Iestāde
Autoritāte ir personas vai organizācijas spēja veikt noteiktu dzīvesveidu citas personas vai grupas labā. Autoritāte ir pazīstama kā viens no sabiedrības pamatiem un ir pretstatā sadarbībai. Dzīvesveida modeļu pieņemšana autoritātes rezultātā tiek saukta par paklausību, un autoritāte kā jēdziens ietver lielāko daļu vadības gadījumu.
Lai gan autoritāte parasti tiek raksturota kā cilvēciska, bieži tiek pieminēta arī dievišķā autoritāte.
Autoritāti rada noteikta sociālā vara. Šī vara var būt materiālistiska (piemēram, draudi nodarīt kādam kaitējumu) vai fiktīva (piemēram, ticība noteiktas personas varai). Autoritāte pastāv, jo ir iespējama sankciju izmantošana : darbība, kas kaitē personai, kura nepakļaujas autoritātei vai draud tai, lai veiktu sociālo autoritāti.
Autoritāte var pastāvēt tiešā veidā, pamatojoties uz faktisku varu (piemēram, cietumsoda draudiem), ko sauc par "piespiešanu", vai arī ar leģitimāciju, ko subjekts piešķir autoritātei (piemēram, aristokrātiskas autoritātes atzīšana). Vairumā gadījumu pastāv abi veidi.
Tikai dažas autoritātes ir balstītas uz fizisku varu, lielākā daļa ir balstītas uz organizatorisku autoritāšu sistēmu. Šādā veidā autoritātes rīcībspēja ir atkarīga no tās esamības.
Piemēram, valsts vadītāja autoritāte ir svarīga tad, ja pastāv sava veida policija, kas soda indivīdus, kuri viņam nepakļaujas. Policisti ir pakļauti vadītājam un viņa noteikumiem, jo arī viņi ir pakļauti policijas draudiem. Ja visi valsts pilsoņi izvēlēsies noliegt līderi un viņa noteikumus, autoritāte tiks zaudēta, bet pats fakts, ka autoritāte puslīdz pastāv, ļauj tai būt pilnvērtīgai.
Paklausība
Paklausība, kā jau teikts, ir zīme, kas nozīmē, ka vara tiek īstenota. Paklausība ir likums, bet nepaklausība, nepakļaušanās un noziegums ir varas pārkāpums un pretošanās tai.
Teorētiski, pārkāpjot autoritāti, tiek piemērota sankcija vai sods, ko piešķir autoritātes īpašnieks. Sankcijas smagums un draudi, ko tā rada, ir atkarīgi no konkrētās sociālās situācijas, varas līdzsvara, vietējām normām utt.
Stenlijs Milgrams bija psihologs, kuru interesēja paklausība. Viņš izstrādāja eksperimentu, lai noteiktu, cik lielā mērā cilvēki ir gatavi darīt to, ko viņiem liek darīt autoritāte. Eksperimentā piedalījās trīs dalībnieki. Eksperimenta vadītājs vienam dalībniekam, brīvprātīgajam, lika izlikties par skolotāju. Otrs dalībnieks bija aktieris, bet brīvprātīgais to nezināja. Aktiera loma bija būt par skolotāja skolēnu. Aktieris un brīvprātīgais tika atdalīti ar sienu. Eksperimentu vadošā persona teica brīvprātīgajam pārbaudīt sava "skolēna" spēju atcerēties vārdu pārus. Kad skolotāja "skolēns" nepareizi atcerējās kādu vārdu pāri, eksperimenta vadītājs lika skolotājam dot skolēnam elektrošoku no elektrošoka ģeneratora. Elektrošoki nebija īsti, bet brīvprātīgais to nezināja. Katru reizi, kad skolēns kļūdījās jautājumā, elektrošoka spriegums palielinājās par 15 voltiem. Pirmajā Milgrama eksperimentu sērijā 65 % brīvprātīgo deva vislielāko šoku. Tas bija 450 volti. Milgramam bija divas teorijas, kāpēc viņš ieguva šādus rezultātus.
- Pirmā ir konformisma teorija. Milgrams šo teoriju balstīja uz Solomona Aša (Solomon Asch) konformisma eksperimentiem.
- Otrā ir aģentiskā stāvokļa teorija. Saskaņā ar aģenta stāvokļa teoriju dalībnieki, kuri izpildīja eksperimentatora rīkojumus, to darīja tāpēc, ka neuzskatīja sevi par atbildīgiem par savu rīcību.
Kritika
Daudzi cilvēki kritizē cilvēkus, kuriem ir vara, un daži pat kritizē varas esamību. Anarhisms ir filozofija, kas iestājas pret visām varas formām.
Saistītās lapas
- Autoritārisms
- Hierarhija
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir autoritāte?
A: Autoritāte ir personas vai organizācijas spēja vadīt noteiktu dzīvesveidu citas personas vai grupas labā.
J: Kā tiek radīta autoritāte?
A: Autoritāti rada noteikta sociāla vara, kas var būt gan materiāla (piemēram, draudi nodarīt kādam kaitējumu), gan fiktīva (piemēram, ticība noteiktas personas varai).
J: Kādi ir divi autoritātes veidi?
A: Divi autoritātes veidi ir tiešā un leģitimējošā autoritāte. Tiešā autoritāte pastāv, izmantojot reālu varu (piemēram, draudus ar ieslodzījumu), savukārt leģitimācija ietver aristokrātiskas autoritātes atzīšanu.
J: Kā organizatoriskās sistēmas pastāvēšana ietekmē spēju rīkoties ar autoritāti?
A: Spēja rīkoties ar varu ir atkarīga no tās esamības organizatoriskajā sistēmā. Piemēram, ja visi pilsoņi izvēlas noliegt līderi un viņa noteikumus, tad autoritāte tiks zaudēta. Tomēr, ja ir kāda policija, kas soda indivīdus, kuri viņam nepakļaujas, tad viņa autoritāte paliek daļēji pastāvoša un ļauj tai būt pilnvērtīgai.
Jautājums: Vai saistībā ar šo koncepciju ir pieminēta dievišķā vara?
A: Jā, dievišķā autoritāte bieži tiek pieminēta saistībā ar šo koncepciju.
J: Kas notiek, ja kāds neievēro autoritatīvas personas noteiktos noteikumus?
A: Ja kāds neievēro autoritatīvas personas noteiktos noteikumus, viņam var tikt piemērotas sankcijas, piemēram, nodarīts kaitējums vai draudēts, lai saglabātu savu sociālo varu.
K: Kāda loma ir fiziskajai varai vairumā gadījumu, kuros iesaistītas autoritātes? A: Lielākajā daļā gadījumu, kuros iesaistītas autoritātes, fiziskajai varai ir tikai neliela nozīme; tā vietā to pamatā parasti ir organizatoriskā sistēma un ar to saistītās pilnvaras.
