Šī laika līnija atspoguļo kristietības vēsturi no pirmsākumiem līdz mūsdienām. Jautājuma zīmes pie datumiem nozīmē, ka daži datumi nav precīzi vai tos nosaka ar zināmu nenoteiktību. Hronoloģijā bieži jāsalīdzina dažādi avoti, kalendāri un interpretācijas, tāpēc konkrēti gadi var atšķirties atkarībā no izmantotajām metodēm.
Kalendāri un to izmantošana
Rietumu kultūrā un daudzās kristīgajās baznīcās pašlaik lieto Gregora kalendāru. Gregora kalendārs tika ieviests 1582. gadā pāvesta Gregora XIII iniciatīvā, lai labotu Jūlija kalendāra radīto nobīdi pret astronomiskajām gada sezonām. Reformas būtiskākā izmaiņa bija precizēta garā gada (šķērsgada) noteikšana — gadi, kas dalās ar 100, nav šķērsgadi, izņemot tos, kas dalās ar 400 — kā arī 1582. gadā veikts dienu izlīdzinājums (tika izlaistas vairākas dienas), lai pavasara ekvinokss atkal sakristu ar iepriekš noteikto datumu.
Gregoriāņu kalendārs pakāpeniski tika pieņemts dažādās valstīs un reģionos no 16. līdz 20. gadsimtam. Dažas piemēru piezīmes:
- Katoļu valstis ieviesa reformu uzreiz 1582. gadā.
- Protestantu un citās Rietumeiropas valstīs pāreja notika vēlāk (piem., Lielbritānija un tās koloniālās teritorijas pārgāja 1752. gadā).
- Krievija pārgāja uz gregoriāņu kalendāru pēc Pirmā pasaules kara 1918. gadā; Grieķija — 1923. gadā.
Pat ja gregoriāņu kalendārs ir kļuvis par pasaules standartu civilo datēšanu, daudzas pareizticīgās un austrumu kristīgās baznīcas joprojām lieto Jūlija kalendāru liturģiskajām svētku dienām. Dažas baznīcas ir pieņēmušas reformētu (revidēto) Jūlija kalendāra versiju, kas vairāk sakrīt ar gregoriāņu datumiem.
AD/BC un BCE/CE; nulles gada problēma
Gregora kalendārs datē gadus attiecībā uz Jēzus Kristus dzimšanu, lietojot sistēmu ar gadiem "pirms" un "pēc" šī notikuma. Tradicionāli priekšējos gadus apzīmē ar iniciāļiem BC (pirms Kristus — "Before Christ"), bet pēc tam seko AD (anno Domini — "mūsu Kunga gadā"). Mūsdienās bieži tiek lietoti arī termināli neutrālāki apzīmējumi BCE ("pirms Vispārējās ēras") un CE ("Vispārējā ēra"), kas atbilst attiecīgiem BC un AD gadiem, bet nesatur tiešu reliģisku atsauci.
Tradicionālajā sistēmā pirmais gads pēc mūsu ēras sākuma ir 1 AD (1 CE); nav "nulles gada". Šī kārtošana radās viduslaiku hronologu praksē (piemēram, Dionīsijs Exiguus 6. gadsimtā ierosināja Anno Domini ēras skaitīšanu). Mūsdienu astronomiskā gadu numerācijā un dažās zinātniskajās disciplīnās tiek lietots arī "gads 0" (kas atbilst 1. gadsimtam p.m.ē. astronomiskajā numerācijā), taču tradicionālajos vēsturiskajos tekstos un dokumentos parasti tiek izmantota gada bez nulles koncepcija, un tas ir svarīgi, salīdzinot hronoloģiskos rādījumus.
Laika aprēķinos attiecībā uz Jēzus dzimšanu pastāv nenoteiktība. Kad tika aprēķināta Anno Domini sistēma, zinātnieki un hronologi centās noteikt Jēzus piedzimšanas gadu, taču precīzs datums nav zināms. Mūsdienas vēsturnieku un biblistu vidū plaši pieņemtā diapazona aplēse liecina, ka Jēzus dzimšana, visticamāk, notika aptuveni starp 6. g. p.m.ē. un 4. g. p.m.ē., balstoties, piemēram, uz karaliskajiem hroniku datumiem (Heroda Lielā nāve) un astronomiskām aplēsēm.
Piezīmes par hronoloģijas interpretāciju
Hronoloģija, kas aptver ilgus laikposmus un starpdisciplinārus avotus, vienmēr ietver neziņu. Dažādi dokumenti, kalendāri pārveidojumi un reģionālas prakses var radīt datumu atšķirības. Lai izprastu notikumu secību, vēsturnieki izmanto arheoloģiju, tekstu salīdzināšanu, astronomiskus novērojumus un citas metodes, taču joprojām ir svarīgi atzīt datumu robežvērtības un iespējamās kļūdas.