Marija II — Anglijas, Skotijas un Īrijas karaliene (1662–1694)

Krāšņā revolūcija

Kad 1685. gadā Čārlzs II nomira bez likumīgiem bērniem, par Anglijas un Īrijas karali kļuva Jorka hercogs Džeimss II. Viņš kļuva arī par Džeimsu VII Skotijā. Viņš centās nodrošināt reliģijas brīvību neanglikāņiem. Viņš to panāca, ar karaļa dekrētu padarot parlamenta likumus par spēkā neesošiem. Sabiedrībai tas nepatika. Vairāki protestantu politiķi un muižnieki jau 1687. gadā uzsāka sarunas (mēģināja panākt vienošanos diskusiju ceļā) ar Marijas vīru. Džeimss 1688. gada maijā piespieda anglikāņu garīdzniekus nolasīt indulgences deklarāciju. Indulgences deklarācija bija paziņojums, kas deva reliģisko brīvību tiem, kuri nepiekrita Anglikāņu baznīcai. Tas padarīja viņu daudz mazāk populāru. Protestanti kļuva vēl bailīgāki, kad viņa sievai Marijai no Modenas 1688. gada jūnijā piedzima dēls - Džeimss Francis Edvards. Viņi baidījās, jo dēls atšķirībā no Marijas un Annas tiks audzināts par Romas katoli. Daži stāstīja, ka zēns slepus tika ienests karalienes istabā gultas sildāmajā pannā viņas nedzīvi dzimušā bērna vietā. Šim stāstam nebija pārliecinošu pierādījumu, taču Marija publiski apšaubīja zēna likumību. Viņa nosūtīja savai māsai Annai sarakstu ar aizdomīgiem jautājumiem par zēna piedzimšanu.

30. jūnijā Nemirstīgie septiņi slepeni lūdza Vilhelmu, kurš atradās Nīderlandē kopā ar Mariju, ierasties Anglijā ar armiju. Viljams, kurš bija greizsirdīgs uz Marijas stāvokli un varu, sākumā negribēja doties. Taču Marija teica Viljamam, ka viņai nav svarīga politiskā vara. Viņa teica, ka "viņa vairs nebūs nekas cits kā viņa sieva un ka darīs visu, kas būs viņas spēkos, lai viņš kļūtu par karali uz mūžu".

Viljams piekrita uzbrukt. Viņš paziņoja, ka Džeimsa jaundzimušais dēls ir "izliktais Velsas princis". Viņš arī sniedza sarakstu, ko vēlas angļu tauta, un teica, ka vēlas tikai "brīvu un likumīgu parlamenta sapulci". Nīderlandes armija, kuru oktobrī vētra bija atvairījusi, izsēdās 5. novembrī. Anglijas armija un flote pārgāja pie Viljama. Šajā laikā angļu tautas uzticība Džeimsam bija ļoti zema. Viņi pat nemēģināja glābt savu karali. 11. decembrī karalis mēģināja aizbēgt, bet viņam tas neizdevās. Viņš vēlreiz mēģināja aizbēgt 23. decembrī. Šis otrais mēģinājums bija veiksmīgs, un Džeimss aizbēga uz Franciju. Tur viņš dzīvoja trimdā līdz pat savai nāvei.

Lai gan Marija bija skumja par tēva gāšanu, Viljams lika viņai izskatīties laimīgai, kad viņi ieradās Londonā. Tāpēc cilvēki domāja, ka viņa pret tēvu izturas auksti. Arī Džeimss domāja, ka viņa meita viņam ir bijusi neuzticīga. Tas ļoti sāpināja Mariju.

1689. gadā Oranžā prinča sasauktais Konventa parlaments sanāca kopā, lai apspriestu, ko darīt. Viljams Oranžais jutās neērti par savu stāvokli. Viņš vēlējās valdīt kā karalis, nevis tikai kā karalienes vīrs. Vienīgais kopīgas monarhijas piemērs bija sešpadsmitajā gadsimtā. Tā bija karaliene Marija I un Spānijas princis Filips. Kad viņi apprecējās, tika panākta vienošanās, ka princis Filips uzņemsies karaļa titulu. Taču Filips II bija karalis tikai savas sievas dzīves laikā. Viņam arī nebija lielas varas. Viljams vēlējās palikt karalis arī pēc sievas nāves. Daži svarīgi cilvēki ierosināja Mariju padarīt par vienīgo valdnieci. Taču Marija, kas bija uzticīga savam vīram, atteicās.

