Laicīgums (sekulārisms): definīcija, piemēri un atšķirība no teokrātijas

Laicīgums (sekulārisms): skaidra definīcija, reālu piemēru salīdzinājums un atšķirības no teokrātijas — kā likumi un valdība nodala reliģiju no valsts.

Laicīgums, saukts arī par sekulārismu, ir ideja par kaut ko, kas nav reliģisks vai nav saistīts ar baznīcu. Kā piemēru var minēt valdību, kas daudzās valstīs ir neatkarīga no jebkādas reliģijas. Dažās valstīs, piemēram, Pakistānā, Apvienotajā Karalistē, Grieķijā, Irānā vai Saūda Arābijā, pastāv valsts reliģija. Šādā gadījumā valdība seko valsts reliģijai. Turpretī Indijā, Dienvidāfrikā un Amerikas Savienotajās Valstīs ir likumi, kas nosaka, ka reliģijai un valdībai ir jāpaliek nodalītām.

Kas ir laicīgums īsumā?

Laicīgums nozīmē valsts un reliģijas attiecību regulējumu tā, lai valsts institūcijas būtu neatkarīgas no reliģiskām ietekmēm. Tas paredz, ka valsts nepastiprina vai neizvēlas vienu reliģiju par oficiālu, kā arī nevada reliģiskus mācījumus savās institūcijās. Laicīgums nepieciešami nenozīmē naidu pret reliģiju — tas bieži tiek definēts kā valsts neitrāla nostāja pret dažādām ticībām, lai aizsargātu reliģijas brīvību un vienlīdzību.

Galvenie modeļi un veidi

• Strikts atdalījums (piem., Francijas laïcité): valsts izvairās no reliģisku simbolu un ietekmes klātbūtnes publiskajās iestādēs; reliģija tiek uzskatīta par privātu lietu.
• Neatkarība ar brīvību (piem., ASV modelis): valsts neizvēlas reliģiju (non-establishment), bet nodrošina ticības brīvību; publiskā telpā var būt reliģiski izpausmes, ja tās neizkropļo valsts darbību.
• Principialā distance (piem., Indijas pieeja): valsts cenšas saglabāt objektīvu attālumu no visām reliģijām, reizēm iejaucoties, lai aizsargātu reliģiskās minoritātes vai sabiedrisko kārtību.

Kā tas izpaužas praksē

• Konstitucionāla noteikšana, ka nav valsts reliģijas vai ka reliģija un valsts ir atdalītas (piem., ASV konstitūcija, Indijas Satversme).
• Reliģiskās mācības publiskajās skolās: dažviet tās aizliedz vai ierobežo, citur nodrošina kā brīvprātīgu vai atsevišķu izvēli.
• Publisku simbolu un rituālu regulēšana — piemēram, diskusijas par krusta, lakatu vai citu reliģisku simbolu nēsāšanu valsts iestādēs.
• Reliģijas finansēšanas jautājumi — valsts var nefinansēt reliģiskas organizācijas vai noteikt vienlīdzīgus finansējuma nosacījumus visām konfesijām.

Atšķirība no teokrātijas

Teokrātija ir pretstats laicīgumam: teokrātijā reliģiskie vadītāji vai dievības likumu interpretācija tieši nosaka valsts politiku un lēmumus. Teokrātijā tiesību normas var balstīties uz reliģiskiem tekstiem, un garīdzniecībai var būt liela politiska vara. Laicīgā valstī politiskie lēmumi tiek pieņemti civilās institūcijās, kas nav pakļautas reliģiskai vadībai.

Piemēri pasaulē

• Valsts ar oficiālu reliģiju vai spēcīgu reliģisku ietekmi: Pakistāna, Apvienotā Karaliste, Grieķija, Irāna, Saūda Arābija. Šajās valstīs reliģiskais elements ietekmē likumdošanu vai valsts simboliku.
• Laicīgas vai nodalītas valsts piemēri: Indija, Dienvidāfrika, Amerikas Savienotās Valstis — katra no tām aplūko laicīgumu citādāk, bet kopīgais mērķis ir saglabāt reliģiju un valsti atsevišķi.

Diskusijas un izaicinājumi

Laicīgums bieži ir pretrunu un sabiedrisko diskusiju priekšmets. Galvenie strīdi skar:

• Relatīvā brīvība vs publiskā kārtība: cik tālu drīkst ļaut reliģiskām izpausmēm publiskajā telpā, nezaudējot vienlīdzību un drošību.
• Valsiņa laicīguma interpretācija: vai laicīgums nozīmē pilnīgu reliģisku izslēgšanu publiskajā jomā vai tikai neitralitāti un nepreference.
• Minoritāšu tiesības: kā nodrošināt reliģisko minoritāšu brīvību, vienlaikus ievērojot sekulāras normas.
• Politiskā izmantošana: gan reliģiskās, gan sekulārās grupas var izmantot laicīguma ideju politiskiem mērķiem, kas var radīt neobjektīvu attieksmi pret citām grupām.

Kopsavilkums

Laicīgums jeb sekulārisms ir principa vai politikas kopums, kas tiecas nodrošināt valsts un reliģijas atdalīšanu vai vismaz valsts neitralitāti attiecībā pret ticību. Tas neaizliedz reliģiju, bet cenšas garantēt, ka valsts lēmumi netiek diktēti reliģiskiem principiem, un ka visiem pilsoņiem tiek nodrošinātas reliģijas brīvība un vienlīdzība. Atkarībā no valsts vēstures un kultūras laicīguma īstenošana var būt dažāda, un tā joprojām izraisa plašas sabiedriskas diskusijas.

Meklēt pēc burta