Lafkadio Hērns

Dzīve

Agrīnā dzīve

Hērns dzimis 1850. gada 27. jūnijā Lefkadas salā, kas ir viena no Grieķijas Jonijas jūras salām, un nosaukts tās vārdā. Viņš bija ķirurga-majora Čārlza Buša Hērna (no Offalijas grāfistes Īrijā) un grieķietes Rozas Antoniu Kasimatis dēls.

Emigrācija uz Īriju, pamešana

Sarežģītu konfliktu un notikumu virkne noveda pie tā, ka Lafkadio Hērns no Grieķijas pārcēlās uz Īriju, kur viņu pameta vispirms māte (atstājot viņu vīra tantes aprūpē), pēc tam tēvs un visbeidzot tēva tante, kas bija iecelta par viņa oficiālo aizbildni.

1857. gadā viņam bija septiņi gadi. Abi viņa vecāki vēl bija dzīvi, bet par viņu rūpējās viņa vecmamma Sāra Brenane. Hērns sāka pētīt Brenanes bibliotēku un lasīja daudz grieķu literatūras, īpaši mītus.

Katoļu izglītība, atteikšanās

1861. gadā Hērna tante aizsūtīja viņu uz Ecclésiastique Institution, katoļu baznīcas skolu Īvetā, Francijā. Hērns iemācījās nepatikt katoļu izglītībai. Hērns ieguva labas franču valodas zināšanas un vēlāk angļu valodā tulkoja Gija de Mopasāna darbus, kurš nejauši pēc Hērna aizbraukšanas apmeklēja šo skolu.

1863. gadā iestājās Svētā Kutberta koledžā, Usho, katoļu seminārā tagadējā Durhemas Universitātē. 16 gadu vecumā Hērns negadījumā skolas pagalmā ievainoja kreiso aci. Acs inficējās. Viņš pameta skolu uz vienu gadu. Viņš kļuva akls ar šo aci. Hērns bija arī tuvredzīgs, tāpēc līdz mūža beigām viņam bija vāja redze. Hērnam bija neērti par savu izskatu, tāpēc viņš aizsedza kreiso aci.

1867. gadā bankrotēja arī Henrijs Moliņs, kurš bija kļuvis par Sāras Brenānes finanšu menedžeri. Nebija naudas mācībām, un Hērns tika nosūtīts uz Londonas Īstendi dzīvot pie Brenānes bijušās kalpones. Viņai un viņas vīram nebija ne laika, ne naudas Hērnam, kurš klīda pa ielām, pavadīja laiku darbavietās un kopumā dzīvoja bezmērķīgu, bezsakņu dzīvi. Viņa galvenās intelektuālās aktivitātes bija bibliotēku un Britu muzeja apmeklējumi.

Emigrācija uz Sinsinati

1869. gadā Henrijam Moliņjū bija nedaudz naudas. Viņš nopirka Hērnam biļeti vienā virzienā uz Ņujorku un lika viņam doties uz Sinsinati, atrast Moliņjū māsu un viņas vīru Tomasu Kullinanu un lūgt viņiem palīdzību. Kullinans viņam deva 5 dolārus un novēlēja veiksmi. Viņš bija ļoti nabadzīgs un apmaiņā pret smagu darbu dzīvoja stallī vai noliktavas telpās.

Ņūorleāna

Hērns gandrīz desmit gadus dzīvoja Ņūorleānā. Viņš strādāja vairākos laikrakstos un žurnālos. Viņš arī tulkoja franču rakstnieku Gotjē angļu valodā. Hērns Harper's Weekly publicēja arī pirmo zināmo rakstīto rakstu (1883) par filipīniešiem Amerikas Savienotajās Valstīs, manilameniem jeb tagalogiem, no kuriem vienu no ciematiem viņš bija apmeklējis Sentmalo, uz dienvidaustrumiem no Borga ezera, Sentbernāra pagastā, Luiziānā.

Divi gadi Francijas Rietumindijā

1887. gadā Harper's nosūtīja Hērnu uz Rietumindiju kā korespondentu. Viņš divus gadus pavadīja Martinikā, rakstīja žurnālam un sarakstīja divas grāmatas: "Divi gadi Francijas Rietumindijā" un "Youma, stāsts par rietumindiešu vergu", abas publicētas 1890. gadā.