1689. gada 13. februārī parlaments pieņēma Deklarāciju par tiesībām. Šajā deklarācijā bija teikts, ka Džeimss, 1688. gada 11. decembrī mēģinot aizbēgt, ir atteicies no valdības, tāpēc neviens tobrīd nebija karalis. Parasti par mantinieku būtu kļuvis Džeimsa vecākais dēls Džeimss Francis Edvards. Tomēr tā vietā parlaments piedāvāja kroni Viljamam un Marijai kā kopīgiem suverēniem. Taču tika pievienots, ka "vienīgā un pilnīgā karaliskās (karaļa) varas īstenošana ir tikai un vienīgi minētajā Oranžajā prinča vārdā viņu kopīgās dzīves laikā". Vēlāk deklarācija tika paplašināta, no tās izslēdzot visus katoļus. Tas tika darīts tāpēc, ka "pieredze ir atklājusi (atklājusi), ka šīs protestantu karalistes drošībai un labklājībai neatbilst (neatbilst) tas, ka to pārvalda pāvests princis".

1689. gada 11. aprīlī Vestminsteras abatijā Viljams un Marija tika kronēti kopā. Kenterberijas arhibīskaps parasti veica kronēšanu. Taču tā laika arhibīskaps Viljams Sankrofts uzskatīja, ka Džeimsa II atstādināšana no amata bija nepareiza. Tāpēc viņu vietā kronēja Londonas bīskaps Henrijs Komptons. Kronēšanas dienā Skotijas īpašumu konvents beidzot paziņoja, ka Jēkabs vairs nav Skotijas karalis. Viljamsam un Marijai tika piedāvāts atsevišķs Skotijas kronis. Tas notika tāpēc, ka abas karalistes nebija apvienojušās līdz 1707. gadā pieņemtajam Savienības aktam. Viņi piekrita 11. maijā.

Pat pēc tam, kad tas tika pasludināts, Skotijā joprojām bija spēcīgs atbalsts Jēkabam. Džons Grehems no Klīvhausas, Dandī grāfs, izveidoja armiju un 27. jūlijā izcīnīja uzvaru pie Killiecranki. Taču Dandija armija cieta lielus zaudējumus, un viņš kaujas sākumā tika smagi ievainots. Tas pārtrauca vienīgo efektīvo pretošanos Vilhelmam, un sacelšanās ātri tika apspiesta. Nākamajā mēnesī Dunkeldas kaujā tika piedzīvota liela sakāve.

Noteikums

1689. gada decembrī parlaments pieņēma vienu no svarīgākajiem dokumentiem Anglijas vēsturē. Tas bija Tiesību bils. Ar šo dokumentu parlamentam un tautai tika piešķirtas vairākas tiesības. Cita starpā tajā bija noteikts, ka suverēns nedrīkst lauzt parlamenta pieņemtos likumus, pieprasīt nodokļus, ja parlaments tam nepiekrīt, celt armiju miera laikā, ja parlaments tam nepiekrīt, vai sodīt parlamenta palātas locekļus par to, ko viņi pateica diskusiju laikā.

Pēc Vilhelma III vai Marijas II nāves valdīja otrs no viņiem. Persona, kas kļūtu par monarhu pēc viņiem, būtu kāds no viņu bērniem. Pēc Marijas bērniem būtu Marijas māsa Anna un viņas bērni. Visbeidzot - visi bērni, kas Vilhelmam III varēja būt no jebkuras laulības pēc tam.

No 1690. gada Viljams bieži atradās prom no Anglijas, sākumā cīnījās pret Jakobītiem Īrijā. Kamēr vīrs bija prombūtnē, Marija rūpējās par valsts pārvaldi. Viņa bija stingra valdniece un lika savam tēvocim Henrijam Haidam, otrajam Klarendonas grāfam, doties uz cietumu par mēģinājumu iecelt Džeimsu II atpakaļ tronī. Līdzīgu iemeslu dēļ 1692. gadā viņa atlaida un ieslodzīja cietumā Džonu Čērčilu, 1. Marlboro hercogu. Tas padarīja viņu daudz mazāk populāru. Tas arī pasliktināja viņas attiecības ar māsu Annu. Annu bija spēcīgi ietekmējusi Čērčila sieva Sāra. Viņa parādījās tiesā kopā ar Sāru un atbalstīja Čērčilu, kas ļoti sadusmoja Mariju. Viņa pieprasīja, lai Anna liek Sārai aizbraukt. Pēc tam Marija vairs neapmeklēja Annu viņas grūtniecības laikā. Pēc bērna piedzimšanas Marija apmeklēja Annu, taču viņa pavadīja laiku, lamājot Annu par draudzību ar Sāru. Māsas vairs nekad viena otru neredzēja.

