Pirmie arābu musulmaņu iekarojumi (632-732) (arābu: فتح, Fatah, burtiski atvēršanās), kas bieži tiek dēvēti arī par islāma iekarojumiem vai arābu iekarojumiem, sākās pēc islāma pravieša Muhameda nāves. Viņš Arābijas Arābijas pussalā izveidoja jaunu vienotu politisko iekārtu, kas Rašidunu un Umajadu kalifātu laikos strauji paplašināja arābu varu tālu aiz Arābijas robežām. Šī impērija — plaša muslimu Arābu vara — izpletās no ziemeļrietumu Indijas, caur Vidusāziju, Tuvajiem Austrumiem, Ziemeļāfriku, Itālijas dienvidiem un līdz Pireneju pussalai.

Konteksts un panākumu iemesli

Arābu iekarojumi izraisīja Sasanīdu impērijas sabrukumu un lielus teritoriālos zaudējumus Bizantijas impērijai. Galvenie panākumu iemesli bija vairāki savstarpēji saistīti faktori:

  • Militāra izsmelšana — gan Sasanīdu Persija, gan Bizantija bija izsmeltas pēc ilgstošām kara cīņām savā starpā, tādēļ nespēja operēt pret ātri kustīgiem arābu karaspēkiem.
  • Mobility un taktika — arābu jūnijas kaujas grupas izmantoja lētturināmus, ātrus karaspēkus, labi pazina tuksneša apstākļus un spēja ātri pārvietoties.
  • Iekšējā neapmierinātība — daudzviet impēriju pakļautībā dzīvojošas kopienas (piem., jūdi un kristieši Persijā, kā arī monofizīti Sīrijā) bieži bija neapmierinātas ar centru, un daļa šo grupu lokāli atbalstīja vai nepretendēja pret uzbrucējiem.
  • Politiskais un administratīvais pragmatisms — jaunās varas izmantotā taktika attiecībā uz nodokļiem, vietējo eliti un reliģisko daudzveidību (piem., dhimmi statuss) ļāva uzturēt raiti pārvaldītu impēriju.

Galvenie notikumi un kaujas (632–732)

Pēc Muhameda nāves kalifi pakāpeniski paplašināja kontroli, sākot ar Arābijas apvienošanu un iekšpolitisku nostiprināšanos (tautā zināmie Rašidunu kalifi: Abu Bakrs, Umar, Uthmans un Ali), pēc tam virzoties pret Persiju un Bizantiju. Nozīmīgas kaujas un virzieni bija:

  • Kavējošās kaujas Persijā — kaujas pie al-Qādisijjas (Qadisiyyah, ap 636) noveda pie Sasanīdu sakāves un Persijas elites vājināšanās.
  • Levantē un piegalē — kauja pie Jarmukas (Yarmouk, 636) bija izšķiroša Bizantijas varas norakstīšanai Levantē.
  • Ēģiptes iekarošana — 640.–642. gados Amr ibn al-Ās vadībā tika pārņemta Bizantijas Ēģipte, svarīgs avots resursiem un nodokļiem.
  • Paplašināšanās Ziemeļāfrikā — Umayyadu laikos arābu spēki iekaroja lielu daļu Ziemeļāfrikas, sagatavojot ceļu uz Eiropu.
  • Ibērijas pussala (Hispānija) — 711. gadā arābu un berberu karaspēks, kas bieži tiek saistīts ar ģenerāliem kā Tariq ibn Ziyad, pārvēra Visigotu Spāniju, izveidojot Al-Andalus; šis process turpinājās 8. gadsimtā.
  • Apstāšanās rietumos — 732. gadā franču valdnieks Karls Martels sakāva umajadu priekšpostu pie Poitiē (Tours/Poitiers), kas tradicionāli tiek uzskatīts par Arābijas ekspansijas apturēšanas punktu Ziemeļeiropā.

Pārvaldība, sabiedrība un ekonomika

Pēc iekarojumiem arābi ieviesa vairākus pārvaldības risinājumus, kas ļāva noturēt plašu impēriju:

  • Administratīvā izmantošana — daudzviet saglabāja vietējos birokrātiskos mehānismus (piem., persiešu ierēdniecību), bet pakāpeniski ieviesa arābu valodu administrācijā.
  • Nodokļi un tiesiskā kārtība — nemusulmaņi bieži maksāja īpašu nodokli (jizya), bet saglabāja savas reliģiskās kopienas; musulmaņiem bija atšķirīgi nodokļu noteikumi un iespējas karjerai armijā un valsts pārvaldē.
  • Kultūras un reliģiskā mijiedarbība — ticību un valodu maiņa notika pakāpeniski; daudzi pārgāja uz islāmu gan sociālo un ekonomisko stimulu dēļ, gan arī ilgtermiņā integrējoties sabiedrībā.

Ietekme un ilgtermiņa sekas

Arābu iekarojumi radīja gan tūlītējas, gan ilgtermiņa pārmaiņas:

  • Politiskas — Sasanīdu impērijas sabrukums un Bizantijas zaudējumi pārdefinēja varas centru Tuvajos Austrumos.
  • Demogrāfiskas un kultūras — jauni starpkultūru kontakti veicināja zināšanu apmaiņu (zinātnē, medicīnā, filozofijā), un ar laiku arābu valoda kļuva par plašu komunikācijas līdzekli.
  • Ekonomiskas — kontroles paplašināšanās pār svarīgiem tirdzniecības ceļiem un resursiem stiprināja kalifātu ekonomisko bāzi.
  • Reliģiskas un sociālas — islāmam kā valsts reliģijai bija liela ietekme uz tiesībām, sabiedrisko kārtību un identitāti visos reģionos, kur tas nostiprinājās.

Kopumā 632–732. gados notikušie arābu iekarojumi ātri pārveidoja politisko un kulturālo karti plašā reģionā — to panākumu kombinācija bija militāra elastība, citu impēriju vājums, vietējo iedzīvotāju attieksme un pragmatiska pārvaldība. Šie procesi deva pamatu vēlākai Zelta laikmeta attīstībai islāma pasaulē un plašai ietekmei Eiropā, Āzijā un Āfrikā.