Anarhisms: definīcija, izcelsme un galvenie principi
Anarhisms ir politiska un filozofiska pārliecība, kas balstās uz uzskatu, ka nevajadzētu pastāvēt piespiedu hierarhijām, piemēram, centrālai vai vardarbīgai valdībai. Anarhisti uzsver brīvprātību un cilvēku savstarpēju piekrišanu — par galveno jautājumu tiek uzskatīts: "Kas ir piekrišana?" No šī viedokļa viņi noraida ideju, ka cilvēkiem ir jāpieņem valdības vara vienkārši tāpēc, ka tā pastāv. Pamatā anarhisms aizstāv brīvprātīgas, horizontālas attiecības un kolektīvu lēmumu pieņemšanu bez piespiedu varas institūcijām.
Definīcija un termini
Anarhisms bieži tiek aprakstīts kā doktrīnu un attieksmju kopums, kura centrā ir pārliecība, ka valdība ir gan kaitīga, gan nevajadzīga. Vārds "anarhisms" cēlies no grieķu valodas αναρχία, kas burtiski nozīmē "bez valdniekiem". Lai gan šo jēdzienu dažkārt tulko kā "bez valdības", daudzos anarchisma skolos tiek izcelta atšķirība starp "bez valdniekiem" un "bez valdīšanas" — proti, valdīšana kā hierarhisks un piespiedu process tiek kritizēta, bet pašorganizēta kopīga pārziņa vai koordinācija netiek izslēgta.
Izcelsme un vēsturiskie pamati
Anarhisma idejas attīstījās 19. gadsimtā Eiropā kā reakcija uz feodālismu, autoritāro monarhiju un vēlāk industriālās revolūcijas radītajām sociālajām nevienlīdzībām. Starp agrīnajiem domu līderiem ir tādi autori kā Pierre-Joseph Proudhon, kurš izteica slaveno domu "vlasnist — tas ir zaglis" kritiku, Mikhail Bakunin, kurš uzsvēra vajadzību pēc tiešas rīcības pret valsts un kapitāla varu, un Peter Kropotkin, kurš popularizēja principu par savstarpējo palīdzību ("mutual aid") kā dabisku sociālās sadarbības pamatu. Ar laiku anarhisms sašķēlās vairākās plūsmās, kas piedāvā atšķirīgas prakses un stratēģijas, taču visas tās savieno pretestība piespiedu hierarhijām.
Galvenie principi
- Brīvprātība un piekrišana: attiecības un institūcijas jāveido uz brīvprātīgas piekrišanas pamata, nevis ar piespiedu varu.
- Horizontālā organizācija: lēmumu pieņemšana tiek deleģēta līdzdalīgām, vietējām kopienām vai kolektīviem, bieži izmantojot konsensa vai direktu demokrātiju.
- Antihierarhija: pretstāve varas koncentrācijai — gan valsts, gan kapitāla, gan birokrātisko un patriarhālo formu pretstatā.
- Mutuālā palīdzība un solidaritāte: kopienu atbalsts un resursu dalīšana kā sabiedrības pamats.
- Prefigurējoša politika: praktiska rīcība, kas mēģina jau tagad izveidot alternatīvas institūcijas (kooperatīvus, pašpārvaldes projektus), kas atspoguļo vēlamo sabiedrību.
Anarhijas jēdziens pret haosu
Vispārpieņemtajā valodā vārds anarhija bieži tiek lietots, lai apzīmētu haosu vai anomiju. Tomēr anarchisti parasti nepiekrīt šai interpretācijai. Viņi definē "anarhiju" kā konkrētu attiecību tipu starp cilvēkiem — tādu, kurā nav piespiedu hierarhijas, bet pastāv sakārtota, savstarpēji koordinēta sadarbība. Šādas sabiedrības organizācija var būt stabila un funkcionējoša, balstoties uz pašpārvaldi, līgumiem, federācijām un brīvprātīgām institūcijām.
Plūsmas un praktiskās pieejas
- Anarho-komunisms: atbalsta kopīgu īpašumu un resursu dalīšanu, bez valsts vai tirgus kā obligātas organizācijas formas.
- Anarho-sindikālisms: akcentē darba vietu un arodbiedrību tiešu kontroli pār ražošanu, izmantojot streikus un fabriku okupācijas kā revolucionāru instrumentu.
- Individuālais anarhisms: uzsver indivīda brīvību un pretstāvi jebkurai piespiedu varai, bieži akcentējot personīgo autonomiju.
- Zemes/biosfēras anarchisms: pievērš uzmanību ekoloģijai, ilgtspējai un pretkapitalisma vērībai resursu izmantošanā.
Prakse un piemēri
Anarhisti darbībā izmanto dažādas metodes: tiešā rīcība (streiki, okupācijas, blokādes), kooperatīvu veidošana, vietējo kopienu pašpārvalde, solidaritātes tīkli un mutual aid iniciatīvas. Vēsturiskie piemēri ietver Spānijas Pilsoņu kara laikā (1936–1939) izveidotās anarho-sindikālistu pārvaldītās fabriku un lauku kolektīvas, kā arī mūsdienu kustību horizontālas organizācijas formas (piem., dažas bezvaldības vai horizontālas protestu kustības).
