Neoasīriešu impērija bija impērija Mezopotāmijā dzelzs laikmetā. Savas pastāvēšanas laikā — aptuveni no 911. līdz 609. gadam p. m. ē. — tā bija līdz tam laikam viena no lielākajām valsts veidošanām pasaulē un izmantoja virkni agrīnu imperiālisma paņēmienu, kas vēlāk kļuva par parastu praksi lielajās impērijās. Pēc daudzu vēsturnieku domām, to var saukt par pirmo «īsto» impēriju vēsturē, jo tā apvienoja plašu teritoriju pārvaldīšanu, centralizētu varu, pastāvīgu profesionālu armiju un sistemātisku resursu izguvi no iekarotajām zemēm. Tā arī bija daudzu taktiku un tehnoloģiju pioniere — bruņojās ar dzelzs ieročiem, attīstīja progresīvu un efektīvu militāro taktiku, būvēja ceļus un sakaru tīklus, kā arī izmantoja masveida deportācijas un administratīvu integrāciju, lai noturētu kontroli pār plašu teritoriju.

Izcelsme un teritoriālā paplašināšanās

Pēc valdnieka Adad-nirari II iekarojumiem 900. gados p. m. ē. neoasīriešu impērija kļuva par Vecās Asīrijas (2025–1378 p. m. ē.) un Vidējās Asīrijas (1365–934 p. m. ē.) mantinieci. No šī brīža tā sāka dominēt Senajos Tuvajos Austrumos un paplašinājās, iekaroja un ietekmēja plašas teritorijas — Vidusjūras austrumu daļu, Mazāziju, Kaukāzu, kā arī daļēji Arābijas pussalu un Ziemeļāfriku. Impērija ilgi konkurēja un bieži pārspēja tālaika lielvaras, tostarp Babiloniju, Elamu, Persiju, Urartu, Līdiju, mēdiem, Frīģiju, kimeriešiem, Izraēlu, Jūdu, Feniķiju, Neobabilonijas impēriju, Kanaānu, Kušītu impēriju un Senās Ēģiptes impēriju. Galvaspilsētas un administratīvie centri mainījās — svarīgākās no tām bija Ašura, Nimruda (Kalacha), Dur‑Šarrukina (Khorsabada) un Nineve.

Pārvalde, sabiedrība un ekonoms

Neoasīriešu impērija attīstīja detalizētu administratīvu sistēmu. Tika ieviesta provinciālā pārvalde ar ierēdņiem un vietējiem gubernatoriem, nodibināti administratīvie centri, kā arī izvērsti nodokļu, tribūtu un piegādes tīkli. Lai rūpētos par saziņu un militāro mobilizāciju, impērijai bija labāk organizēta ceļu sistēma un sakaru kanāli.

  • Agrārā bāze: lauksaimniecība mezopotāmijas ielejā nodrošināja pārtiku, materiālus un uzkrājumus karam.
  • Tirdzniecība: daļa ienākumu nāca no tirdzniecības maršrutiem starp austrumiem un rietumiem.
  • Deportācijas un kolonizācija: impērija izmantoja piespiedu pārvietošanu, lai mazinātu iedzīvotāju pretošanos un nodrošinātu darbaspēku dažādos reģionos.

Militārā mašīna un tehnoloģijas

Neoasīrieši izveidoja vienu no visefektīvākajām karaspēka organizācijām savā laikmetā. Tās priekšrocības bija profesionāla armija, labi apgādātu karaspēku izmantošana, obligāta lojalitātes sistēma, modernizēta bruņojuma lietošana un attīstīta aplenkuma taktika.

  • Bruņojums: dzelzs ieroči deva priekšrocību kaujās.
  • Siegecraft: impērija attīstīja torņus, zemes rampas un inženiertehniskas metodes pilsētu aplenkumos.
  • Mobilitāte: tika izmantoti gan karojošie zaldāti, gan bruņinieku un pārvietojami formējumi; vēlākā periodā pieauga kavalerijas nozīme.
  • Taktika: systemātisks izlūkošanas tīkls, koordinētas triecienvienības un psiholoģiskā karadarbība (terors pret pretiniekiem) bija raksturīgas.

Kultūra, valoda un reliģija

Religija un valsts ideoloģija bija centrēta ap dievu Ašuru, kurš bija impērijas aizbildnis. Administrācijā un literatūrā plaši lietoja akadiešu valodas formas (akkadiešu), savukārt aramiešu valodas evolveja par plašu saziņas valodu (lingua franca) reģionā. Neoasīriešu māksla — īpaši reljefi un pils arhitektūra — attēloja karus, medības, dievības un valdnieku varu. Svarīgs kultūras centrs bija Ašurbanipala bibliotēka Ninevē, kurā glabājās iespaidīgs cuneiformu rakstu krājums.

Sabrukums un pēdējie gadi

Impērijas varas samazināšanās sākās 7. gadsimtā p. m. ē. Daudzi vēsturnieki norāda, ka pēc Ašurbanipals un sākās valdīšanas beigām ap 631. gadu p. m. ē. iekšpolitiskas krīzes, pilsoņu kari un varas cīņas vājināja centrālo varu. To izmantoja reģionālie spēki: mēdi un babilonieši, izveidojot savienību, pakāpeniski atspieda asīriešus.

Galvenie notikumi, kas izbeidza impēriju, bija Nineves krišana 612. gadā p. m. ē. un vēlākie cīni, kas noveda pie Harrānas krišanas 609. gadā p. m. ē.; šie notikumi tradicionāli tiek uzskatīti par neoasīriešu impērijas beigu punktu. Pēdējos gados daudzas asīriešu elites aizbēga vai tika integrētas citās valstīs, tomēr asīriešu kultūras un etniskās kopienas pēctecība saglabājās.

Mantojums

Neoasīriešu impērijas mantojums ir daudzslāņains: tās administratīvās, militārās un kultūras inovācijas ietekmēja vēlākas impērijas reģionā. Arheoloģiskie pieminekļi — pils un reljefi, apbedījumi, kā arī Ašurbanipala bibliotēkas raksti — sniedz nozīmīgu informāciju par senā Tuvā Austruma vēsturi. Turklāt arī mūsdienās Irānā, Irākā un citur dzīvo asīrieši, kuri saglabājuši savu identitāti un kultūras tradīcijas līdz mūsdienām.