Mogolu impērija (1526–1858) — Indijas valdība, kultūra un arhitektūra

Mogolu impērija (1526–1858) — Indijas vēsture, valdība, grezna arhitektūra un kultūra; Baburs, Akbars, Šahdžahāns un mantojums, kas ietekmē mākslu, arhitektūru un sabiedrību.

Mogulu impērija (hindi: मुग़ल साम्राज्य, persiešu: دولتِ مغل) bija liela un ietekmīga impērija Āzijā, kas pastāvēja no 1526. līdz 1858. gadam. Kad tā sasniedza savu varenību, no 1526. līdz 1707. gadam Mogulu varas ietekme aptvēra lielāko daļu Indijas subkontinenta, tolaik sauktu par Hindustānu, un daļu mūsdienu Afganistānas, Pakistānas un Bangladešas teritorijas. Tā bija pasaules ekonomikas centrs — tās ekonomikas vērtība dažkārt tiek minēta aptuveni 25 % no pasaules IKP — un tā ieviesa elementus, ko vēsturnieki sauc par protoindustrializāciju; īpaši spēcīga bija tekstilrūpniecība un tirdzniecība. Mogulu impērija bija labi pazīstama arī ar saviem greznajiem arhitektūras pieminekļiem, dārziem un bagātīgo kultūras mantojumu.

Impēriju dibināja turki-mongoli izcelsmes valdnieki no tagadējās Uzbekistānas, kuri nāca no Timurīdu cilmes. Par impērijas dibinātāju tiek uzskatīts Baburs no Timurīdu dinastijas, kurš 1526. gadā izveidoja Mogulu dinastiju un valdīja līdz 1530. gadam. Pēc viņa sekoja virkne ievērojamu valdnieku, tostarp:

• Humajuns (1530–1540 un 1555–1556)
• Akbars (1556–1605) — kurš nostiprināja impēriju, izveidoja efektīvu pārvaldes sistēmu un veicināja kultūras saplūšanu
• Džahangirs (1605–1627)
• Šahdžahāns (1627–1658) — patronēja arhitektūrai; viņa valdīšanas laikā tapa daudzi slaveni pieminekļi
• islāmiskais Aurangzēbs (1658–1707) — kurš paplašināja impēriju, bet arī pastiprināja reliģiskās normas un veltīja resursus ilgstošiem militārajiem konfliktiem
• vairāki vājāki valdnieki pēc tam līdz Bahadurs Šahs Zafars II (1837–1857), kura noņemšana pēc 1857. gada sacelšanās iezīmēja impērijas beigas

Valdība un administrācija

Mogulu impērijas pārvaldība bija centralizēta, tomēr praktiski balstījās uz sarežģītu vietējo elite sistēmu. Nozīmīgs bija Akbara ieviestais mansabdār sistēmas elements — centrālā birokrātija rīkoja karaspēku un nodokļu iekasēšanu, bet vietējie zemes īpašnieki (piemēram, zamindāri) saglabāja lielu ietekmi reģionos. Mugalu tiesu un administrāciju bieži vada persiešu valodas pratēji, un persiešu literatūra un administratīvie paraugi kļuva par kultūras standartu impērijā.

Ekonomika un tirdzniecība

Ekonomika balstījās uz lauksaimniecību, amatniecību (īpaši tekstilrūpniecību) un plašu iekšējo un ārējo tirdzniecību. Mogulu Indija bija nozīmīgs tekstilizstrādājumu eksportētājs — zīds, kokvilna un apdrukātas audumu preces bija pieprasītas gan iekšējā tirgū, gan ārvalstu tirgos. Attīstījās arī metālapstrāde, ieguve un kuģniecība. Pilsētu centri kļuva par ražošanas un tirdzniecības mezgliem, un pastiprināta amatniecība dažviet radīja pirmsindustriālas ražošanas formas.

