Kristietības vēsture

Ebreju kontinuitāte

Kristietība saglabāja daudzas jūdu tradīcijas. Kristietība uzskatīja jūdu Svētos Rakstus par svētiem un galvenokārt izmantoja Septuagintas izdevumu un tulkojumu kā Veco Derību, kā arī pievienoja citus tekstus kā Jauno Derību. Kristieši apliecināja, ka Jēzus ir Izraēla Dievs, kas pieņēmis cilvēka tēlu, un uzskatīja Jēzu par Mesiju (Kristu), par kuru bija pravietots Vecajā Derībā un kuru Izraēla tauta gaidīja.

Kristietība turpināja daudzas jūdaisma prakses: liturģisko dievkalpojumu, ieskaitot vīraka lietošanu, altāri, no sinagogas prakses pārņemtu Rakstu lasījumu kopumu, sakrālās mūzikas izmantošanu himnās un lūgšanās, reliģisko kalendāru, kā arī citas raksturīgas iezīmes: vienīgi vīriešu priesterību un askētiskas prakses (gavēni u. c.).

Pēcapustuliskā baznīca

Laiku, kad lielākā daļa apustuļu bija miruši un viņu kā kristiešu kopienu vadītāju darbu pilsētās bija pārņēmuši bīskapi, sauc par pēcapustulisko laiku. Tas ietver vajāšanu laiku līdz brīdim, kad Konstantīna Lielā laikā tika legalizēts kristiešu dievkalpojums. Visagrāk fiksētais termina kristietība (grieķu Χριστιανισμός) lietojums ir no šī perioda. Šo terminu lietoja Ignācijs no Antiohijas ap 107. gadu.

Vajāšanas

Agrīnie kristieši bija pakļauti dažādām vajāšanām. Tas nozīmēja pat nāvi. Agrīnie mocekļi bija Stefans (Ap.d.7:59) un Zebedeja dēls Jēkabs (Ap.d.12:2). Romas impērijas varas iestāžu īstenotās vajāšanas plašākā mērogā sākās ar 64. gadu, kad imperators Nerons viņus apsūdzēja lielajā Romas ugunsgrēkā, kā ziņoja romiešu vēsturnieks Tacīts.

Saskaņā ar Baznīcas tradīciju tieši Nerona vajāšanas laikā svētie Pēteris un Pāvils Romā kļuva par mocekļiem. Vairākos Jaunās Derības rakstos ir pieminētas vajāšanas un ļoti grūti laiki. 250 gadus bija laiki, kad kristieši cieta no vajāšanām, jo viņi atteicās pielūgt Romas imperatoru. Tas tika uzskatīts par nodevību un sodīts ar nāvessodu. Taču kristīgā reliģija turpināja izplatīties visā Vidusjūras reģionā. Ceturtā gadsimta beigās viņi kļuva par dominējošo reliģisko spēku Romas impērijā.

Kristietība legalizēta

311. gada aprīlī Galerijs izdeva ediktu, ar kuru atļāva praktizēt kristīgo reliģiju. 313. gadā Konstantīns I un Līcijs Milānas ediktā pasludināja kristietības toleranci. Konstantīns kļuva par pirmo kristīgo imperatoru; par kristietību viņš bija uzzinājis no savas mātes Helēnas.

391. gadā, valdot Teodosijam I, kristietība kļuva par Romas valsts reliģiju. Kad kristietība tika legalizēta, Baznīca pārvaldē ieņēma tās pašas provinces, ko imperatora valdība, un nosauca tās par diecēzēm. Romas bīskaps pretendēja uz augstāko amatu starp visiem pārējiem un izvēlējās titulu pāvests.

Šajā laikā notika vairāki ekumeniskie koncili. Tie galvenokārt bija saistīti ar kristoloģiskiem strīdiem. Divi Nīkajas koncili (324. un 382. gadā) nosodīja ariānismu un izstrādāja Nīkajas ticības apliecību, lai definētu ticību. Efezas koncils nosodīja nestoriānismu un apstiprināja Vissvētāko Jaunavu Mariju par Theotokos ("Dieva nesēja" vai "Dieva Māte"). Iespējams, vissvarīgākais bija Halkedonas koncils, kas apstiprināja, ka Kristum ir divas dabas - vienlaikus pilnībā Dievs un pilnībā cilvēks. Tas nozīmēja, ka monofizītisms tika nosodīts.

