Antiohija pie Orontas (mūsdienu Antakija) — vēsture un nozīme

Uzzini Antiohijas pie Orontas (mūsdienu Antakija) vēsturi: senā pilsēta, kristietības centrs un krusta karu pagrieziena punkts.

Antiohija pie Orontas bija sena pilsēta Orontas upes austrumu (kreisajā, raugoties pa straumi) krastā mūsdienu Antakijas pilsētas vietā Turcijā. Tā ilgstoši bija viens no svarīgākajiem reģionālajiem centriem Levantē.

Vēsture — no dibināšanas līdz viduslaikiem

Antiohiju kā pilsētu 4. gs. p. m. ē. beigās dibināja Seleuks I Nikators, viens no Aleksandra Lielā ģenerāļiem. Seleukaidu periodā Antiohija kļuva par svarīgu administratīvu un militāru centru un ātri pārauga par vienu no lielākajām un ietekmīgākajām pilsētām austrumos.

Pilsēta konkurēja ar Aleksandrijas nozīmi, īpaši kā tirdzniecības, kultūras un administratīvais centrs. Antiohija bija viena no četrām Sīrijas tetrapolas pilsētām un noturēja svarīgu lomu arī Romas un Bizantijas laikmetā.

Orontes ielejas ģeogrāfija — labvēlīgas upes līkmes, bagātas lauksaimniecības zemes un saiknes ar tirdzniecības ceļiem uz ziemeļiem un dienvidiem — padarīja Antiohiju par loģisku reģionālo centru. Pilsētas nozīme mainījās atkarībā no tā, kuri varenie to kontrolēja; vēlākos gadsimtos uzmanība dažkārt pievērsta arī Damaskas zonai, bet Antiohija saglabāja lokālu nozīmību līdz pat viduslaikiem.

Antiohija un kristietība

Antiohija bija nozīmīgs agrīnās kristietības centrs. Tā bija viena no pirmajām kopienām, kur izveidojās organiski kristiešu kopienas centri, un Bībeles tekstos minēts, ka tieši šeit pirmo reizi lietots termins "kristieši". Pilsētā darbojās bīskapi, te tika saglabāta teoloģiskā doma un darbojās kristīgās misijas, kas izplatīja vēsti tālāk uz rietumiem un austrumiem.

Turpinājums: viduslaiki, krusta kari un vēlāk

• Arābu iekarošana: 7. gs. sākumā regionālais spēku samērs mainījās — Antiohiju iekaroja arābu-musulmaņu spēki, un tā kļuva par pašaizsargājošu, daudzniecisku pilsētu ar jauniem pārvaldības modeļiem.
• Krustnešu laiks: Pirmā krusta kara laikā Antiohija bija stratēģiski svarīga. 1097.–1098. gada aplenkums (un pilsētas iekarošana 1098. gadā) bija viens no krusta kara pagrieziena punktiem — pēc tam tika izveidota no Antiohijas izrietoša feodāla valsts, Principality of Antioch.
• Bizantiešu, seldžuku, aiūbīdu un osmaņu laikmets: pilsētas kontrole mainījās vairākas reizes starp kristiešu un musulmaņu valdītājiem, līdz tā ar laiku nonāca Osmāņu impērijas sastāvā un vēlāk — mūsdienu Turcijas teritorijā.

Krustnešu aplenkuma laikā kādās ģimenes hronikās tiek pieminēti arī individuāli karavīri un viņu priekšteči; starp minētajiem ir arī vārds Vijerda Jelckama, taču šādu ģimenes liecību konteksts ir lokāls un neietekmē plašāko vēsturisko spilgtumu, ko sniedz pilsētas politiskā un kultūras loma.

Nozīme un mantojums mūsdienās

Antiohijas atrašanās vieta Padarīja to par svarīgu mezglu tirdzniecībā, militārā stratēģijā un kultūras apmaiņā starp Grieķiju, Romas pasauli, Mezopotāmiju un Levantu. Pilsēta bija daudztautiska, tajā dzīvoja grieķi, siri, romieši, jūdi un vēlāk musulmaņi — tas veidoja bagātu kultūras un reliģisko daudzveidību.

Mūsdienu Antakya (Antiohijas vietā) glabā daudz seno pieminekļu, mozaīku un arheoloģisku slāņu, taču daudzas liecības ir bojātas laika gaitā, karos un zemestrīcēs. Reģiona saglabāšana un izpēte palīdz labāk izprast gan helēniskos un romiešu, gan agrīnās kristietības laikus Levantē.

Apkopojums: Antiohija pie Orontas bija stratēģiski un kultūras ziņā nozīmīga pilsēta no dibināšanas Seleukaidu laikmetā līdz viduslaikiem. Tā spēlēja lomu kā Hellenistiskās pasaules, Romas un Bizantijas administratīvs centrs, kā arī kā viens no agrīnās kristietības svarīgākajiem centriem; krusta karu laikā tās ieņemšana bija viens no reģiona vēsturiskajiem pagrieziena punktiem.