Kultūra, māksla un valoda

Mogulu valdnieki bieži bija gan karavīri, gan kultūras patroni. Persiešu valoda dominēja kā oficiālā un literārā valoda, bet impērijas iedzīvotāju valodu kopums deva impulsu tādu jaunāko locījumu kā urdu attīstībai. Ievērojama bija mugulu miniatūrglezniecība — ilustretas rokrakstu skolas, kas attēloja varoņus, dārdzības, dievības un ikdienu. Arī pērlīšu darbi, zelta un sudraba apstrāde, kaligrāfija un dārgakmeņu inkrustācija uzplauka.

Arhitektūra

Mogulu arhitektūra ir viens no spilgtākajiem impērijas mantojumiem. To raksturo simetrija, kupolu izmantošana, smalki akmens izgriezumi, inkrustācija ar pusdārgakmeņiem un nosvērti dārzi (charbagh tipa četrdaļainie dārzi). Slaveni piemēri:

• Taj Mahal — Šahdžahana valdīšanas laikā celtais kapa piemineklis, kas simbolizē mogulu arhitektūras apogeju;
• Red Fort (Sarkanais Forts) un Jama Masjid Delī — lielie mošejas un pils kompleksi;
• Humajuna mauzolejs un Fatehpur Sikri — paraugi vārda nozīmē harmoniskai apbūvei un dārziem.

Reliģija un sabiedrība

Mogulu sabiedrība bija reliģiski un etniski daudzveidīga. Valdnieku pieeja reliģijai bija atšķirīga: Akbars veicināja politisku toleranci un ieviesa principu, ko dažkārt dēvē par sulh-i kul (vispārēja miers), pat mēģināja izveidot jaunu sintezējošu mācību (Din-i Ilahi), kamēr Aurangzēbs bija konservatīvāks un stingrāk piemēroja islāmiskus likumus. Šie dažādie kursi ietekmēja attiecības ar hinduisma un citu reliģiju kopienām un valsts stabilitāti.

Kritums un beigas

Pēc Aurangzēba nāves 1707. gadā impērijas centrālā vara pakāpeniski vājinājās. Tam bija vairāki cēloņi: ilgstošas militāras kampaņas (īpaši dienvidu Dienkanas reģionā), iekšējas varas sadursmes un tronimpērijas sadrumstalotība, kā arī reģionālo spēku — piemēram, Marathu un Sikhu — pieaugums. Eiropiešu kompāniju pieaugums, it īpaši britu Austrumindijas Kompānijas pieaugums, noveda pie politiskas iejaukšanās un ekonomiskas izspēles. 1857. gada lielais sacelšanās viļņveidīgi izraisīja Mogulu varas pēdējo sabrukumu; pēc sacelšanās apspiešanas britu kronis 1858. gadā oficiāli pārņēma varu, un pēdējais simboliskais Mogulu imperators Bahadurs Šahs Zafars II tika arestēts un izsūtīts.

Mantojums

Mogolu laikmeta ietekme uz Indiju ir dziļa un daudzveidīga: tā ietekmēja arhitektūru, dārzkopību, mākslu, kulināriju, modes un valodu attīstību (piemēram, urdu). Daudzi pilsētvides risinājumi, administratīvie modeļi un materiālās kultūras elementi saglabājās ilgstoši. Mogulu pieminekļi, artefakti un literatūra liecina par laikmeta bagātību un radošumu, un tie joprojām piesaista tūristus un pētniekus visā pasaulē.

Mogolu impērijas vēsture ir sarežģīta — tā ir stāsts par militāru varu, centralizētu valdību, kultūras saplūsmu un ilgstošu mantojumu, kas joprojām veido dienvidāzijas kultūras ainavu.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Mogulu impērija?

J: Ko pārvaldīja Mogulu impērija?

J: Cik liela bija Mogulu impērijas ekonomika?

J: Kāda ietekme bija Mogulu impērijai uz tās teritoriju?

J: Kad pastāvēja Mogulu impērija?

Meklēt pēc burta