Konstantīna kolosālās statujas galva Musei Capitolini

Baznīca agrīnajos viduslaikos (476 - 800)

Baznīca agrīnajos viduslaikos drīzāk pieredzēja "Romas pasaules pārveidi", nevis "Romas impērijas krišanu". Līdz ar musulmaņu iebrukumiem VII gadsimtā kristietības rietumu (latīņu) un austrumu (grieķu) apgabali sāka iegūt atšķirīgas aprises, un Romas bīskapiem vairāk interesēja barbaru karaļi nekā Bizantijas imperatori. Tā rezultātā pāvests Leons III 800. gada Ziemassvētkos Romā kronēja Kārli Lielo par "romiešu imperatoru".

Agrīno viduslaiku pāvestība

Romas pilsētu ļoti ietekmēja karadarbība Itālijā agrīnajos viduslaikos. Imperators Justiniāns I iekaroja Ostrogotu karalisti Itālijā. Viņš padarīja Ravennu Itālijā par teritoriju ar savu pārvaldnieku, taču imperatora ietekme bieži vien bija ierobežota. Pēc langobardu iebrukuma Romai bija jārūpējas pašai par sevi. Tādējādi pāvestam nepieciešamības dēļ nācās barot pilsētu ar labību no pāvesta īpašumiem, vest sarunas par līgumiem, maksāt naudu par aizsardzību lombardiešu karavadoņiem un, ja tas neizdevās, algot karavīrus pilsētas aizsardzībai. Galu galā impērijas nespēja sūtīt palīdzību lika pāvestiem meklēt atbalstu no citiem avotiem, jo īpaši no frankiem.

Augsto viduslaiku baznīca (800 - 1499)

Augstie viduslaiki ir laika posms no Kārļa Lielā kronēšanas 800. gadā līdz 15. gadsimta beigām, kad krita Konstantinopole (1453. gadā), beidzās Simtgadu karš (1453. gadā), tika atklāta Jaunā pasaule (1492. gadā) un pēc tam sākās protestantu reformācija (1515. gadā).

Ieguldījuma strīds

Strīds par investitūru, pazīstams arī kā strīds par laicīgo investitūru, bija nozīmīgākais konflikts starp laicīgo un reliģisko varu viduslaiku Eiropā. Tas sākās kā strīds 11. gadsimtā starp Svētās Romas impērijas imperatoru Henriku IV un pāvestu Gregoru VII. Jautājums bija par to, kurš kontrolēs bīskapu iecelšanu (investitūru). Laicīgās investitūras izbeigšana nozīmēja būtisku karaļa varas zaudējumu un zaudējumu ambicioziem augstmaņiem, kas nāca par labu baznīcas reformai, kā to bija iecerējis pāvests.

Bīskapi iekasēja ienākumus no īpašumiem, kas bija pievienoti viņu bīskapijai. Dižciltīgie, kuriem piederēja zemes (lēni), mantojuma kārtā nodeva šīs zemes savā ģimenē. Tomēr karalim bija lielāka kontrole pār zemēm, kas atradās viņa bīskapu valdījumā. Karaļi piešķīra bīskapijas ietekmīgiem draugiem. Ja karalis atstāja bīskapiju vakantu, viņš saņēma naudu līdz bīskapa iecelšanai, kad viņam bija jāatmaksā ienākumi. Tas notika reti. Baznīca vēlējās izbeigt šo laicīgo investitūru, jo bija radusies brīvo amatu simonija un citas problēmas. Tādējādi investitūru konkurss bija daļa no Baznīcas mēģinājuma reformēt episkopātu un iegūt labākus bīskapus.

Pāvests Gregors VII izdeva Dictatus Papae, kurā bija teikts, ka tikai pāvests var iecelt, atcelt vai pārcelt bīskapus uz citām katedrālēm. Imperators to noraidīja. Pēc ekskomunikācijas un hercogu sacelšanās Henrijs atvainojās un saņēma piedošanu, lai gan konflikts turpinājās. Līdzīgs strīds notika Anglijā starp karali Henriku I un Kenterberijas arhibīskapu Anselmu. Anglijas strīdu atrisināja 1107. gada vienošanās, kurā karalis atteicās no bīskapu iecelšanas, bet pieprasīja uzticības zvērestu. Vēlākais Vormsas konkordāts (Pactum Calixtinum) ar līdzīgu kompromisu atrisināja strīdu par impērijas investitūru.

