Pats (šahs)
Stāvoklis šahā ir situācija, kad spēlētājs, kuram ir kārta izdarīt gājienu, neatrodas šahā, bet tam nav likumīga gājiena.
Patstāvīgas situācijas piemērs
Melnie uz gājienu atrodas strupceļā. Melnajiem nav likumīga gājiena, jo baltajiem uzbrūk katrs laukums, uz kuru varētu pārvietoties viņu karalis.
Ja rodas strupceļš, spēle ir neizšķirta. Patiess strupceļš ir reta parādība, taču strupceļa draudi lielā mērā ietekmē spēles galotni. Daudzas K+R+P pret K+R galotnes tiek izlozētas, ja no strupceļa nav iespējams izvairīties. Patstāvja pastāvēšana ir galvenais iemesls, kāpēc neizšķirti ir izplatīti šahā, bet reti sastopami šaha atvasinātajā shogi.
Vecajā arābu šaha veidā - šatranj - strupceļā uzvarēja tā puse, kurai bija vairāk figūru. Mūsdienu šahā ideja par strupceļu kā neizšķirtu tika pieņemta tikai pēc ilgāka laika. Galu galā to noteica 19. gadsimta sākumā britu meistars J. H. Sarratts 1807. gada Londonas Šaha kluba noteikumos.
Vispārīgi tēlaini lietojumi
Termins "strupceļš" citos kontekstos tiek lietots šahā. Strupceļš sarunās, politikā un vispārējā dzīvē ir tēlainas valodas piemērs. Termins tiek lietots kā metafora.
Jautājumi un atbildes
J: Kas šahā ir stalmate?
A: Stalauts ir situācija šahā, kad spēlētājs, kuram ir kārta izdarīt gājienu, nav šahā, bet tam nav likumīga gājiena.
J: Kas notiek, kad šaha spēlē iestājas strupceļš?
A.: Ja iestājas strupceļš, partija ir neizšķirta.
J: Vai šahā bieži ir sastopams strupceļš?
A: Patiess strupceļš ir reta parādība.
J: Kādu ietekmi uz šaha galotņu spēli atstāj strupceļa draudi?
A.: Pata situācijas draudiem ir liela ietekme uz šaha galotnes spēli.
J: Kāpēc šahā bieži notiek neizšķirti?
A.: Bezvārtu stāvoklis ir galvenais iemesls, kāpēc šahā bieži notiek neizšķirti.
J: Kurā šaha atvasinājumā pats ir reti sastopams?
A: Šahsā, kas ir šaha atvasinājums shogi, strupceļš ir reti sastopams.
Jautājums: Kad mūsdienu šahā plaši izplatījās ideja, ka neizšķirts ir patstāvīgais iznākums?
A.: Lai panāktu vienošanos par pateju kā neizšķirtu mūsdienu šahā, pagāja ilgs laiks. Galu galā to noteica 19. gadsimta sākumā britu meistars J. H. Sarratts 1807. gada Londonas Šaha kluba noteikumos.
