, ja tās neierobežo citu cilvēku tiesības un drošību.
- Demokrātija un tiesiskums: atklāta, pārredzama un iekļaujoša sabiedrība, kurā politiskie lēmumi tiek pieņemti uz pierādījumiem un diskusijas ceļā.
- Sociālā taisnība un solidaritāte: rūpes par vājākajiem un centieni samazināt nevienlīdzību, lai uzlabotu kopējo sabiedrības labklājību.
- Atbildība pret nākotni un vidi: ilgtspējīga dzīvesveida un dabas resursu izmantošana, lai nodrošinātu labu dzīvi nākamajām paaudzēm.
- Izglītība un kritiskā domāšana: izglītība, kas veicina racionālu domāšanu, zināšanas un empātiju, tiek uzskatīta par ļoti svarīgu.
Vēstures īss pārskats
Humānisma idejas ir attīstījušās pakāpeniski. Renesanses humanisms 15.–16. gadsimtā uzsvēra cilvēka racionālo spēju un klasiskās antīkās mantojuma vērtību. Apgaismības laikmetā filozofi akcentēja pamattiesības, brīvību un zinātnes nozīmi. Mūsdienu sekulārais humānisms izauga 19. un 20. gadsimtā, reaģējot uz zinātnes attīstību un vēlmi veidot ētisku dzīvi bez reliģiskas dogmas autoritātes.
Sekulārais un reliģiskais humānisms
Ir divas plašākas humānisma līnijas: reliģiskais (vai tradicionālais) humānisms, kas savieno cilvēcības vērtības ar garīgiem vai reliģiskiem elementiem, un sekulārais humānisms, kas pamatā ir neteistisks un uzsver zinātni un racionālu ētiku. Sekulārais humānisms bieži aizstāv reliģijas un valsts atdalīšanu, kā arī valsts politiku, kas balstīta uz universāliem cilvēktiesību principiem.
Praktiskā ētika un sabiedrība
Humānisti darbojas daudzās jomās: cilvēktiesību aizsardzībā, izglītībā, zinātnes popularizēšanā, sociālajā darbā un radošuma veicināšanā. Viņi piedāvā alternatīvas reliģiskiem rituāliem — piemēram, sekulāras laulību ceremonijas, bērnu svinēšanas rituālus un bēru ceremonijas. Humānisms bieži iestājas par pragmatisku, empātisku pieeju sabiedrības problēmu risināšanā.
Organizācijas un kustības
Pasaulē darbojas vairākas humānistu organizācijas, kas veicina cilvēktiesības, sekulārisma politikas un izglītību. Starptautiskā organizācija Humanists International (agrāk International Humanist and Ethical Union) apvieno vairākas nacionālas organizācijas un aktīvi lobē par sekulāru politiku un brīvību domāt.
Kritika un atbildes
Humānismu reizēm kritizē par to, ka tas esot pārāk antropocentrisks (cilvēkcentrisks), morāli relativistisks vai pret reliģiju vērsts. Humānistu atbilde parasti norāda, ka humānisms cenšas veidot objektīvas, cilvēku labklājību veicinošas ētikas sistēmas, kas balstās uz pierādījumiem, empātiju un cieņu pret dažādību — tas nenozīmē naidu pret reliģiju, bet gan prasību, lai publiskās politikas balstītos uz saprātīgiem un pārbaudāmiem pamatiem.
Kāpēc humānisms ir nozīmīgs
Humānisms piedāvā skaidru ētisku orientieri laikmetā, kad sabiedrības lēmumiem ir jābalstās uz faktiem, vienlaikus ievērojot cilvēka cieņu un tiesības. Tas veicina izglītību, kritisko domāšanu, tolēranci un sociālo taisnīgumu — vērtības, kas palīdz risināt gan lokālas, gan globālas problēmas.
Ja vēlaties uzzināt vairāk, meklējiet publicētus humānistu manifestus, nacionālo humānistu organizāciju resursus vai akadēmiskus darbus par sekulāro ētiku un cilvēktiesībām.
Vēsture
Par humānisma idejām diskutēja jau Senajā Grieķijā, sākot ar Talesu un beidzot ar Anaksagoru un Protagoru. Arī Zaratustras un Lao Dzu mācībās bija izteikti humānisma elementi, un ir vēl daudzi citi piemēri.
Sengrieķu rakstus sāka pētīt 1400. gados renesanses laikā. Tomēr šajā laikā ar terminu "humānisms" sāka apzīmēt izglītību humanitārajās zinātnēs, kas bija diezgan atšķirīga ideja. Petrarka bieži tiek minēts kā pirmais modernais humānists, taču viņš norādīja atpakaļ uz klasiskajiem autoriem. Mūsdienu humānisma nozīme vairāk saistīta ar zinātnes izmantošanu, lai padarītu pasauli labāku. Angļu matemātiķis un filozofs Alfrēds Nords Vaitheds 1925. gadā rakstīja šādu komentāru
"Frānsisa Bēkona pravietojums tagad ir piepildījies, un cilvēks, kurš reizēm sapņoja par sevi kā par mazliet zemāku par eņģeļiem, ir kļuvis par dabas kalpu un kalpotāju. Atliek vēl noskaidrot, vai viens un tas pats aktieris spēj spēlēt abas lomas."
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir humānisms?
A: Humānisms ir filozofija vai domāšanas veids par pasauli. Tas ir ētikas vai ideju kopums par to, kā cilvēkiem vajadzētu dzīvot un rīkoties.
J: Kam humānisti dod priekšroku salīdzinājumā ar dogmu vai māņticības pieņemšanu?
A: Humanisti dod priekšroku kritiskai domāšanai un pierādījumiem (racionālisms un empīrisms), nevis dogmu vai māņticības pieņemšanai.
J: Kas ir humānisti?
A: Cilvēkus, kuri ievēro ētiku, kas priekšroku dod kritiskai domāšanai un pierādījumiem, nevis dogmām vai māņticībai, sauc par humānistiem.
J: Kā humānisms ir saistīts ar sekulārismu?
A: Mūsdienās humānisms ir tuvs sekulārismam, kas apzīmē neteistisku pieeju dzīvei, kas pasaules izpratnē koncentrējas uz zinātni, nevis reliģiskām dogmām.
J: Kas padarīja plaši pazīstamu terminu "humānisms"?
A: 20. gadsimta vidū zinātnieki padarīja plaši pazīstamu terminu "humānisms".
J: Kāpēc daudzi humānisti vēlējās atzīt cilvēciskās vērtības?
A: Daudzi humānisti vēlējās atzīt cilvēciskās vērtības, nebūdami atkarīgi no reliģijas kā galvenā vērtību avota.
J: Kādus uzskatus parasti pauž humānisti?
A: Daži no uzskatiem, kas raksturīgi daudziem humānistiem, ir kritiskās domāšanas un pierādījumu prioritātes noteikšana, saprāta un loģikas novērtēšana, kā arī individuālās brīvības un atbildības nozīmes atzīšana.
Meklēt