Krusta kari

Krusta kari bija militāri konflikti, ko vadīja kristiešu bruņinieki, lai aizstāvētu kristiešus un paplašinātu kristiešu valdījumus. Kopumā ar krusta kariem apzīmē pāvesta sponsorētus karagājienus Svētajā zemē pret musulmaņu spēkiem. Bija arī citi krusta kari pret islāma spēkiem Spānijas dienvidos, Itālijas dienvidos un Sicīlijā, kā arī teitoņu bruņinieku kampaņas pret pagānu cietokšņiem Austrumeiropā un (daudz mazākā mērā) krusta kari pret katarismu vai citām kristiešu ķecerībām.

Līdz islāma iekarojumiem septītajā un astotajā gadsimtā Svētā zeme bija daļa no Romas impērijas un līdz ar to arī Bizantijas impērijas. Pēc tam kristiešiem kopumā bija atļauts apmeklēt svētās vietas Svētajā zemē līdz 1071. gadam, kad seldžuku turki slēdza kristiešu svētceļojumus un uzbruka bizantiešiem, sakāvuši tos Manzikerta kaujā. Imperators Aleksijs I lūdza pāvesta Urbana II (1088-1099) palīdzību pret islāma agresiju. Tā vietā, lai sūtītu naudu, Urbans II aicināja kristietības bruņiniekus Klermonas koncilā 1095. gada 27. novembrī teiktajā runā, apvienojot svētceļojumu uz Svēto zemi ar ideju par svētā kara sākšanu pret neticīgajiem.

Austrumu un Rietumu šķelšanās

Austrumu un Rietumu šķelšanās jeb Lielā šķelšanās sadalīja Baznīcu Rietumu (latīņu) un Austrumu (grieķu) atzarā, t.i., Rietumu katolicismā un Austrumu pareizticībā. Tā bija pirmā lielā šķelšanās kopš brīža, kad atsevišķas grupas Austrumos noraidīja Halkedonas koncila dekrētus (sk. Austrumu pareizticība), un tā bija daudz nozīmīgāka. Lai gan parasti to datē ar 1054. gadu, Austrumu un Rietumu šķelšanās bija rezultāts ilgstošām nesaskaņām starp latīņu un grieķu kristietību par pāvesta primātu un dažiem doktrināliem jautājumiem, piemēram, filioque. Sliktās jūtas pastiprināja kultūras un valodu atšķirības.

Šķelšanās kļuva "oficiāla" 1054. gadā, kad pāvesta legāti paziņoja Konstantinopoles patriarham Mihaēlam Cerulārijam, ka viņš ir ekskomunicēts. Dažas dienas vēlāk viņš ekskomunicēja legātus. Mēģinājumi panākt izlīgumu notika 1274. gadā Lionā un 1439. gadā Bāzelē, taču visos gadījumos austrumu hierarhi, kas piekrita savienībām, tika noraidīti no pareizticīgo puses. Tomēr izlīgums tika panākts starp Rietumu un tā sauktajām "Austrumu rita katoļu baznīcām". Pavisam nesen, 1965. gadā, pāvests un Konstantinopoles patriarhs atcēla savstarpējās ekskomunikācijas, lai gan schizma joprojām pastāv.

Abas grupas ir cēlušās no agrīnās Baznīcas, abas atzīst viena otras bīskapu apustulisko pēctecību un viena otras sakramentu spēkā esamību. Lai gan abas atzīst Romas bīskapa primātu, Austrumu pareizticība to saprot kā goda primātu ar ierobežotu vai nekādu baznīcas varu citās diecēzēs.

Rietumu šķelšanās

Rietumu šķelšanās jeb pāvesta šķelšanās bija ilgstošs krīzes periods latīņu kristietībā no 1378. līdz 1416. gadam, kad uz Romas troni pretendēja divi vai vairāki pretendenti, un tāpēc bija grūti noteikt, kurš ir īstais pāvests. Konflikts pēc būtības bija politisks, nevis doktrināls.

