Nacistu eigēnika bija uzskatu un noteikumu kopums, kas bija ļoti svarīgs nacistiskajā Vācijā Otrā pasaules kara laikā. Šie uzskati vēstīja, ka ariju rase ir galvenā rase - vislabākā no visām rasēm - un visas pārējās rases ir zemākas (ne tik labas). Bija arī daudzi citi cilvēki, kurus nacisti uzskatīja par "dzīves necienīgiem", piemēram, cilvēki ar invaliditāti. Šīs eigēnikas idejas bija nacistu pārliecības centrā un galu galā palīdzēja novest pie holokausta.
Tā kā nacisti nevēlējās, lai vācu sabiedrībā būtu šie "mazvērtīgie" cilvēki, viņi nolēma no viņiem atbrīvoties, izmantojot dažādas stratēģijas. Viņi sāka ar cilvēkiem ar invaliditāti. Nacisti piespieda vairāk nekā 400 000 cilvēku ar invaliditāti veikt sterilizāciju (veikt operāciju, kas padarītu viņiem neiespējamu bērnu radīšanu). Viņi arī nogalināja vairāk nekā 300 000 cilvēku ar invaliditāti programmā, ko sauca par akciju T4. Šīs programmas ietvaros nacisti sūtīja cilvēkus ar invaliditāti nogalināšanai uz tādām vietām kā Hadamāras un Hartheimas eitanāzijas centri. Šos cilvēkus nogalināja ar nāvējošām injekcijām un indīgu gāzi autofurgonos un gāzes kamerās eitanāzijas centros.
Izmantojot to, ko nacisti bija iemācījušies, nogalinot cilvēkus ar invaliditāti, viņi drīz izveidoja iznīcināšanas nometnes (nāves nometnes). Nacistu mērķis bija ar šo nāves nometņu palīdzību iznīcināt (nogalināt) visus Eiropas ebrejus un romus. Nacisti uz nāves nometnēm un koncentrācijas nometnēm nosūtīja arī daudzus citus cilvēkus, kurus uzskatīja par sliktākiem, un piespieda viņus strādāt kā vergus.
Ideja, likumi un starptautiskais konteksts
Eugenika bija pseidozinātniska ideja, ka cilvēku īpašības — veselība, raksturs, intelekts — var uzlabot, selekcionējot vai izslēdzot noteiktus cilvēkus. Šī ideja pastāvēja arī citās rietumu valstīs 19. un 20. gadsimtā, taču nacisti to izmantoja kā rasistisku politiku, kas sasaistījās ar viņu vēsturi par "šķirīgu" sabiedrību. 1933. gadā Vācijā stājās spēkā likums ar nosaukumu (vācu valodā) "Gesetz zur Verhütung erbkranken Nachwuchses" — "Likums par iedzimtības slimību novēršanu", kas legalizēja piespiedu sterilizācijas un deva valsts aparātam instrumentus cilvēku izslēgšanai no ģenētiskās reprodukcijas.
Sterilizācija un medicīnas loma
Sterilizācija notika, izmantojot medicīniskas procedūras, bieži vien bez reālas piekrišanas vai pēc piespiedu administratīviem lēmumiem. Medicīna un ārsti aktīvi piedalījās šajās darbībās — ārstiem tika uzdots izvērtēt pacientu "aizdomīgo" iedzimtību, sastādīt ziņojumus un veikt operācijas. Tas normalizēja vardarbību un dehumanizāciju, padarot to par valsts sankcionētu "terapeitisku" pasākumu.
Akcija T4 — organizēta nogalināšana
Akcija T4 bija centralizēta programma, kas sāka darboties 1939. — 1941. gadā un kura mērķis bija nogalināt slimniekus un cilvēkus ar garīgām un fiziskām invaliditātēm, kurus uzskatīja par "neveselīgu" slāni sabiedrībā. Programma izmantoja birokrātiju, anketas un medicīniskus vērtējumus, lai atlasītu "piemērotos" upurus un pārvietotu viņus uz īpašām eitanāzijas iestādēm.
- Galvenie eitanāzijas centri bija, piemēram, Hadamar, Hartheim, Grafeneck un Sonnenstein.
- Nogalināšanas metodes ietvēra nāvējošas injekcijas, indes, gāzes un citu sistēmisku nežēlību. Tika izmantotas arī autofurgoni ar indīgu gāzi — tehnikas, kas vēlāk tika izmantotas arī masu slepkavībām.
- Oficiālās T4 darbības apturēšana notika 1941. gada augustā pēc sabiedriskām pretrunām un protestiem (piemēram, bīskapa Klemena fon Galena publiskajām pretenzijām), taču slepkavības turpinājās arī pēc programmas "apturēšanas", daļēji slepenā veidā un izplatoties citos okupētajos reģionos.
Savienojums ar holokaustu un nākotnes sekas
Nacistiskā eugenika un akcija T4 nebija atsevišķi pasākumi — tie kalpoja kā testlaukums un ideoloģisks pamats plašākām genocīda programmām, tajā skaitā holokaustam. Procedūras, tehnoloģijas un administratīvās metodes, kuras izmantoja pret cilvēkiem ar invaliditātēm, vēlāk tika paplašinātas, lai īstenotu masu slepkavības pret ebrejiem, romiem un citām grupām.
Pretestība, tiesas un atmiņa
Kaut arī daļa sabiedrības klusēja vai atbalstīja šīs darbības, bija arī iebildumi un morāla pretestība, kas spieda uz daļēju programmas izbeigšanu. Pēc kara daudzi iesaistītie medicīnas darbinieki un administratori tika saukti pie atbildības — gan Nurnbergas tiesās, gan citos procesā. Mūsdienās nacistiskās eugenikas un T4 upuri tiek pieminēti memoriālos, muzejos un zinātniskajos pētījumos, un šo noziegumu izpēte ir svarīga, lai mācītos no pagātnes un stiprinātu medicīnisko ētiku, cilvēktiesības un aizsardzību pret diskrimināciju.
Galvenie secinājumi: nacistiskā eugenika bija vardarbīga, rasistiska un pseidozinātniska politika, kas izmantoja medicīnu un valsts birokrātiju, lai atņemt cilvēkiem tiesības uz reprodukciju, veselību un dzīvību. Sterilizācija un akcija T4 ir tumši piemēri tam, kā ideoloģija var tikt pārvērsta par organizētu vardarbību, kuras sekas izjūt sabiedrība vēl ilgi pēc notikumiem.
