Kristīgās reliģijas un kristīgās baznīcas vēsture sākas ar Jēzu un viņa apustuļiem. Kristietība ir reliģija, kuras centrā ir Jēzus Kristus dzimšana, mācība, nāve un augšāmcelšanās, kā arī ticība pie Viņa balstītai izglābšanai un attiecībām ar Dievu. No šiem sākumiem izauga dažādas teoloģiskas tradīcijas, liturģiskas prakses un institūcijas, kas gadsimtu gaitā ietekmēja gan reliģisko, gan politisko dzīvi visā pasaulē.

Agrīnā Baznīca un jūdu konteksts

Pirmie ticīgie lielākoties bija etniskie ebreji un ebreju prozelīti, kas sekoja Jēzum kā savai gaidītajai Mesijai. Lai kristīgā kopiena varētu izplatīties starp ne-jūdiem, bija jārisina jautājumi par likuma prasībām un kultūras ierobežojumiem. Vai konvertējošajiem pagāniem bija jāievēro jūdu paražas un jātop par ebrejiem? Svētā Pētera un citu vadoņu lēmumi, kā arī debates Jeruzalemes koncilā, noveda pie secinājuma, ka ticība Jēzum var tikt pieņemta arī bez pilnīgas pievienošanās jūdu rituāliem. Šis process paātrināja kristietības atšķiršanos no jūdaisma.

Persekūcijas un izplatīšanās Romas impērijā

Agrīnā Baznīca piedzīvoja gan iekšējus teoloģiskus strīdus, gan ārēju spiedienu. Apustuļu doktrīnas un jaunās kopienas bieži nonāca konfliktā ar vietējām jūdu autoritātēm un Romas varu, kas vietām izraisīja vajāšanas. Dažos avotos minēti mocekļu upuri — piemēram, Stefana un citu ticīgo nāves — un izraidīšana no sinagogām. Šādas traģēdijas un ārēja spiediena dēļ kristietība izplatījās arī ārpus Jūdejas, jo ticīgie meklēja drošākas vietas un sludināja Evaņģēliju plašākai auditorijai.

No kultūras minoritātes līdz valsts reliģijai

Sākotnēji Kristietība bija neliela, lokāla kustība; tomēr tās mācība par ticību, kopienu un morāli arvien vairāk piesaistīja sekotājus visā Romas impērijā. Pāreja uz plašāku atzīšanu sākās, kad imperatori sāka mainīt attieksmi pret kristiešiem — visbūtiskākais pavērsiens bija 4. gadsimtā. Pēc tam, kad imperators Konstantīns legalizēja kristietību, un vēlāk imperators Teodosijs to pasludināja par valsts reliģiju, baznīca kļuva par spēcīgu politisku un kultūras faktoru. Šajā periodā risinājās arī nozīmīgi teoloģiski jautājumi — piemēram, Nīkajas koncils, kas palīdzēja noteikt ticības apliecības pamatus.

Viduslaiki, kristianizācija un kultūras ietekme

Viduslaikos kristietība kļuva par centrālu Eiropas sabiedrības elementu. Misionāri un vietējie līderi strādāja pie Ziemeļeiropā un Krievijā notiekošās kristianizācijas; baznīca organizēja izglītību, slimnīcas un palīdzību nabadzīgajiem, tajā pašā laikā bieži mijiedarbojoties ar feodālajām varas struktūrām. Šajā laikposmā attīstījās arī klosteru kustības, skolastika un gotiskā baznīvu arhitektūra, kas ietekmēja gan garīgo dzīvi, gan mākslu.

Šķelšanās un galvenie baznīcu atzari

Laika gaitā kristietībā notika vairākas šķelšanās un teoloģiski strīdi, kas radīja lielāku institucionālu daudzveidību. Galvenie vēsturiskie atzari, kā tos plaši uztver mūsdienās, ir: Romas katoļu baznīca, Austrumu pareizticīgo baznīcas, Austrumu pareizticība (šo terminu lieto dažādi — bieži tiek domātas arī orientālās pareizticīgās baznīcas, kuras atšķiras teoloģiski pēc Hristoloģijas jautājumiem) un protestantu baznīcas. Svarīgas sadalīšanās notika 1054. gadā (Lielā šķelšanās starp Romas un Konstantinopoles patriarhātu) un 16. gadsimtā Reformācijas laikā, kas izraisīja plašu protestantu kustību rašanos.

Reformācija, pretreformācija un pasaules izplatība

16. gadsimta Izpētes laikmetā un Reformācijas vētrā Eiropa piedzīvoja nozīmīgas pārmaiņas: Martina Lutera, Žana Kalvina un citu reformatoru idejas radīja jaunas denominācijas, uzsverot Rakstu autoritāti un ticības taisnošanu. Pretreakcija — Pretreformācija — iezīmējās ar Katoliskās baznīcas atjaunošanas centieniem, piemēram, Trentes koncilu. Paralēli tam kristietība izplatījās caur misijām jauniem kontinentiem, un tā kļuva par globālu reliģiju ar krasām dažādībām vietējās prakses un kultūras kontekstā.

Mūsdienu izaicinājumi un attīstība

20. un 21. gadsimtā kristietība saskaras ar jauniem izaicinājumiem un pārmaiņām: urbanizācija, sekularizācija Rietumos, bet tajā pašā laikā strauja augšana Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā. Jaunu teoloģisku un sociālu tendencu vidū ir: pieaugošs pentikostālisma un evaņģēliskā kustību spēks, ekumenisma centieni, piemēram, starptautiskas organizācijas un dialogs starp konfesijām, kā arī debates par iekļaušanu, sieviešu ordināciju un LGBT jautājumiem. Romas katoļu baznīcā notika nozīmīgas reformas Otrā Vatikāna koncila laikā, bet protestantu un pareizticīgo kopienās arī notiek prakses un teoloģijas attīstība.

Identitāte, prakse un nozīme

Kopumā kristietība ir ļoti daudzveidīga. Tajā pastāv gan sakramentu un liturģijas uzsvars (piem., katoļiem un pareizticīgajiem), gan uzsvērta personīgā ticība un Rakstu autoritāte (dažās protestantu tradīcijās). Monastiska un garīga prakse, teoloģiskās debates un sociālā darbība — visas šīs sastāvdaļas veido plašu reliģisku spektru. Vārds "kristietis" (grieķu Χριστιανός) pirmo reizi tika lietots mācekļiem Antiohijā, un kopš tā laika tas apzīmē ticību Jēzum un piederību plašai kopienai, kura ir mainījusies un pielāgojusies laika gaitā.

Kristietība ir pārdzīvojusi gan periodus, kad tā bija vajāta, gan laiku, kad tā dominēja politiskajās struktūrās; tā turpina ietekmēt ētiku, mākslu, izglītību un sabiedrības institūcijas visā pasaulē. Tās vēsture ir stāsts par ideju izplatīšanos, kultūru mijiedarbību, konfliktiem un vienošanos — un šis stāsts turpina attīstīties arī mūsdienās.