Skats pāri Krak des Chavaliers sienām, kas atrodas netālu no necaurlaidīga krustnešu cietokšņa.

Baznīca un Itālijas renesanse (1399 - 1599)

Renesanse bija lielu kultūras pārmaiņu un sasniegumu periods, ko Itālijā iezīmēja klasiskā orientācija un bagātības pieaugums, pateicoties tirdzniecībai. Renesanse ietekmēja Romas pilsētu, pāvestību un pāvesta valstis. No vienas puses, tas bija liels mākslas mecenātisma un arhitektūras krāšņuma laiks, kad baznīca sponsorēja tādus māksliniekus kā Mikelandželo, Bruneljeki, Bramante, Rafaēls, Fra Andželiko, Donatello un da Vinči. No otras puses, turīgās itāļu ģimenes bieži nodrošināja bīskapu amatus, tostarp pāvesta amatu, saviem locekļiem, no kuriem daži bija pazīstami ar amorālismu, piemēram, Aleksandrs VI un Siksts IV.

Mikelandželo "Pietà" Svētā Pētera bazilikā, Vatikāns

Protestantu reformācija (1521 - 1579)

16. gadsimta sākumā divi teologi - Mārtiņš Luters un Ulrihs Cvinglijs - aizsāka kustību, kuras mērķis bija reformēt Baznīcu. Atšķirībā no iepriekšējiem reformatoriem viņi uzskatīja, ka korupcijas saknes ir doktrināla rakstura (nevis vienkārši morāla vājuma vai baznīcas disciplīnas trūkuma jautājums), un tāpēc viņu mērķis bija mainīt mūsdienu doktrīnas, lai tās atbilstu viņu priekšstatam par "patieso Evaņģēliju". Protestantu reformāciju tā sauc tāpēc, ka tās vadītāji "protestēja" pret baznīcas hierarhiju un pāvestu, būtībā izvēloties ieviest savas reformas neatkarīgi no tās. Tomēr terminu "protestants" šie līderi sākotnēji nelietoja; tā vietā viņi sevi dēvēja par "evaņģēlistu", uzsverot "atgriešanos pie patiesā evaņģēlija (grieķu: euangelion)".

Protestantu reformācijas sākums parasti tiek identificēts ar Mārtiņu Luteru un 95 tēžu publicēšanu 1517. gadā Vitenburgā, Vācijā. Agrīnais protests bija vērsts pret tādām korupcijas izpausmēm kā simonija, bīskapu vakancēm un indulgenču pārdošanu. Tomēr protestantu nostājā tika iekļautas tādas doktrinālas izmaiņas kā sola scriptura un sola fide. Trīs svarīgākās tradīcijas, kas tieši izrietēja no protestantu reformācijas, bija luterāņu, reformātu (kalvinistu, prezbiteriāņu u. c.) un anglikāņu tradīcijas, lai gan pēdējā grupa sevi identificē gan kā "reformātu", gan kā "katoļu", un dažas apakšgrupas noraida "protestantu" klasifikāciju.

Protestantu reformāciju var iedalīt divās atšķirīgās, bet būtībā vienlaicīgās kustībās - maģistrālajā reformācijā un radikālajā reformācijā. Lielhercogistes reformācija bija saistīta ar dažu teoloģijas skolotāju (latīņu: magistri), piemēram, Lutera, Huldriha Cvinglija, Džona Kalvina, Krenmera u. c., apvienošanos ar laicīgajiem tiesnešiem, kuri sadarbojās kristietības reformācijā. Radikālie reformatori ne tikai veidoja kopienas ārpus valsts sankcijām, bet arī bieži izmantoja ekstrēmākas doktrinālas pārmaiņas, piemēram, noraidīja Nīkajas un Halkedonas koncilu atziņas. Bieži vien šķelšanās starp maģistrālajiem un radikālajiem reformatoriem bija tikpat asa vai vēl asāka nekā vispārējā katoļu un protestantu naidīgums.