Vēlākā dzīve Japānā

1890. gadā Hērns devās uz Japānu kā laikraksta korespondents. Japānā viņš atrada mājas un savu lielāko iedvesmu. Bazils Hols Čemberlens palīdzēja Hērnam 1890. gada vasarā iegūt skolotāja darbu Šimanes prefektūras kopīgajā vidusskolā un normālajā skolā Matsue. Lafkadio Hērna memoriālais muzejs un viņa vecā māja joprojām ir divi no populārākajiem tūrisma objektiem Matsue. Matsue pilsētā Hērns apprecējās ar vietējās samuraju ģimenes meitu Koizumi Setsu. Viņiem kopā bija četri bērni. 1896. gadā viņš naturalizējās Japānā un mainīja savu vārdu uz Koizumi Jakumo. Viņš piekopa vairākas reliģijas: sākumā grieķu pareizticīgo, pēc tam Romas katoļu un vēlāk spenceru. Visbeidzot viņš kļuva par budistu.

1891. gada nogalē Hērns sāka mācīt Kumamoto, Kjūšū, Piektajā augstākajā vidusskolā. Tur viņš nostrādāja trīs gadus un pabeidza grāmatu "Nepazīstamās Japānas ieskats" (1894). 1894. gada oktobrī viņš sāka strādāt par žurnālistu angļu valodā iznākošajā laikrakstā Kobe Chronicle. 1896. gadā viņš sāka pasniegt angļu literatūru Tokijas Imperatora universitātē. Tur viņš mācīja līdz 1903. gadam. 1904. gadā viņš kļuva par profesoru Vasedas universitātē.

1904. gada 26. septembrī viņš nomira no sirds mazspējas. Viņam bija 54 gadi. Viņa kapa vieta ir Zōshigaya kapsētā Tošimas pilsētā Tokijā.

19. gadsimta beigās rietumnieki par Japānu zināja maz. Tomēr 1900. gada Vispasaules izstāde (Exposition Universelle) padarīja japāņu stilu modē Rietumu valstīs. Tāpēc Hērns kļuva plaši pazīstams, pateicoties savām grāmatām par Japānu. Vēlāk daži kritiķi apgalvoja, ka Hērns Japānu padarījis pārāk eksotisku. Taču viņš sniedza Rietumiem dažus no pirmajiem pirmsindustriālās un Meidži laikmeta Japānas aprakstiem, tāpēc viņa darbam ir vērtība.

Darbi

Hērna grāmatas par Japānu

Avots:

• Nepazīstamās Japānas mirkļi (1894)
• No Austrumiem: (1895): Pārdomas un pētījumi par Jauno Japānu (Reveries and Studies in New Japan, 1895)
• Kokoro: japāņu iekšējās dzīves norādes un atbalsis (1896)
• Būdas lauku vākšana: Rokas un dvēseles pētījumi Tālajos Austrumos (1897)
• Zēns, kurš zīmēja kaķus, (1897)
• Eksotika un retrospekcijas (1898)
• Japāņu pasakas (1898, un turpinājumi)
• Spoku Japānā (1899)
• Ēnas (1900)
• Japāņu dziesmu teksti (1900)
• Japāņu rakstu krājums (1901)
• Kottō: (1902): "Japāņu dīvainības ar dažādiem zirnekļiem".
• Kwaidan: stāsti un pētījumi par dīvainām lietām (1903, vēlāk pēc Masaki Kobajaši (Masaki Kobayashi) veidota filma Kwaidan)
• Japāna: Mēģinājums interpretēt (1904)
• Piena Ceļa romantika un citi pētījumi un stāsti (1905)

Hērna grāmatas par Luiziānu

• La Cuisine Creole: Kulinārijas recepšu krājums (1885)
• Gombo Zhèbes": "Mazā kreolu sakāmvārdu vārdnīca, atlasīta no sešiem kreolu dialektiem". (1885)
• Čita: Atmiņas par pēdējo salu (1889)
• Kreolu apceres (1924, Houghton Mifflin)

Citi

• Viena no Kleopatras naktīm un citi fantastiski romāni (1882, Teofila Gotjē stāstu tulkojums), Ričards Vortingtons (Richard Worthington)
• Svešās literatūras klaiņojošās lapas; stāsti, kas rekonstruēti no Anvari-Soheili, Baital Pachisi, Mahabharatas, Pantčantras, Gulistānas, Talmuda, Kalevalas u. c. (1884, James R. Osgood and Company)
• Daži ķīniešu spoki (1887)
• Youma, rietumu indiāņu verga stāsts (1889)
• Divi gadi Francijas Rietumindijā (1890)