Kritika un izaicinājumi
Anarhismam tiek izvirzītas dažādas kritikas: skeptiķi apgalvo, ka bez centralizētas varas sabiedrība var radīt varas vakuumu, ko aizpilda citi spēki, vai ka lēmumu pieņemšana lielā mērogā kļūst nepraktiska. Anarhisti uz to atbild ar prakses principu — nepiekrīt tikai teorētiskai diskusijai, bet arī demonstrē alternatīvas (prefigurējoša politika), federatīvas struktūras un drošības mehānismus bez valsts centralizācijas. Diskusija par efektivitāti, drošību un ilgtspēju turpinās gan akadēmiski, gan praksē.
Nobeigums
Anarhisms nav vienots doktrīnu kopums — tas aptver dažādas idejas un prakses, kuras vieno kritika pret piespiedu hierarhijām un meklējums pēc brīvprātīgākas, solidaritārākas sabiedrības. Lai gan bieži tiek pārprasts kā haoss, anarhisms vairāk uzsver alternatīvu organizāciju veidošanu, kur cilvēku savstarpējā piekrišana un solidaritāte aizstāj varas piespiedu līdzekļus.
Šo simbolu bieži izmanto anarhisti. "o" apzīmē kārtību, bet "a" - anarhiju. Tas nozīmē, ka abi iet kopā.
Principi
Individuālā brīvība, brīvprātīga apvienošanās un opozīcija pret valsti ir svarīgi anarhisma principi. Starp anarhistu filozofijām pastāv arī lielas atšķirības tādās lietās kā, piemēram, vai anarhijas ieviešanai var izmantot vardarbību, labākais ekonomikas veids, attiecības starp tehnoloģiju un hierarhiju, vienlīdzības ideja un kādas organizācijas lietderība. Vārds "vara" nav skaidrs, bet anarhisti nav pret dažāda veida varu (piemēram, pašaizsardzībā prasmīga cilvēka varu pār kādu, kas vēlas apgūt pašaizsardzību), viņi ir tikai pret kontroli ar varu.
Ir daudz anarhistu, kas noraida kapitālismu un atbalsta sociālismu vai komunismu (bet citā nozīmē, bez totalitāras valsts vai varas), viņus sauc par anarhosociālistiem un anarhokomunistiem. Ir arī tādi, kurus sauc par anarkokapitālistiem, kuri iebilst pret valdību, bet atbalsta kapitālismu (bet citā nozīmē, ne korporatīvo valdību, ne valsts kapitālismu), lai gan daudzi no viņiem neiebilst pret sociālismu starp vienprātīgiem dalībniekiem, ja vien viņi netiek piespiesti iekļauties sociālistiskajā sistēmā. Citi anarhisti saka, ka viņi nav īsti anarhisti, jo anarhisms tradicionāli ir sociālistiska filozofija. Visbeidzot, ir "anarhisti bez īpašības vārdiem", kuri uzskata, ka tāpēc, ka anarhijā cilvēki varēs brīvi un brīvprātīgi īstenot jebkādas ekonomiskās struktūras, ko viņi vēlas (tostarp komūnas, strādnieku kooperatīvus un kapitālistiem piederošus uzņēmumus). Anarhosociālisti un anarhokomunisti uzskata, ka cilvēki var brīvprātīgi piedalīties sociālistiskajās/komunistiskajās sistēmās bez piespiešanas, atšķirībā no saviem autoritārajiem kolēģiem, kuri uzskata, ka ikviens ir piespiedu kārtā jāiesaista viņu sistēmā neatkarīgi no tā, vai viņam tas patīk vai nē.
Jautājumi un atbildes
J: Kāda ir anarhisma definīcija?
A: Anarhisms ir tāds politikas veids, kas iebilst pret hierarhiju un saka, ka cilvēku rīcību nedrīkst uzspiest citiem.
J: Ko anarhisms saka par valdību?
A.: Anarhisms saka, ka valdība ir kaitīga un nav vajadzīga.
J: Ko vārds "anarhisms" nozīmē grieķu valodā?
A: Vārds "anarhisms" ir atvasināts no grieķu vārda "αναρχία", kas nozīmē "bez valdniekiem" vai "bez valdības".
J: Vai anarhisms nozīmē, ka nedrīkst būt nekādu noteikumu?
Atbilde: Nē, anarhisms nenozīmē, ka nevajadzētu būt nekādiem noteikumiem. Tas attiecas uz veidu, kā veidot attiecības ar citiem, un tas nebūt nenozīmē haosu vai noziegumus.
J: Ko anarhisti domā par attiecībām starp cilvēkiem?
A: Anarhisti uzskata, ka attiecības starp cilvēkiem, kad tās ir izveidotas, var darboties pašas par sevi.
J: Kas pretojas anarhistiem?
A: Anarhistiem parasti pretojas sistēmas, kuras viņi vēlas likvidēt.
J: Kā sauc anarhismu sociālisma izpratnē?
A.: Anarhisms tiek dēvēts par liberitāru sociālisma paveidu.