Protestantu reformācija gandrīz pilnībā izplatījās Ziemeļeiropas robežās, taču atsevišķos ziemeļu reģionos, piemēram, Īrijā un dažās Vācijas daļās, tā neiesakņojās. Lielākie panākumi gūti no maģistrālajiem reformatoriem, un viņu veiktās pārmaiņas bija plašāk izplatītas nekā radikālajiem reformatoriem. Katoļu reakcija uz protestantu reformāciju ir pazīstama kā kontrreformācija jeb katoļu reformācija, kuras rezultāts bija tradicionālo doktrīnu atkārtota nostiprināšana un jaunu reliģisko ordeņu rašanās, kuru mērķis bija gan morālās reformas, gan jauna misionārā darbība. Kontrreformācija katoļticībai no jauna pievērsa aptuveni 33 % Ziemeļeiropas un aizsāka misijas Dienvidamerikā un Centrālamerikā, Āfrikā, Āzijā un pat Ķīnā un Japānā. Protestantu ekspansija ārpus Eiropas notika mazākā mērogā, kolonizējot Ziemeļameriku un Āfrikas teritorijas.

Mārtiņš Luters

Mārtiņš Luters bija augustīniešu mūks un Vitenbergas universitātes profesors. 1517. gadā viņš publicēja 95 tēžu jeb diskutējamo punktu sarakstu par indulgenču pārdošanas nelikumību. Luters īpaši nicināja Aristoteļa filozofiju, un, sākot attīstīt savu teoloģiju, viņš arvien vairāk nonāca konfliktā ar citiem zinātniekiem. Drīz vien Luters sāka izstrādāt savu attaisnošanas teoloģiju jeb procesu, kurā cilvēks tiek "padarīts taisns" (taisns) Dieva acīs.

Saskaņā ar katoļu teoloģiju cilvēks kļūst taisns, pateicoties pakāpeniskai žēlastības ieplūšanai, kas tiek pieņemta caur ticību un ar kooperāciju ar labiem darbiem. Lutera doktrīna par attaisnošanu bija citāda. Viņš teica, ka attaisnošana nozīmē "pasludināšanu par taisnu", kad Dievs piedēvē Kristus nopelnus cilvēkam, kuram nav raksturīgu nopelnu. Šajā procesā labie darbi ir drīzāk nebūtisks blakusprodukts, kas nekādi neveicina paša cilvēka taisnības stāvokli. Konflikts starp Luteru un vadošajiem teologiem noveda pie tā, ka viņš pakāpeniski noraidīja baznīcas hierarhijas autoritāti. 1520. gadā viņš tika nosodīts par ķecerību ar pāvesta bullu Exsurge Domine, kuru viņš sadedzināja Vitenburgā kopā ar kanonisko tiesību grāmatām.

Jānis Kalvins

Jānis Kalvins bija franču garīdznieks un tiesību doktors, kurš kļuva par reformatoru no reformācijas otrās paaudzes protestantiem. Viņš bija labi pazīstams ar 1536. gadā izdotajiem "Kristīgās reliģijas institūtiem" (vēlāk pārstrādātiem) un kļuva par reformētās baznīcas vadītāju Ženēvā, kas XVI gadsimta otrajā pusē kļuva par reformētās kristietības "neoficiālo galvaspilsētu". Viņam bija liela autoritāte pilsētā un pilsētas padomē, tāpēc viņu (diezgan apkaunojoši) dēvēja par "protestantu pāvestu".

Kalvins izveidoja vecāko un "konsistoriju", kurā mācītāji un vecākie noteica Ženēvānas iedzīvotāju reliģiskās disciplīnas jautājumus. Kalvina teoloģija vislabāk ir pazīstama ar viņa (dubultās) predestinācijas doktrīnu, kas paredzēja, ka Dievs jau no mūžības ir providenciāli paredzējis, kas tiks glābti (izredzētie) un kas tiks nolādēti (nosodītie). Kalvina darbos predestinācija nebija dominējošā ideja, taču tā, šķiet, bija kļuvusi par dominējošo ideju daudziem viņa reformātu pēctečiem.

