Trento koncils (1545–1563): Romas katoļu baznīcas koncils un kontrreformācija

Trento koncils (1545–1563) — Romas katoļu baznīcas ekumeniskais koncils, kas skaidroja mācības, sakramentus un vadīja kontrreformāciju pret protestantu reformāciju.

Tridentas koncils bija Romas katoļu baznīcas 19. . ekumeniskais koncils. Laikā no 1545. gada 13. decembra līdz 1563. gada 4. decembrim Trento trīs reizes sanāca nozīmīgi katoļu baznīcas locekļi, reaģējot uz protestantu reformāciju. Tajā tika izklāstītas aktuālās katoļu mācības par pestīšanu, sakramentiem un Bībeles kanonu, tā sniedza atbildes uz visiem protestantu strīdiem.

Padome bieži vien nevarēja sanākt, kad gribēja, un dažkārt nevarēja sanākt vispār, jo pāvesti pretojās un sacēlās pret imperatoru. Svētās Romas impērijas imperators Kārlis V vēlējās, lai koncils sanāktu, un pāvests Pāvils III sasauca koncilu 1537. gadā, taču plāni izgāzās. 1538. gadā idejas par koncilu atkal cieta neveiksmi. Pāvests lūdza sasaukt koncilu 1542. gadā, bet faktiski tas sanāca tikai 1545. gadā. No 1547. līdz 1551. gadam padome nebija aktīva. Tā atkal sanāca kopā no 1551. līdz 1552. gadam, kad tās darbība tika pārtraukta sakarā ar sacelšanos pret imperatoru. Pāvestam Pāvilam IV (1555-1559) ļoti nepatika protestantu idejas, un koncils nevarēja atsākt darbu, kamēr amatā stājās viņa pēcnācējs. Pēdējo reizi koncils sanāca no 1562. līdz 1563. gadam.

Tridentas koncils bija daļa no kontrreformācijas. Līdz nākamajam ekumeniskajam koncilam bija jāpaiet vairāk nekā 300 gadiem.

Pāvests Pāvils III redzēja, ka protestantu reformācija kļūst arvien plašāka. Agrāk reformācijā iesaistījās neliels skaits priesteru, bet drīz vien tās idejas atbalstīja daudzi kņazi, īpaši Vācijā. Tāpēc pāvests Pāvils III vēlējās sasaukt koncilu. Taču koncils varēja sanākt tikai 1545. gadā, un tas sanāca tieši pirms Mārtiņa Lutera nāves. Koncils tika pārcelts uz Boloņu 1547. gada martā, aizbildinoties ar izvairīšanos no mēra; bez jebkādiem plāniem atkal sanākt 1549. gada 17. septembrī. Koncils tika atjaunots 1551. gada 1. maijā Trento, to rīkoja pāvests Jūlijs III (1550-55); 1552. gadā koncils tika pārtraukts, pēdējo reizi to atsauca pāvests Pijs IV (1559-65) 1562. gada 18. janvārī, kad tas turpināja darbu līdz 1563. gada 4. decembrim.

Konteksts un dalībnieki

Tridentas koncils notika laikā, kad Eiropā kristīgā pasaule bija sadalīta. Koncilā piedalījās bīskapi, kardināli, teologi un citi baznīcas pārstāvji no dažādām valstīm. Lai gan mērķis bija panākt vienotu atbildi uz reformācijas izaicinājumu, koncila norise bieži tika ietekmēta no politiskiem strīdiem starp pāvestiem, imperatoru un valstu valdniekiem.

Svarīgākie lēmumi un doktrīniskās nostādnes

• Bībeles kanons un tradīcija: koncils oficiāli nostiprināja Bībeles kanonu, iekļaujot arī deuterokanona grāmatas, un aizstāvēja tradīcijas autoritāti līdzās Svētajai Rakstu ietekmei.
• Par pestīšanu: koncils noraidīja tīri protestantisko mācību par "pestīšanu tikai no ticības" tādā izpratnē, kas izslēgtu darbus un sakramentālo dzīvi. Tika apstiprināta doktrīna, kas uzsver gan ticību, gan dievbijīgu dzīvi un labos darbus kā pestīšanas sastāvdaļas.
• Sakramenti: tika precizēti sakramentu skaits un to nozīme — koncils apstiprināja septiņus sakramentus (piem., Kristība, Svētā Vakarēdiena, grēksūdze), definēja to būtību un pretstatīja protestantu uzskatus par sakramentiem.
• Euharistija un transsubstantiācija: tika atkārtoti aizstāvēta mācība par Kristus klātbūtni euharistijā un transsubstantiationālo izpratni (maizes un vīna patiesā pārvērtība).
• Vulgāta un Bībeles teksta statuss: tika atzīts Latīņu Vulgātas teksts par autentisku grieķu un ebreju tekstu tulkojumu latīņu valodā, kā to izmantot liturģijā un mācībā.

