Autoritāte: kas tā ir — definīcija, veidi, piemēri un nozīme

Uzzini, kas ir autoritāte — definīcija, veidi, piemēri un nozīme sabiedrībā; par varu, leģitimitāti, pakļaušanos un to, kā autoritāte ietekmē lēmumus.

Autoritāte ir personas vai organizācijas spēja ietekmēt, vadīt vai noteikt rīcības normas un uzvedību citu personu vai grupu labā vai par labu kādai kopējai kārtībai. Tā darbojas kā viens no sabiedrības pamatiem, nodrošinot kārtību, lēmumu īstenošanu un sadarbības organizēšanu. Reizēm autoritāti uztver kā pretstatu spontānai vai horizontālai sadarbībai — jo rīcības noteikšana var notikt no augšas uz leju, nevis vienlīdzīgas vienošanās ceļā. Dzīvesveida vai rīcības modeļu pieņemšana autoritātes ietekmē tiek saukta par paklausību, un autoritāte kā jēdziens aptver lielu daļu vadības un ietekmes situāciju.

Definīcija un galvenie elementi

Autoritāti parasti rada noteikta sociāla vara, kas var balstīties uz dažādiem avotiem. Šī vara var būt:

• materiāla — piemēram, fiziski draudi vai spēja soda piemērošanai;
• simboliska vai psiholoģiska — piemēram, ticība līdera kompetencei vai kāda institūcijas leģitimitātei.

Autoritātes iedarbību bieži nodrošina iespēja pielietot sankcijas: pretpersonas rīcība, kas rada negatīvas sekas tiem, kuri nepakļaujas autoritātei. Tomēr autoritāte nav tikai piespiešana — nozīmīga loma ir arī leģitimācijai, proti, situācijām, kad subjekts pats piešķir autoritātei tiesības un uzticību rīkoties.

Veidi un klasifikācija

Autoritāti var klasificēt vairākos veidos. Viens no klasiskajiem dalījumiem ir Maksa Vebera piedāvātā trīskāršā sadalījuma forma:

• Tradicionālā autoritāte — balstīta uz pierastiem, kultūras vai vēsturiskajiem ieradumiem (piemēram, monarhu vai sadzīvisku autoritāšu loma tradicionālās sabiedrībās).
• Harismātiskā (harismātiskā) autoritāte — balstīta uz personības pievilcību, harismu vai pārliecinošumu (piemēram, nopietni līderi, reliģiski pravieši vai karismātiski runātāji).
• Racionāli-legālā (birokrātiskā) autoritāte — balstīta uz tiesiskām normām, formāliem amatiem un procedūrām (piemēram, valsts amatpersonas, tiesu vara, uzņēmumu vadība).

Turklāt praktiskā socioloģijā un politoloģijā izceļ arī citus autoritātes tipus, piemēram:

• Piespiedu autoritāte — atkarīga no fiziskas vai materiālas varas piemērošanas spiediena ceļā;
• Eksperta autoritāte — balstīta uz zināšanām vai kompetenci (piemēram, ārsti, zinātnieki, inženieri);
• Morālā vai ētiskā autoritāte — izriet no uzticības cilvēka morālajām īpašībām vai vērtībām;
• Delegētā autoritāte — kad cilvēki brīvprātīgi deleģē lēmumu pieņemšanu kādai institūcijai vai personai (piemēram, vēlēšanu rezultātā ievēlēti vadītāji).

Autoritātes mehānismi un leģitimitāte

Autoritāte var pastāvēt tiešā veidā, pamatojoties uz faktisku varu (piemēram, draudi ar cietumsodu vai citi soda līdzekļi), ko parasti dēvē par piespiešanu. Taču bieži autoritāte pastāv pateicoties tās leģitimitātei — subjekti pieņem autoritātes statusu, jo uzskata to par pareizu, likumīgu vai izdevīgu. Vairumā gadījumu pastāv abu veidu kombinācija: formālas sankcijas un kopienas vai darbinieku atbalsts vienlaikus nodrošina autoritātes stabilitāti.

Piemēri praksē

Tikai dažas autoritātes ir balstītas tikai uz fizisku varu; lielākā daļa eksistē kā organizatoriskas sistēmas. Piemēram, valsts vadītāja autoritāte ir jēgpilna un funkcionāla, ja pastāv sava veida policija un tiesu sistēma, kas var sodīt tos, kuri nepakļaujas. Policisti paši ir pakļauti vadītājam un viņa noteikumiem, jo arī viņiem pastāv institucionālas sankcijas un disciplīnas mehānismi. Taču autoritāte nav tikai draudi: tai nepieciešama arī pilsoņu piekrišana vai vismaz akceptēšana, lai tā būtu efektīva. Ja liela daļa sabiedrības kopīgi noraidītu līderi un noteikumus, formalā autoritāte zaudētu darbspēju, tomēr fakts, ka autoritāte kaut cik pastāv, ļauj tai pildīt savas funkcijas.

Citi praktiski piemēri:

• Vecāku autoritāte ģimenē — nodrošina bērnu audzināšanu, disciplīnu un drošību;
• Skolotāja autoritāte klasē — organizē mācību procesu un uzrauga noteikumu ievērošanu;
• Uzņēmuma vadītāja autoritāte — īsteno stratēģiskos lēmumus un koordinē darbinieku darbību;
• Eksperta autoritāte veselības jautājumos — ietekmē cilvēku uzvedību un lēmumus, balstoties uz profesionālām zināšanām.

Nozīme, priekšrocības un riski

Autoritāte sabiedrībā un organizācijās nodrošina vairākas funkcijas: lēmumu ieviešanu, kārtības uzturēšanu, resursu koordinēšanu un konfl iktu risināšanu. Tomēr autoritātei ir arī riski — tā var tikt ļaunprātīgi izmantota, novest pie autoritārisma, ierobežot individuālās brīvības vai izolēt vadītāju no kritikas. Tāpēc mūsdienu demokrātiskās sistēmās tiek izstrādāti mehānismi autoritātes kontrolei: tiesu varas neatkarība, sabiedrības brīva prese, vēlēšanas, iekšējā un ārējā atskaitīšanās, kā arī ētikas un audita institūcijas.

Kā uzturēt leģitīmu autoritāti

Leģitītas autoritātes uzturēšanai svarīgi elementi ir:

• caurspīdīgums un atskaitīšanās — lēmumu skaidrošana un rezultātu analīze;
• juridiskā un ētiskā atbilstība — darbība saskaņā ar likumiem un ētikas normām;
• kompetence — spēja pieņemt pamatotus un efektīvus lēmumus;
• iekļaušana un dialogs — sabiedrības vai darbinieku iesaiste lēmumu pieņemšanā;
• kontroles mehānismi — neatkarīgas uzraugošās institūcijas un profesionālas normas.

Kopsavilkumā: autoritāte ir daudzslāņains sociāls fenomens, kas var balstīties gan uz varu, gan uz uzticību un leģitimitāti. Tā ir nepieciešama sabiedrības darbības nodrošināšanai, taču droša un taisnīga autoritāte prasa pārredzamību, atbildību un efektīvus ierobežojumus, lai nepieļautu ļaunprātīgu izmantošanu.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir autoritāte?

J: Kā tiek radīta autoritāte?

J: Kādi ir divi autoritātes veidi?

J: Kā organizatoriskās sistēmas pastāvēšana ietekmē spēju rīkoties ar autoritāti?

Jautājums: Vai saistībā ar šo koncepciju ir pieminēta dievišķā vara?

J: Kas notiek, ja kāds neievēro autoritatīvas personas noteiktos noteikumus?

Meklēt pēc burta