Uzaicinājums Viljamam bija slepena vēstule, ko 1688. gada vasarā nosūtīja septiņi ietekmīgi angļu protestantu politiķi un aristokrāti — vēlāk viņus vēsturē dēvēja par Nemirstīgajiem septiņiem. Šo uzaicinājumu ievadīja aicinājums Vilhelmam III, Oranžā princim, un tas viņam nonāca rokās 1688. gada 30. jūnijā (pēc Jūlija kalendāra, pēc Gregora kalendāra - 10. jūlijā). Tajā tika aprakstīta satraucošā politiskā situācija Anglijā: troņa mantinieka dzimšana — Džeimss Frānsiss Edvards Stjuarts — radīja bažas par katoliskas dinastijas nostiprināšanos, jo valstī jau bija pieaudzis neuzticības un konfliktu fons pret karali Džeimsu II Anglijas.
Uzaicinājuma galvenais mērķis bija panākt, lai Vilhelms iejauktos un atjaunotu protestantu varu tronī, padarot par valdnieci savu protestantu sievu Mariju, Džeimsa vecāko meitu. Kā viena no iespējamām atrunām tika minēts apgalvojums, ka jaundzimušais Velsas princis faktiski nav Džeimsa dēls — tā dēvētā «warming‑pan» (sildīšanas pannu) leģenda tika izmantota, lai diskreditētu jauno mantinieku un apšaubītu viņa leģitimitāti.
Uzaicinājumā Vilhelmam tika solīta iekšēja atbalsta kustība: ja viņš ar salīdzinoši mazu, taču gana disciplinētu karaspēku ienāks Anglijā, vietējā elite un sabiedrības daļa celsies un pievienosies viņam. Dokumentā bija īsi izklāstītas arī signatūru īpašnieku sūdzības pret karali Džeimsu: viņu uzskati par karaļa valdīšanas veidu, reliģisko favorītismu un tiesiskās prakses izkropļojumiem. Vēstule bija nosūtīta slepenā veidā — Vilhelmam to Hāgā nogādāja kontradmirālis Artūrs Herberts (vēlāk — lords Torringtons), pārģērbies par parastu jūrnieku; vēstules lasīšanai tika izmantots slepens kods.
Saņemtā uzaicinājuma ziņas saasināja Vilhelma lēmumu īstenot iepriekš apsvērtos plānus par militāru iejaukšanos. Viņa izkāpšana Anglijas krastā novembra sākumā 1688. gadā izraisīja tā saukto Lielisko revolūciju. Kampaņa drīz zaudēja karalim lojālos augstmaņus un armijas atbalstu; Džeimsam tika atļauts aizbēgt uz Franciju, un parlamentāri soļi nodrošināja, ka par kopējiem monarhiem stājas Vilhelms un Marija. Revolūcija bija samērā tīri politisks pārejas process, taču tai bija tālejošas sekas: tā nostiprināja parlamentāro kontroli pār kroni un veicināja vēlāk pieņemamo 1689. gada Tiesību aktu (Bill of Rights), kas ierobežoja karaļa varu un nostiprināja protestantu tronī mantību.
Uzaicinājums Viljamam un tā rezultāts ir nozīmīgs pagrieziena punkts britu vēsturē: tas parāda, kā 17. gadsimta Eiropas reliģiskā nemieru un politiskā intriga savijās ar starptautisku diplomātiju un militāru darbību, sekmējot pārmaiņas, kuras ilgtermiņā veicināja konstitucionālās monarhijas attīstību Lielbritānijā.