Holokausts, dažkārt saukts arī par Šoa (ebreju: השואה), bija genocīds, kurā nacistiskā Vācija Otrā pasaules kara laikā sistemātiski slepkavoja cilvēkus. Tika nogalināti aptuveni seši miljoni ebreju, kā arī pieci miljoni citu cilvēku, kurus nacisti uzskatīja par mazākvērtīgiem (galvenokārt slāvi, komunisti, romi/romieši, cilvēki ar invaliditāti, homoseksuālisti un Jehovas liecinieki). Šos cilvēkus sapulcināja, ievietoja geto, piespieda strādāt koncentrācijas nometnēs un pēc tam nogalināja gāzes kamerās. Ebreji bija spiesti nēsāt dzelteno Dāvida zvaigzni, kas bija viņu reliģijas simbols.
Holokausts nebija nejaušs vai vienas dienas notikums — tas attīstījās pakāpeniski no 1930. gadu sākuma līdz 1945. gadam. Tam priekšā gāja sistemātiska diskriminācija un tiesiska nomācoša politika: Nīcmes likumi (Nürnbergas likumi) atņēma ebrejiem politiskās un civiltiesības, bija vardarbīgas antisemītiskas kampaņas, piemēram, Kristalnakte, un masveida deportācijas, kad cilvēki tika izvesti no savām mājām ar vilcienu vagonos.
Galvenie iznīcināšanas mehānismi ietver:
- mobilās nogalināšanas vienības (Einsatzgruppen), kas sekoja karaspēkam un rīkoja masveida apšaudes;
- geto, kur tūkstošiem cilvēku tika ieslodzīti bēdīgi apstākļos, izsalkumā un slimībās;
- deportācijas uz iznīcināšanas nometnēm un koncentrācijas nometnēm, piemēram, Auschwitz‑Birkenau, Treblinka, Sobibor, Belzec, Chelmno un Majdanek;
- gāzes kameras un masveida nogalināšanas centieni, kā arī medicīniskās eksperimentēšanas, piespiedu darbs un iznīcināšana caur bada, slimību un izsīkumu.
Holokausta mērķis bija ne tikai nogalināt, bet iznīcināt cilvēku kopienas un kultūras mantojumu. Ebreji no visas Eiropas — Polijas, Lietuvas, Latvijas, Vācijas, Otrā pasaules kara okupētajiem reģioniem un citur — tika apspiesti un iznīcināti. Bez ebrejiem nozīmīgu upuru grupu sastādīja arī cilvēki ar garīgām un funkcionālām invaliditātēm (piemēram, akcija T4), romi, politiskie pretinieki, homoseksuāļi, Jehovas liecinieki un citi, kurus nacisti uzskatīja par "nevēlamiem".
Plānošana un organizēšana notika augstākajos nacistu vadības līmeņos — slavenā Wannsee konference 1942. gadā formalizēja "galīgo risinājumu" (Final Solution) ebreju iznīcināšanai. Ievērojamu lomu nogalināšanā spēlēja SS, policija un vietējie kolaboracionisti dažādās valstīs.
Tomēr pastāvēja arī pretestība un glābšanas centieni. Daži ebreju grupējumi organizēja geto pretošanos un partizānu kustības; daudzi neebreji riska dzīvību, lai glābtu kaimiņus — diplomāti un atsevišķas personas, piemēram, Raoul Wallenberg, Chiune Sugihara, Oskars Šindlers un daudzi citi, ir atzīti kā Righteous Among the Nations (Žīdu glābēji).
Pēc kara sekoja tiesas procesi, kuros daļu atbildīgo sauca pie kriminālatbildības (piem., Nīrnbergas procesi, vēlāk Eichmanna tiesa), taču daudzi pāridarītāji palika nesodīti. Atmiņa par Holokaustu saglabājas caur muzejiem, memoriāliem, mācību programmām un starptautiskiem atzīšanas pasākumiem, jo tas ir svarīgi, lai cīnītos pret rasismu, antisemītismu un novērstu šādu noziegumu atkārtošanos.
Skaitļi par upuriem ir balstīti uz plašu vēsturnieku izpēti; aptuveni seši miljoni ebreju un aptuveni pieci miljoni citu upuru ir vispārpieņemts novērtējums, taču precīzi skaitļi var atšķirties. Holokausts ir viena no cilvēces traģēdijām, kuras izpēte, dokumentēšana un izglītošana turpinās, lai godinātu upurus un izprastu ļaunuma mehānismus.
Mūsdienās daudzās valstīs pastāv likumi pret holokausta noliegšanu un naida runu, kā arī iniciatīvas aizsargāt memoriālus un mācīt nākamajām paaudzēm par notikušo. Atcerēšanās palīdz saglabāt cieņu pret upuriem un stiprina atbildību pret cilvēktiesību aizsardzību.
