Arābu iekarojumi (632–732): islāma impērijas izveide un paplašināšanās

Arābu iekarojumi (632–732): islāma impērijas izveide un strauja paplašināšanās — vēsturiska pārmaiņa, militārās kampaņas un kultūras ietekme no Arābijas līdz Pireneju pussalai.

Pirmie arābu musulmaņu iekarojumi (632-732) (arābu: فتح, Fatah, burtiski atvēršanās), kas bieži tiek dēvēti arī par islāma iekarojumiem vai arābu iekarojumiem, sākās pēc islāma pravieša Muhameda nāves. Viņš Arābijas Arābijas pussalā izveidoja jaunu vienotu politisko iekārtu, kas Rašidunu un Umajadu kalifātu laikos strauji paplašināja arābu varu tālu aiz Arābijas robežām. Šī impērija — plaša muslimu Arābu vara — izpletās no ziemeļrietumu Indijas, caur Vidusāziju, Tuvajiem Austrumiem, Ziemeļāfriku, Itālijas dienvidiem un līdz Pireneju pussalai.

Konteksts un panākumu iemesli

Arābu iekarojumi izraisīja Sasanīdu impērijas sabrukumu un lielus teritoriālos zaudējumus Bizantijas impērijai. Galvenie panākumu iemesli bija vairāki savstarpēji saistīti faktori:

• Militāra izsmelšana — gan Sasanīdu Persija, gan Bizantija bija izsmeltas pēc ilgstošām kara cīņām savā starpā, tādēļ nespēja operēt pret ātri kustīgiem arābu karaspēkiem.
• Mobility un taktika — arābu jūnijas kaujas grupas izmantoja lētturināmus, ātrus karaspēkus, labi pazina tuksneša apstākļus un spēja ātri pārvietoties.
• Iekšējā neapmierinātība — daudzviet impēriju pakļautībā dzīvojošas kopienas (piem., jūdi un kristieši Persijā, kā arī monofizīti Sīrijā) bieži bija neapmierinātas ar centru, un daļa šo grupu lokāli atbalstīja vai nepretendēja pret uzbrucējiem.
• Politiskais un administratīvais pragmatisms — jaunās varas izmantotā taktika attiecībā uz nodokļiem, vietējo eliti un reliģisko daudzveidību (piem., dhimmi statuss) ļāva uzturēt raiti pārvaldītu impēriju.

Galvenie notikumi un kaujas (632–732)

Pēc Muhameda nāves kalifi pakāpeniski paplašināja kontroli, sākot ar Arābijas apvienošanu un iekšpolitisku nostiprināšanos (tautā zināmie Rašidunu kalifi: Abu Bakrs, Umar, Uthmans un Ali), pēc tam virzoties pret Persiju un Bizantiju. Nozīmīgas kaujas un virzieni bija:

• Kavējošās kaujas Persijā — kaujas pie al-Qādisijjas (Qadisiyyah, ap 636) noveda pie Sasanīdu sakāves un Persijas elites vājināšanās.
• Levantē un piegalē — kauja pie Jarmukas (Yarmouk, 636) bija izšķiroša Bizantijas varas norakstīšanai Levantē.
• Ēģiptes iekarošana — 640.–642. gados Amr ibn al-Ās vadībā tika pārņemta Bizantijas Ēģipte, svarīgs avots resursiem un nodokļiem.
• Paplašināšanās Ziemeļāfrikā — Umayyadu laikos arābu spēki iekaroja lielu daļu Ziemeļāfrikas, sagatavojot ceļu uz Eiropu.
• Ibērijas pussala (Hispānija) — 711. gadā arābu un berberu karaspēks, kas bieži tiek saistīts ar ģenerāliem kā Tariq ibn Ziyad, pārvēra Visigotu Spāniju, izveidojot Al-Andalus; šis process turpinājās 8. gadsimtā.
• Apstāšanās rietumos — 732. gadā franču valdnieks Karls Martels sakāva umajadu priekšpostu pie Poitiē (Tours/Poitiers), kas tradicionāli tiek uzskatīts par Arābijas ekspansijas apturēšanas punktu Ziemeļeiropā.

Pārvaldība, sabiedrība un ekonomika

Pēc iekarojumiem arābi ieviesa vairākus pārvaldības risinājumus, kas ļāva noturēt plašu impēriju:

• Administratīvā izmantošana — daudzviet saglabāja vietējos birokrātiskos mehānismus (piem., persiešu ierēdniecību), bet pakāpeniski ieviesa arābu valodu administrācijā.
• Nodokļi un tiesiskā kārtība — nemusulmaņi bieži maksāja īpašu nodokli (jizya), bet saglabāja savas reliģiskās kopienas; musulmaņiem bija atšķirīgi nodokļu noteikumi un iespējas karjerai armijā un valsts pārvaldē.
• Kultūras un reliģiskā mijiedarbība — ticību un valodu maiņa notika pakāpeniski; daudzi pārgāja uz islāmu gan sociālo un ekonomisko stimulu dēļ, gan arī ilgtermiņā integrējoties sabiedrībā.