Angļu reformācija

Skatīt arī: Anglijas pilsoņu karš

Atšķirībā no citām reformu kustībām Anglijas reformācija sākās ar karaļa ietekmi. Henrijs VIII sevi uzskatīja par pilnīgi katoļu karali, un 1521. gadā viņš aizstāvēja pāvestu pret Luteru viņa pasūtītajā grāmatā "Septiņu sakramentu aizstāvība", par ko pāvests Leons X viņam piešķīra titulu Fidei Defensor (Ticības aizstāvis). Tomēr karalis nonāca konfliktā ar pāvestu, kad vēlējās anulēt savu laulību ar Katrīnu Aragonu, kam viņam bija nepieciešama pāvesta sankcija. Katrīna līdzās daudzām citām dižciltīgām radniecībām bija imperatora Kārļa V, nozīmīgākā pāvesta laicīgā atbalstītāja, tante. Izcēlušies strīdi galu galā noveda pie atdalīšanās no Romas un Anglijas karaļa pasludināšanas par Anglijas (anglikāņu) baznīcas galvu. Pēc tam Anglija piedzīvoja drudžainu un eklektisku reformu periodu, no kurām dažas bija radikālākas, bet citas - tradicionālākas, un tās īstenoja tādi monarhi kā Edvards VI un Elizabete I un tādi Kenterberijas arhibīskapi kā Tomass Krenmers un Viljams Lauds. Izveidojās valsts baznīca, kas sevi uzskatīja gan par "reformētu", gan par "katoļu", bet ne par "Romas" baznīcu (un vilcinājās no nosaukuma "protestantu"), kā arī citas "neoficiālas" radikālākas kustības, piemēram, puritāni.

Mārtiņš Luters, autors Lūkass Krānahs Vecākais

Pretreformācija

Pretreformācija jeb katoļu reformācija bija katoļu baznīcas reakcija uz protestantu reformāciju. Kontrreformācijas būtība bija atjaunota pārliecība par tradicionālo praksi un katoļu doktrīnas kā baznīcas un morāles reformas avota un atbildes reakcijas uz protestantisma izplatības apturēšanu. Tā rezultātā tika dibināti jauni reliģiskie ordeņi, piemēram, jezuīti, dibinātas semināri, lai pienācīgi sagatavotu priesterus, atjaunota misiju darbība visā pasaulē un attīstītas jaunas, tomēr ortodoksālas garīguma formas, piemēram, spāņu mistiķu un franču garīguma skolas. Visu šo procesu vadīja Tridentas koncils, kas precizēja un no jauna apstiprināja doktrīnu, izdeva dogmatiskas definīcijas un izstrādāja Romas katehismu.

Lai gan kontrreformācija nozīmīgi ietekmēja Īriju, Spāniju, Franciju un citas valstis, tās centrā bija Itālija un dažādi tā laika pāvesti, kas izveidoja Index Librorum Prohibitorum (aizliegto grāmatu sarakstu) un Romas inkvizīciju - tiesu sistēmu, kas vajāja ķecerību un ar to saistītus pārkāpumus. Pija V (1566-1572) pāvestība bija pazīstama ne tikai ar to, ka tā pievērsa uzmanību ne tikai ķecerības un pasaules ļaunprātīgas izmantošanas apturēšanai Baznīcā, bet arī ar to, ka tā mērķtiecīgi centās uzlabot tautas dievbijību, lai apturētu protestantisma izplatību. Pijs savu pontifikātu sāka ar lielām žēlastībām nabadzīgajiem, labdarībai un slimnīcām, un pontifiks bija pazīstams ar to, ka mierināja nabadzīgos un slimos, kā arī atbalstīja misionārus. Šo pontifiku darbība sakrita ar seno kristiešu katakombu atkārtotu atklāšanu Romā. Kā apgalvoja Diarmaids Makkulačs (Diarmaid MacCulloch), "tieši tad, kad šie senie mocekļi tika atkal atklāti, katoļi sāka no jauna kļūt par mocekļiem gan aizjūras misiju laukos, gan cīņā, lai atgūtu protestantisko Ziemeļeiropu: katakombas daudziem izrādījās iedvesmas avots rīcībai un varonībai."