Baznīcas iekšējās reformas

Tridentas koncils nebija tikai doktrīnas apstiprināšana — tas ieviesa arī praktiskas reformas, kas vērstas uz baznīcas dzīves un garīdznieku atjaunošanu:

• Semināri un garīdznieku izglītība: koncils prasīja, lai katrā diecēzē tiktu izveidoti semināri, kuros sagatavotu priesterus ar labu teoloģisku un morālu apmācību. Tas bija viens no būtiskākajiem instrumentiem, lai uzlabotu garīdznieku sagatavotību un cīnītos pret akadēmisku un morālu degradāciju.
• Bīskapu klātbūtne un vadība: tika uzsvērta bīskapu nepieciešamība pastāvīgi dzīvot savās diecēzēs un rūpēties par mācību un disciplīnu.
• Liturģijas un kultūras standarti: koncils veicināja liturģisku vienotību; turpmākā liturģiskā reforma noveda pie tā, ko pēc tam sauca par tridentīno Misi (Tridentine Mass), un vienotas katehēzes sagatavošanas (Romiešu katehisms).
• Indulgences un morālā atjaunošana: koncils kritizēja indulgences ļaunprātīgu izmantošanu un pieprasīja reformēt praksi, lai novērstu pārkāpumus un komerciālu izmantošanu.

Dokumentu izdošana un institūcijas

Koncilā pieņemtie dekretējošie tekstu kopumā sakārtoja katoļu mācību un praksi. No koncila izauguši būtiski teksti un institūcijas, kas izpildīja koncila lēmumus:

• Romiešu katehisms (Roman Catechism) — īss mācību kopsavilkums, kas kalpoja par mācības standartu.
• Semināru dibināšana — garīgā un intelektuālā rehabilitācija garīdzniecības ziņā.
• Pastiprināta izglītības darbība, kurā lielu lomu spēlēja arī jezuīti un citi garīdzniecības ordeni, kas darbojās pretreformācijas ietvarā.

Politiskie šķēršļi un norise

Koncilu pastāvīgi ietekmēja politiskas nesaskaņas. Lai gan Kārlis V atbalstīja koncilu, citi spēki — pāvesti un dažādi Eiropas valdnieki — dažkārt kavēja tā darbību. Koncils vairākas reizes tika pārtraukts, tika pārcelts uz Trento vai Boloņu, un sesijas notika pārrāvumos 1545–1547, 1551–1552 un 1562–1563. Šo pārtraukumu iemesli bija gan epidēmijas un drošības apsvērumi, gan politiskas intrigas starp pāvestiem un imperatoru.

Ietekme un nozīme

Tridentas koncils deva spēcīgu atbildi protestantismam un kalpoja kā katalizators katoļu kontrreformācijai. Tā nozīme bija ilgtermiņa:

• Doktrīnas skaidrojums un nostiprināšana, kas palīdzēja saglabāt vienotu katoļu identitāti.
• Baznīcas dzīves sakārtošana ar jaunām normām, kas uzlaboja garīdznieku sagatavotību un disciplīnu.
• Veicinājums misionārai darbībai un izglītībai — koncila lēmumi atbalstīja garīgās atdzimšanas un katehēzes izplatīšanu.
• Ilgtermiņā Tridentas lēmumi ietekmēja liturģiju, katehēzi un baznīcas praksi vairākus gadsimtus, līdz nākamie ekumeniskie koncili radikāli mainīja citas jomas.

Kopumā Tridentas koncils bija pagrieziena punkts Romas katoļu baznīcas vēsturē: tas aizstāvēja tradīciju pret reformācijas izaicinājumiem un uzsāka plašu iekšējo reformas procesu, kura rezultātā baznīca kļuva stingrāka mācībā un organizēšanā, bet arī aktīvāka izglītībā un misijās.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Tridentas koncils?

J: Kad notika koncils?

J: Kas vēlējās sasaukt koncilu?

J: Kāpēc 1538. gadā koncila plāni izgāzās?

Jautājums: Kāpēc pēc Tridentas koncila tik ilgi nebija sasaukts vēl viens ekumeniskais koncils?

Meklēt pēc burta