1955. gada Stambulas pogroms pret grieķu minoritāti

1955. gada Stambulas pogroms pret grieķu minoritāti — sāpīgs vēstures stāsts par vardarbību, zaudējumiem un emigrāciju; padziļināta analīze, fakti un aculiecinieku liecības.

Stambulas pogroms bija pogroms, kas galvenokārt bija vērsts pret Stambulas grieķu minoritāti 1955. gada 6. un 7. septembrī. Pogromā, kuru, kā uzskata dažas aprindas, organizēja Turcijas valdība, tika nogalināti arī pilsētā dzīvojošie ebreji un armēņi, kā arī viņu uzņēmumi.

Turku pūlis, kura lielākā daļa tika ievesta pilsētā jau iepriekš, deviņas stundas uzbruka Stambulas grieķu kopienai. Lai gan pogroma līderi nepārprotami neaicināja nogalināt grieķus, 13 līdz 16 grieķi (tostarp divi pareizticīgo garīdznieki) un vismaz viens armēnis gāja bojā pogroma laikā vai pēc tā, jo tika piekauti un aizdedzināti.

Trīsdesmit divi grieķi tika smagi ievainoti. Turklāt vairāki desmiti grieķu sieviešu tika izvarotas, un pūlis piespiedu kārtā apgraizīja vairākus vīriešus. Tika smagi bojāti vai iznīcināti 4348 grieķiem piederoši uzņēmumi, 110 viesnīcas, 27 aptiekas, 23 skolas, 21 rūpnīca, 73 baznīcas un vairāk nekā tūkstoš grieķiem piederošu māju.

Turcijas valdības aplēses par zaudējumu ekonomiskajām izmaksām atšķiras - Turcijas valdības aplēses ir 24,8 miljoni ASV dolāru, Lielbritānijas diplomātu aplēses ir 100 miljoni sterliņu mārciņu (aptuveni 200 miljoni ASV dolāru), Pasaules Baznīcu padomes aplēses ir 150 miljoni ASV dolāru, bet Grieķijas valdības aplēses ir 500 miljoni ASV dolāru.

Pogroms ievērojami paātrināja etnisko grieķu emigrāciju no Stambulas reģiona, samazinot grieķu minoritāti, kas 1924. gadā bija 200 000 grieķu, līdz tikai 2 500 grieķu 2006. gadā.

Notikumu gaita un fons

Pogromu izraisīja virkne notikumu un spriedze starp Turciju un Grieķiju, kuras fonā bija arī Kipras jautājums un nacionālistiska retorika. Tieši pirms vardarbības izraisīšanas 5. septembrī tika uzspridzināta Atatürka dzimtās mājas Salonikos ārpilsētas fasāde; šī ziņa Turcijā tika plaši izplatīta un izraisīja saasinātu noskaņojumu. Policijas un varasiestāžu reakcija Stambulā tajā laikā bija pretencioza — ir ziņojumi par to, ka daļa pūļa tika ievesti ar autobusiem no citām vietām un ka varas iestādes nereaģēja vai reaģēja nekonsekventi, kas ļāva vardarbībai turpināties vairākas stundas.

Cēloņi un atbildība

Par atbildību par pogromu ir izteikti dažādi viedokļi. Daudzi vēsturnieki un aculiecinieki uzskata, ka vardarbība bija organizēta vai vismaz ļauta, kam bija politisks nodoms mazināt grieķu kopienas ietekmi un atbildēt uz starptautisku spiedienu saistībā ar Kipru. Turcijas oficiālā pozīcija sākotnēji noliega organizācijas lomu, tomēr vēlākā pētniecība un arhīvu materiāli liecina par varas iestāžu neadekvātu rīcību un, iespējams, par neoficiālu koordināciju, kas ļāva uzbrukumiem izplesties.

Cilvēku upuri un materiālie zaudējumi

Pogromā cieta ne tikai grieķu kopiena — arī ebreji un armēņi tika uzbrukti vai cieta no grautiņiem. Bojāgājušo un ievainoto skaitļi atšķiras atkarībā no avotiem; minētie 13–16 nogalināto grieķu skaits ir plaši citēts, taču dažas avīzes un liecības norāda uz augstāku upuru skaitu. Materiālie zaudējumi bija milzīgi: simtiem veikalu, baznīcu un dzīvojamo ēku tika iznīcinātas vai nopostītas, kas izraisīja ilgtermiņa ekonomiskas un sociālas sekas kopienai.

Sekas — demogrāfija, ekonomika un sabiedrība

Vardarbība un tās radītā nedrošība radikāli paātrināja grieķu emigrāciju no Stambulas. Jau līdz tam 20. gadsimta sākumā un īpaši pēc apmaiņas līgumiem 1920.–1930. gados grieķu skaits Turcijā bija samazinājies; pogroms 1955. gadā izraisīja jaunu, būtisku izceļošanu, kas ilgtermiņā samazināja tradicionāli daudzveidīgo Stambulas etnisko sastāvu. Ekonomiskie zaudējumi ietekmēja ne tikai grieķu uzņēmumu īpašniekus, bet arī vietējo ekonomiku kopumā, jo daudzi tirgus segmenti un pakalpojumi tika zaudēti vai būtiski vājināti.

Starptautiskā reakcija, tiesiska atbildība un atmiņa

Pogroms izraisīja starptautisku nosodījumu, īpaši Grieķijā, kā arī vēlāk ietekmēja Turcijas attiecības ar dažām Rietumu valstīm. Starptautiskās organizācijas un reliģiskās institūcijas atzina notikušo par smagu cilvēktiesību pārkāpumu, un mediji visā pasaulē ziņoja par grautiņiem un upuriem. Tiesiskā atbildība bija ierobežota — daudzi vainīgie netika saukti pie pilnas atbildības, un kompensāciju izmaksas un apjomi palika strīdīgi. Atmiņa par notikumu dzīvo gan kopienu stāstījumos, gan akadēmiskajos pētījumos; tas ir viens no būtiskākajiem 20. gadsimta etniskās vardarbības piemēriem Turcijas vēsturē.

Vēstures interpretācija un mācības

Studijas par 1955. gada pogromu vērš uzmanību uz to, kā politiskā retorika, etniskā spriedze un vājā varas reakcija var radīt plašu vardarbību pret minoritātēm. Mūsdienu pētnieki un cilvēktiesību aizstāvji izmanto šo piemēru, lai diskutētu par nepieciešamību aizsargāt minoritāšu tiesības, nodrošināt policijas atbildību un uzlabot starpkultūru dialogu, lai novērstu līdzīgu notikumu atkārtošanos.

Piezīme: Citas detaļas, vērtējumi un precīzi cipari var atšķirties atkarībā no avotiem — oficiālajām Turcijas datnēm, Grieķijas pārskatiem, starptautisko organizāciju aplēsēm un neatkarīgu vēsturnieku pētījumiem. Šī raksta mērķis ir sniegt pārskatu par svarīgākajiem faktiem un sekām, izmantojot plaši citētus skaitļus un hronoloģiskus notikumus.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Stambulas pogroms?

J: Kas organizēja šo pogromu?

J: Cik ilgi tas ilga?

Jautājums: Cik cilvēku gāja bojā no sišanas un dedzināšanas pogroma laikā vai pēc tā?

J: Kādas citas zvērības notika šī notikuma laikā?

J: Kādi postījumi tika nodarīti ēkām Stambulā?

J: Kādas ir aplēstās šo postījumu ekonomiskās izmaksas?

Meklēt pēc burta