Lielās atmodas

Pirmā lielā atmoda bija reliģiskā entuziasma vilnis Amerikas koloniju protestantu vidū ap 1730.-1740. gadu, kas uzsvēra tradicionālos reformātu tikumus - dievbijīgu sludināšanu, elementāru liturģiju un dziļu personīgās vainas apziņu un Jēzus Kristus izpirkšanu. Vēsturnieks Sidnijs E. Olstroms to uzskatīja par daļu no "lielā starptautiskā protestantu apvērsuma", kas radīja arī piētismu Vācijā, evaņģēlisko atmodu un metodismu Anglijā. Tās centrā bija izveidoto draudžu garīguma atdzīvināšana, un tā galvenokārt skāra kongregāciju, prezbiteriāņu, holandiešu reformātu, vācu reformātu, baptistu un metodistu baznīcas, vienlaikus izplatoties arī vergu vidū. Otrā Lielā atmoda (1800-1830) atšķirībā no pirmās koncentrējās uz nekrietniem cilvēkiem un centās viņiem iedvest dziļu personīgās pestīšanas izjūtu, ko viņi piedzīvoja atmodas sapulcēs. Tā arī aizsāka tādas Atjaunošanas grupas kā mormoņi un Svētības kustība. Trešā Lielā atmoda sākās 1857. gadā, un tā bija ievērojamākā ar to, ka šī kustība izplatījās visā pasaulē, īpaši angliski runājošās valstīs. Pēdējā grupa, kas radās no "lielajām atmodām" Ziemeļamerikā, bija Vasarsvētku kustība, kuras saknes meklējamas metodistu, Vesleja un Svētības kustībā un kas aizsākās 1906. gadā Azusa ielā Losandželosā. Pentekostaļticība vēlāk noveda pie harizmātiskās kustības.

Restaurācija

Restaurācija attiecas uz dažādām nesaistītām kustībām, kas uzskatīja mūsdienu kristietību visās tās formās par novirzi no patiesās, sākotnējās kristietības, kuru šīs grupas centās "rekonstruēt", bieži vien izmantojot Apustuļu darbus kā "ceļvedi" vai sava veida rokasgrāmatu. Restaurācija attīstījās no otrās Lielās atmodas un ir vēsturiski saistīta ar protestantu reformāciju, taču atšķiras ar to, ka restauratori parasti sevi dēvē nevis par "reformējošiem" kristīgo baznīcu, kas nepārtraukti pastāv kopš Jēzus laikiem, bet gan par tādiem, kas atjauno Baznīcu, kura, viņuprāt, kādā brīdī ir zudusi. Restaurācijas nosaukumu lieto arī, lai apzīmētu Pēdējo dienu svēto (mormoņu) un Jehovas liecinieku kustību.

Fašisms

Ar fašismu apzīmē dažus saistītus politiskos režīmus 20. gadsimta Eiropā, īpaši nacistiskajā Vācijā. Kad Itālijas valdība slēdza katoļu jaunatnes organizācijas, pāvests Pijs XI izdeva encikliku Non Abbiamo Bisogno, apgalvojot, ka fašistiskās valdības slēpj "pagāniskus nodomus", un paužot katoļu nostājas un fašisma nesavienojamību, kas tautu nostāda augstāk par Dievu un cilvēka pamattiesībām un cieņu. Vēlāk viņš parakstīja līgumus ar jaunajiem Itālijas un Vācijas valdniekiem.

Daudzi katoļu priesteri un mūki tika vajāti nacistu režīma laikā, piemēram, koncentrācijas nometnēs cietušie Maksimiliāns Kolbe un Edīte Šteina (sv. Terēze Benedikta no Krusta). Turklāt holokausta laikā daudzi katoļu laji un garīdznieki palīdzēja patvēruma sniegšanā ebrejiem, tostarp pāvests Pijs XII. Dažādi incidenti, piemēram, palīdzības sniegšana notriektajiem sabiedroto lidotājiem, gandrīz izraisīja nacistiskās Vācijas iebrukumu Vatikānā pirms Romas atbrīvošanas 1944. gadā.

Nacisma un protestantisma, īpaši Vācu luteriskās baznīcas, attiecības ir sarežģītas. Lai gan lielākā daļa protestantu baznīcas vadītāju Vācijā maz komentēja nacistu pieaugošo pret ebrejiem vērsto darbību, daži, piemēram, Dītrihs Bonhēfers (luterāņu mācītājs), stingri iebilda pret nacistiem. Bonhēfers vēlāk tika atzīts par vainīgu sazvērestībā ar mērķi nogalināt Hitleru un sodīts ar nāvi.

