Romas katoļu teoloģijā indulgence nozīmē, ka grēciniekam tiek noņemts laicīgais sods (sods šeit, uz zemes) par grēkiem, kas jau ir piedoti. Indulgence nerada piedošanu; tā attiecas uz laicīgo sekas novēršanu pēc grēku sakārtošanas, ko nodrošina grēksūdzība un Dieva piedošana.
Baznīca piešķir indulgenci pēc tam, kad grēcinieks ir izsūdzējis grēkus un saņēmis grēku piedošanu. Indulgences vēsturiski attīstījās kā alternatīva agrīnās baznīcas stingrajiem grēku nožēlas sodus. Doktriņa balstās uz atšķirību starp grēka piedošanu (noņemta grēka vainas puse) un laicīgo sodu, kas var palikt cilvēka garīgajā stāvoklī un ko vēl var noņemt ar atvainošanās darbiem, izciešot sodu vai – pēc katoļu ticības – šķīstītavā.
Nopelnu dārgums un tā metafora
Katoļu mācībā par indulgenču pamatu tika izmantots jēdziens par baznīcas „nopelnu dārgumu” (treasury of merits). Tas attiecas uz Kristu un svēto pārpilnību labo darbu nopelniem, kuriem baznīca var piekļūt, lai mazinātu laicīgo sodu ticīgajam. Historiskais izteiksmes veids – nopelnu glabāšana kā banka, no kuras pāvests var ņemt un «atdot» citam – ir metafora, ko daudzi teologi interpretē simboliski, nevis burtiski.
Viduslaiki un ļaunprātības
Viduslaikos indulgenču prakse paplašinājās un dažkārt tika ļaunprātīgi izmantota. Piemēram, Krusta karu laikā pāvesti apsolīja "pilnīgu indulgenci" tiem, kas brīvprātīgi pieteicās cīnīties pret musulmaņiem, solot, ka, ja viņi nomirs kā karavīri pāvesta armijā, viņi varēs nonākt debesīs, pat ja bija pieļāvuši dzīves laikā morālus trūkumus. Ar laiku indulgenču izsniegšana reizēm tika sasaistīta ar naudas vai materiālu ieguldījumiem – par ko īpaši kritizēta prakse, kad indulgences kļuva pieejamas kā «pārdodamas» rakstiskas apliecības.
Līdz 1500. gadam indulgences dažviet bija pārvērtušās par iespiestām vēstulēm, kuras varēja iegādāties pret samaksu, ar apgalvojumu, ka cilvēks ir saņēmis pilnīgu piedošanu par visiem saviem grēkiem. Arī par mirušajiem, kas cieta šķīstītavā, varēja censties iegūt atvieglojumu, ja kāds dzīvs cilvēks samaksāja par indulgenci. Šīs prakses izmantoja arī baznīcas celtniecībai Romā un citur, un tas radīja gan ētiskas, gan doktrinālas problēmas.
Reformācija un katoļu reakcija
Šī galēji ļaunprātīgā indulgenču izmantošana bija viens no iemesliem, kāpēc Mārtiņam Luteram izteicās pret indulgencēm un aicināja uz atgriešanos pie skaidras grēku nožēlas un labdarības — nevis maksas par „piedošanu”. Luters iestājās par to, lai cilvēks grēkus nožēlotu un palīdzētu nabagiem, nevis izmestu naudu baznīcai. Tas bija viens no katalizatoriem protestantureformācijai (1517).
Katoļu baznīca Tridentas koncilā (1545–1563) reaģēja uz reformācijas kritiku: konsils nosodīja indulgenču ļaunprātīgu tirdzniecību, apstiprināja, ka indulgences ir iespējamas pēc pareizām doktrinālām prasībām, un ieteica pasākumus pret ļaunprātību. No tā brīža oficiālās prakses regulēšana kļuva stingrāka un skaidrāka; tieša «pārdošana» tika aizliegta.
Mūsdienu doktrīna un prakse
20. gadsimta vidū un pēc tam Katoļu baznīca izdeva skaidrāku teoloģisku un kanonisku regulējumu. Pāvesta Pāvesta Pāvesta deklarācija Indulgentiarum Doctrina (1967) un vēlāk publikācija Enchiridion Indulgentiarum (1968, ar vēlākām atjaunināšanām) precizēja indulgenču mērķi un nosacījumus. Mūsdienās indulgences tiek piešķirtas kā laicīgā soda atlaišana par labiem dievbijīgiem darbiem, bet tās:
- nekādā gadījumā nedod atļauju turpināt grēkot vai atceļ morāles prasības;
- neaizstāj grēku nožēlu un sakramentu (grēksūdzes) piedošanu;
- nevar tikt pārdotas — komerciāla tirgošanās ar indulgencēm ir aizliegta un uzskatāma par nopietnu ļaunprātību;
- var būt daļējas (partial) vai pilnīgas (plenary) — pilnīga indulgence atbrīvo no visa laicīgā soda, ja ir izpildīti noteikti nosacījumi.
Parasti, lai saņemtu pilnīgu indulgenci, ir jāizpilda šādas vispārējās prasības (var būt arī konkrētas papildu prasības atkarībā no konkrētās indulgences):
- sakramentāla grēksūdze (vēlams tuvu laika periodā),
- Svētā Vakarēdiena (Euharistijas) saņemšana,
- lūgšanas par pāvesta nodomiem (parasti kāda īsa lūgšana),
- pilnīga atteikšanās no jebkāda grēka — pat mazāka mēroga dēļas laikā.
Kritika un ekumeniskais dialogs
Indulgences vēsturiski ir izraisījušas gan teoloģisku, gan praktisku kritiku. Protestantu reformatori lielā mērā noraidīja indulgences doktrīnu, jo tai pretstatā viņi akcentēja ticību un Dieva žēlastību kā pestīšanas avotu. Mūsdienās ir notikušas ekumeniskas sarunas, kurās centieni skaidrot un labot agrākās ļaunprātības ir palīdzējuši mazināt daudzas neskaidrības.
Mūsdienās Katoļu baznīca izmanto indulgenču ideju ierobežotā un regulētā veidā kā garīgu palīdzību ticīgajiem — kā pastiprinātu aicinājumu uz atgriešanos, lūgšanu un labo darbu, nevis kā „ātrā ceļa” uz pestīšanu vai kā komercinstrumentu. Indulgences mērķis ir pastiprināt garīgo atjaunošanos, solidaritāti ar svētajiem un rūpes par dvēselēm, nevis attaisnot materiālu ieguvumu.
Kur meklēt autoritatīvu informāciju
Ja vēlaties dziļāk izpētīt tēmu, ieteicams lasīt Katoļu baznīcas oficiālos dokumentus (piem., Indulgentiarum Doctrina), Enchiridion Indulgentiarum un mācību materiālus no bīskapu konferences vai Romas Romas Kauflīgās Penitenciārijas (Apostolic Penitentiary). Tāpat noder skaidrojumi no pieklājīgiem teologiem un katoļu katehismiem, kuros indulgences tēma tiek skaidrota ar mērķi izvairīties no vēsturiskajām kļūdām un ļaunprātībām.