Ietekme un ilgtermiņa sekas

Arābu iekarojumi radīja gan tūlītējas, gan ilgtermiņa pārmaiņas:

• Politiskas — Sasanīdu impērijas sabrukums un Bizantijas zaudējumi pārdefinēja varas centru Tuvajos Austrumos.
• Demogrāfiskas un kultūras — jauni starpkultūru kontakti veicināja zināšanu apmaiņu (zinātnē, medicīnā, filozofijā), un ar laiku arābu valoda kļuva par plašu komunikācijas līdzekli.
• Ekonomiskas — kontroles paplašināšanās pār svarīgiem tirdzniecības ceļiem un resursiem stiprināja kalifātu ekonomisko bāzi.
• Reliģiskas un sociālas — islāmam kā valsts reliģijai bija liela ietekme uz tiesībām, sabiedrisko kārtību un identitāti visos reģionos, kur tas nostiprinājās.

Kopumā 632–732. gados notikušie arābu iekarojumi ātri pārveidoja politisko un kulturālo karti plašā reģionā — to panākumu kombinācija bija militāra elastība, citu impēriju vājums, vietējo iedzīvotāju attieksme un pragmatiska pārvaldība. Šie procesi deva pamatu vēlākai Zelta laikmeta attīstībai islāma pasaulē un plašai ietekmei Eiropā, Āzijā un Āfrikā.

Vēsture

Daži no atsevišķiem iekarojumiem ir minēti šeit:

Bizantijas un arābu kari: 634-750

Bizantijas un arābu kari bija Bizantijasimpērijas un sākumā Rašidunu, bet pēc tam Umajadu kalifātu karš.

Rašidunu laikā tika iekarota Sīrija (637. gadā), Armēnija (639. gadā), Ēģipte (639. gadā) un Ziemeļāfrika (652. gadā). Umajadu laikā turpinājās Ziemeļāfrikas iekarošana (665. gads), arābu otrais Konstantinopoles aplenkums (717.-718. gads) un Tbilisi iekarošana (736. gads). 827. gadā sekoja Dienviditālijas iekarošana (827. gadā).

Iekarojumi Āzijā: 633. - 712. g.

Pēdējo Persijas impērijas valdnieku Sasanīdu impēriju 633. un 636. gadā sakāva Rašidunu karaspēks, bet galīgo militāro uzvaru guva tikai 642. gadā, kad tika iznīcināta persiešu armija.

Septītajā gadsimtā Umajadi veiksmīgi cīnījās pret agrīnajiem radžpjutiem Indijas ziemeļos un Vidusāzijā.

711. gadā musulmaņu ekspedīcija sakāva Radžu Dahiru pie tagadējās Haidarābadas Sindā un 712. gadā nodibināja Umajādu varu. Umajadi kontrolēja visu mūsdienu Pakistānas teritoriju no Karači līdz Kašmirai un trīs gadu laikā sasniedza Kašmiras robežas. Taču diezgan drīz pēc tam izveidojās daļēji neatkarīgas arābu pārvaldītas valstis.

Hispānijas iekarošana: 711.-718. gads

Pireneju pussalas iekarošana sākās, kad mauri (galvenokārt berberi un daži arābi) 711. gadā iebruka vizigotu kristīgajā Ibērijas pussalā (mūsdienu Spānija, Portugāle, Gibraltārs, Andora). Viņi 30. aprīlī piestāja Gibraltārā un virzījās uz ziemeļiem. Šī teritorija ar arābu nosaukumu Al-Andalus kļuva vispirms par emirātu un pēc tam par neatkarīgu Umajadu kalifātu pēc tam, kad Abasīdi gāza dinastiju Damaskā. 1031. gadā kristīgās karaļvalstis sāka Rekonkistu karu līdz 1492. gadam, kad Granada, pēdējā Al-Andalusas karaliste, nonāca Spānijas karaļu varā.

Turpmākie iekarojumi: 1200-1800

Subsahāras Āfrikā Sāhelas karaliste paplašināja musulmaņu teritorijas tālu no piekrastes. Musulmaņu tirgotāji izplatīja islāmu.

Modernajā laikmetā izveidojās trīs spēcīgas musulmaņu impērijas: Osmaņu impērija Tuvajos Austrumos un Eiropā, Safavīdu impērija Persijā un Vidusāzijā un Mogulu impērija Indijā, kā arī tās sacentās un sabruka ar Eiropas koloniālajām varām.

Panīkums un sabrukums: 1800-1924

Mogulu impērija sabruka 1707. gadā pēc Aurangzeba nāves, un pēc 1857. gada Indijas sacelšanās briti to oficiāli likvidēja.

Kalifu laikmets Paplašināšanās Muhameda laikā, 622-632/A.H. 1-11 Paplašināšanās Rašidunu kalifāta laikā, 632-661/A.H. 11-40 Paplašināšanās Umajadu kalifāta laikā, 661-750/A.H. 40-129


Musulmaņu (zaļā zona) kundzība Vidusjūras pasaulē 800. gadā.

Jautājumi un atbildes

J: Kā sauc iekarojumus, kas sākās pēc Muhameda nāves?

J: Ko darīja Muhameds, kad viņš izveidoja jaunu vienotu politisko iekārtu Arābijas pussalā?

J: Kas notika šo iekarojumu rezultātā?

J: Kāpēc šīs impērijas nespēja aizsargāties pret mobilajiem arābu uzbrucējiem?

J: Kā daži šo impēriju iedzīvotāji reaģēja uz arābu iebrucējiem?

J: Kas bija atbildīgs par šo straujo varas paplašināšanos ārpus Arābijas?

Meklēt pēc burta