Ikonoklasms: definīcija, vēsture un reliģiskie motīvi

Ikonoklasms: izpratne par simbolu iznīcināšanu, vēsturiskie piemēri un reliģiskie motīvi — no Bizantijas līdz mūsdienām.

Ikonoklasisms nozīmē, ka kādas kultūras simbolus (piemēram, ikonas vai pieminekļus) iznīcina tās pašas kultūras cilvēki. To parasti dara reliģisku vai politisku motīvu dēļ. Bieži vien tas notiek vienlaikus ar lielām politiskām vai reliģiskām pārmaiņām. Tas parasti atšķiras no svešzemnieku, piemēram, spāņu konkistadoru veiktās iznīcināšanas Amerikā. Šis termins parasti neietver īpašu valdnieka attēlu iznīcināšanu pēc viņa nāves vai gāšanas (damnatio memoriae), piemēram, Ahenatena Senajā Ēģiptē.

Cilvēkus, kas nodarbojas ar ikonoklaismu vai atbalsta to, sauc par ikonoklastiem. Šis vārds tiek lietots arī attiecībā uz cilvēkiem, kuri iebilst pret iedibinātajām dogmām vai konvencijām. Līdzīgi cilvēki, kas godina vai pielūdz reliģiskus attēlus, tiek saukti par elku pielūdzējiem. Austrumu pareizticīgo kontekstā viņus dēvē par ikonoduliem jeb ikonofiliem.

Ikonoklasmu var īstenot citas reliģijas pārstāvji, bet bieži vien tas ir rezultāts sektantiskiem strīdiem starp vienas reliģijas frakcijām. Divi Bizantijas uzliesmojumi 8. un 9. gadsimtā bija neparasti, jo strīdā galvenais jautājums bija attēlu izmantošana, nevis plašāku problēmu blakusprodukts. Kristietībā ikonoklasma pamatā parasti bija burtiska desmit baušļu interpretācija, kas aizliedza izgatavot un pielūgt "Dieva tēlus".

Vēsturiskie piemēri un izpausmes

Ikonoklasmas piemēri parādās daudzās pasaules vēsturēs un reliģijās. Starp ievērojamākajiem ir:

• Bizantijas ikonoklasmas kustības 8.–9. gadsimtā, kurās notika plaša attēlu un ikonu iznīcināšana un politika, kas skāra gan baznīcu, gan valsts struktūras.
• 16. gadsimta protestantiskās reformācijas laikā daudzas baznīcas Ziemeļeiropā tika iztīrītas no attēliem un altāru rotājumiem kā izpausme pret katoļu liturģisko izpausmju "pārmērībām".
• Islāma un jūdaisma anikoniskās tradīcijas, kas dažkārt rezultējās reliģisku attēlu ierobežošanā un vientulības prakses veicināšanā.
• Mūsdienu piemēri, piemēram, Taliban režīma demolēšana un Bamijanas Budu pieminekļu iznīcināšana 2001. gadā, kā arī represīvas revolūcijas un ideoloģiskas kampaņas (piem., Francijas Revolūcija, padomju laikmeta anti-reliģiskās akcijas) — visi tie ir atsevišķi ikonoklasma piemēri.

Motīvi un iemesli

Ikonoklasma cēloņi var būt dažādi un bieži vien savstarpēji saistīti. Galvenie motīvi:

• Teoloģiski/rituāli — stingra pretstatīšanās elku pielūgšanai, burtiska Svēto Rakstu interpretācija vai vēlme aizsargāt garīgās prakses "tīrību".
• Politiskie — jauna elites vai valdnieka mēģinājums iznīcināt vecās varas simbolus, konsolidēt varu vai izveidot jaunu nacionālo vai ideoloģisko identitāti.
• Sociālie un kultūras — protesti pret vecajām sociālajām kārtībām, reakcija uz netaisnību vai transformācija, kas prasa fizisku pagātnes "zudušu" zīmju iznīcināšanu.
• Destruktīvi vai revanšistiski — karu, iekarošanu vai etnisku konfliktu laikā notiek mērķtiecīga kultūras mantojuma iznīcināšana.

Sekas un kultūras ietekme

Ikonoklasmam ir plašas un ilgstošas sekas:

• Kultūras zaudējumi: daudzas mākslas vērtības, arhīvi, relikvijas un arhitektūras elementi tiek neatgriezeniski zaudēti.
• Relīgās prakses pārmaiņas: vietās, kur attēli tika aizliegti, attīstījās citas liturģiskas formas, mūzikas vai tekstuālās tradīcijas.
• Sociālā polarizācija: ikonoklasma var pastiprināt šķelšanos starp frakcijām, izraisīt represijas un radīt jaunus konfliktus.
• Mākslas attīstība: reakcija uz ikonoklasmu reizēm veicina jaunas mākslinieciskas izpausmes — piemēram, simboliskais vai abstraktais mākslas stils var pildīt agrāk attēlu funkcijas.
• Glābšanas un restaurācijas centieni: mūsdienās pastāv starptautiskas iniciatīvas un likumi (piem., UNESCO) kultūras mantojumam aizsargāt, restaurēt vai digitāli dokumentēt iznīcinātās lietas.

Juridiskie, ētiskie un mūsdienu aspekti

Mūsdienās ikonoklasma vairāk tiek vērtēts arī caur starptautiskās tiesības un cilvēktiesību prizmu. Daudzos gadījumos masveida kultūras mantojuma iznīcināšana tiek uzskatīta par noziegumu pret cilvēci, un tā var sekot starptautiskai nosodīšanai vai pat kriminālatbildībai. Tajā pašā laikā termins "ikonoklastisks" ir pieņēmis arī figurālu nozīmi — to lieto, lai raksturotu cilvēkus, kuri mērķtiecīgi izaicina iedibinātās normas, idejas un autoritātes (piem., kultūras vai zinātnes jomā).

Kā saprast un vērtēt ikonoklasmu

Vērtējot ikonoklasmu, jāņem vērā gan konteksts, gan nodomi un sekas. Kritiķi uzsver kultūras zaudējumu nozīmīgumu un cilvēku tiesības uz mantojuma saglabāšanu, kamēr atbalstītāji var norādīt uz nepieciešamību atbrīvoties no apspiestajām, kaitīgajām vai maldinošām simboliskajām sistēmām. Izpratne par ikonoklasmu prasa daudzdisciplināru pieeju — vēstures, teoloģijas, mākslas vēstures, tiesību un politikas analīzi.

Ikonoklasms kā fenomens nav viennozīmīgs — tas var būt gan reliģiskas pārliecības izpausme, gan politiskas vai sociālas transformācijas instruments, un tā ietekme uz sabiedrību reizēm ir dziļa un ilgstoša.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir ikonoklasisms?

Q: Ar ko tas atšķiras no svešinieku veiktās iznīcināšanas?

J: Kas ir ikonoklasti?

J: Kas ir elku pielūdzēji?

J: Vai ikonoklasma motivācija vienmēr ir reliģiska?

J: Vai ir kādi izņēmumi no šī noteikuma?

Meklēt pēc burta