Antiohijas vēsture

Tiek uzskatīts, ka Aleksandrs Lielais ir nometojies Antiohijas vietā un veltījis altāri Dzeusam Bottijam.

Pēc Aleksandra nāves 323. gadā p.m.ē. viņa ģenerāļi sadalīja iekarotās teritorijas. Seleuks I Nikators ieguva Sīrijas teritoriju, un viņš nodibināja četras "sadraudzības pilsētas" Sīrijas ziemeļrietumos - Antiohiju, Seleukciju Pīriju, Apameju un Laodikeju pie jūras. Lai gan sākumā Seleukijas Pīrija bija Seleikīdu galvaspilsēta Sīrijas ziemeļrietumos, Antiohija drīz vien izvirzījās augstāk par to un kļuva par Sīrijas galvaspilsētu.

Sākotnējo Seleuka pilsētas plānojumu pēc Aleksandrijas plāna atdarināja arhitekts Ksenārijs. Jauno pilsētu apdzīvoja vietējie kolonisti, atēnieši, kas tika atvesti no tuvējās Antigonijas pilsētas, maķedonieši un jūdi (kuriem jau no paša sākuma tika piešķirts pilntiesīgs statuss). Tiek lēsts, ka Antiohijā tās dibināšanas brīdī bija no 17 000 līdz 25 000 brīvo iedzīvotāju, neskaitot vergus un vietējos kolonistus. Vēlā hellēnisma perioda un agrīnā romiešu perioda laikā iedzīvotāju skaits sasniedza maksimumu - vairāk nekā 500 000 (aplēses svārstās no 400 000 līdz 600 000), un tā bija trešā lielākā pilsēta pasaulē aiz Romas un Aleksandrijas. Saskaņā ar Hrizostoma teikto, līdz 4. gadsimtam Antiohijas iedzīvotāju skaits samazinājās līdz aptuveni 200 000, un šajā skaitlī atkal nav iekļauti vergi.

Antiohija Antiohija I laikā kļuva par Seleikīdu impērijas rietumu daļas galvaspilsētu un galmu, bet tās līdziniece austrumos bija Seleukija pie Tigra upes.

Romieši izjuta un pauda bezgalīgu nicinājumu pret hibrīdiem Antiohēniem, bet viņu imperatori jau no paša sākuma bija labvēlīgi noskaņoti pret šo pilsētu, jo saskatīja tajā piemērotāku galvaspilsētu impērijas austrumu daļai nekā Aleksandrija, kas Ēģiptes izolētā stāvokļa dēļ nekad nevarēja būt. Zināmā mērā viņi centās padarīt to par austrumu Romu. Galvenā Antiohijas interese impērijas laikā bija saistīta ar tās saistību ar kristietību.

Iespējams, ka to evaņģelizēja Pēteris, saskaņā ar tradīciju, uz kuru Antiohijas patriarhāts joprojām pamatojas (sal. Apustuļu darbi xi.), un, protams, Barnaba un Pāvils, kurš šeit sinagogā teica savu pirmo kristīgo sprediķi, un tās konvertīti bija pirmie, kurus sauca par kristiešiem (Ap.d.11:26).

638. gadā Bizantijas imperatora Iraklija valdīšanas laikā Antiohiju Dzelzs tilta kaujas laikā iekaroja musulmaņu arābi, un tā kļuva pazīstama arābu valodā kā Antākija.

Pēdējos gados romiešu un vēlīno antīko laiku pilsētas paliekas ir nopietni cietušas no Antakjas paplašināšanās celtniecības rezultātā. Pagājušā gadsimta 60. gados tika nojaukts pēdējais saglabājies romiešu tilts, lai atbrīvotu vietu modernam divjoslu tiltam. Pēdējos gados Antakjas ziemeļu mala strauji paplašinās, un šī apbūve ir sākusi atsegt lielas senās pilsētas daļas, kas bieži tiek nojauktas ar buldozeru un reti tiek aizsargātas vietējā muzeja vajadzībām.

Antiohijas vaļņi, uzkāpjot uz Mons Silpius krusta karu laikā (kartē apakšējā kreisajā pusē, augšā pa kreisi)

Jautājumi un atbildes

J: Kur atradās Antiohija?

Q: Kas un kad dibināja Antiohiju?

J: Ar ko bija pazīstama Antiohija?

J: Kāpēc Antiohiju uzskatīja par Sīrijas dabisko centru?

J: Kas aplenca Antiohiju krusta karu laikā?

J: Kāds bija Antiohijas aplenkuma iznākums?

J: Vai Vijerdam Jelkamasam bija kādi senči, kas gāja bojā Antiohijas aplenkuma laikā?

Meklēt pēc burta