Fundamentālisms

Fundamentālā kristietība ir kustība, kas radās galvenokārt britu un amerikāņu protestantisma vidū 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā kā reakcija uz modernismu un atsevišķām liberālām protestantu grupām, kas noliedza kristietības pamatdievības doktrīnas, tomēr joprojām sevi dēvēja par "kristiešiem". Tādējādi fundamentālisms centās atjaunot pamatprincipus, kurus nevarēja noliegt, neatsakoties no kristīgās identitātes, proti, "pamatprincipus": Bībeli kā Dieva vārdu, kas tiek uzskatīts par vienīgo autoritātes avotu, Kristus piedzimšanu no jaunavas, mācību par izpirkšanu caur Jēzu, Jēzus miesīgo augšāmcelšanos un gaidāmo Kristus atgriešanos.

Ekumenisms

Ekumenisms visplašākā nozīmē kustību starp kristīgajām grupām, lai ar dialoga palīdzību panāktu zināmu vienotību. "Ekumenisms" ir atvasināts no grieķu οἰκουμένη (oikoumene), kas nozīmē "apdzīvotā pasaule", bet pārnestā nozīmē - "vispārējā vienotība". Šo kustību var iedalīt katoļu un protestantu kustībā, no kurām pēdējo raksturo pārdefinēta eklezioloģija, proti, "denomināciju" eklezioloģija (kuru cita starpā noraida arī Katoļu baznīca).

Attiecībā uz grieķu pareizticīgo baznīcu tika veiktas stabilas darbības, lai samierinātu Austrumu un Rietumu šķelšanos. 1894. gada 30. novembrī pāvests Leons XIII publicē apustulisko vēstuli Orientalium Dignitas (Par Austrumu baznīcām), kurā pasargā Austrumu tradīciju nozīmi un turpināšanu visā Baznīcā. 1965. gada 7. decembrī tiek izdota Viņa Svētības pāvesta Pāvila VI un ekumeniskā patriarha Atenagora I kopīgā katoļu un pareizticīgo deklarācija, ar kuru tiek atceltas 1054. gada savstarpējās ekskomunikācijas.

Attiecībā uz katoļu attiecībām ar protestantu kopienām tika izveidotas noteiktas komisijas dialoga veicināšanai, un ir izstrādāti dokumenti, kuru mērķis ir noteikt doktrinālās vienotības punktus, piemēram, 1999. gadā kopā ar Pasaules luterāņu federāciju izstrādātā Kopīgā deklarācija par taisnošanas mācību.

Ekumeniskās kustības protestantisma ietvaros ir koncentrējušās uz to, lai noteiktu kristietībai būtisko doktrīnu un prakšu sarakstu un tādējādi visām grupām, kas atbilst šiem pamatkritērijiem, piešķirtu (vairāk vai mazāk) vienlīdzīgu statusu, iespējams, savai grupai saglabājot "pirmās starp vienlīdzīgām" statusu. Šis process ietvēra "Baznīcas" jēdziena pārdefinēšanu no tradicionālās teoloģijas. Šī eklezioloģija, pazīstama kā denominācionisms, apgalvo, ka katra grupa (kas atbilst pamatkritērijiem "būt kristietim") ir apakšgrupa lielākai "kristīgajai Baznīcai", kas pati par sevi ir tīri abstrakts jēdziens bez tiešas pārstāvniecības, t. i., neviena grupa jeb "denominācija" nepretendē uz "Baznīcu". Acīmredzot šī eklezioloģija ir pretrunā ar citām grupām, kas patiešām uzskata sevi par "Baznīcu". Turklāt, tā kā "būtiskie kritēriji" parasti ir ticība Svētajai Trīsvienībai, tas ir izraisījis nesaskaņas starp šīm protestantu ekumēniskajām kustībām un tādām netrinitārām grupām kā Pēdējo dienu svētie (mormoņi) un Jehovas liecinieki, kurus šīs ekumēniskās grupas bieži vien neuzskata par kristiešiem.