Līdz 1692. gadam Viljams bija apspiedis īru jēkabītus, taču turpināja kampaņas prom no Anglijas, lai uzsāktu karu pret Franciju Nīderlandē. Viljama prombūtnes laikā Marija rīkojās savā vārdā, bet pēc viņa padoma. Kad Viljams atradās Anglijā, Marija nekad neiesaistījās politiskajos jautājumos, kā tas bija noteikts Tiesību hartā. Tomēr viņa iesaistījās baznīcas lietās, un visi baznīcas jautājumi gāja caur viņas rokām.

1694. gada 28. decembrī Marija Kensingtonas pilī nomira no bakām. Viņa tika apglabāta Vestminsteras abatijā. Kad viņa nomira, Henrijs Pērcels tika aicināts uzrakstīt mūziku viņas bēru ceremonijai ar nosaukumu Music for the Funeral of Queen Mary. Viljams bija kļuvis arvien vairāk atkarīgs no Marijas, un, kad viņa nomira, bija ļoti skumji. Ir ziņots, ka viņš sacīja, ka "no laimīgākā" viņš "tagad kļūs par nožēlojamāko radījumu uz zemes".

Mantojums

Pēc Marijas II nāves Viljams III turpināja valdīt kā karalis. Princeses Annas pēdējais dzīvais bērns Viljams, Gloucesteras hercogs, nomira 1700. gada jūlijā. Parlaments uzskatīja, ka Viljamsam vairs nebūs bērnu. Tāpēc tas pieņēma 1701. gada Likumu par izlīgumu. Pēc Annas kronis nonāktu viņu tuvākās protestantu radinieces Sofijas, Hannoveres elektorienes, un viņas protestantu mantinieku rokās. Kad 1702. gadā Vilhelms III nomira, viņa pēctece bija Anna. Viņas pēctecis bija kurfirstes Sofijas dēls Džordžs I.

1693. gadā Marija piešķīra naudu Viljama un Marijas koledžai (tagadējā Viljamsburgā, Virdžīnijā). Viņa arī izveidoja Karalisko jūrnieku slimnīcu Grinvičā.

Mūsdienu attēli

• 1969. gada miniseriālā "Pirmie Čērčvilli" Mariju atveido Līza Danielija.
• 1992. gada filmā Orlando, Mary spēlēja Sarah Crowden
• 1995. gada filmā England, My England, Mary spēlē Rebecca Front
• 2005. gada filmā The League of Gentlemen's Apocalypse, Mary spēlē Victoria Wood.

Tituls, stili, goda zīmes un ieroči

Virsraksti un stili

• 1662. gada 30. aprīlis - 1689. gada 13. februāris: Viņas Augstība lēdija Marija
• 1677. gada 4. novembris - 1689. gada 13. februāris: Viņas Augstība Oranžā princese
• 1689. gada 13. februāris - 1694. gada 28. decembris: Viņas Majestāte karaliene

Viljams III un Marija II, sākot valdīšanu, sevi sauca par "Viljamu un Mariju, no Dieva žēlastības Anglijas, Francijas un Īrijas karali un karalieni, ticības aizstāvjiem". 1689. gada 11. aprīlī Skotijas pavalstniecība atzina viņus par valdniekiem. No tā brīža Viljams un Marija sevi dēvēja par "Viljams un Marija, no Dieva žēlastības Anglijas, Skotijas, Francijas un Īrijas karalis un karaliene, ticības aizstāvji utt.".

Ieroči

Karaļa un karalienes izmantotie ieroči bija: Kvadrātveida, I un IV Grandquarterly, Azure trīs fleurs-de-lis Or (Francijai) un Gules trīs lauvas passant guardant in pale Or (Anglijai); II Or lauva, kas ir guļus iekš tresūras flory-counter-flory Gules (Skotijai); III Azure arfa Or ar stīgām Argent (Īrijai); kopumā eskrāns Azure billetty un lauva, kas ir guļus Or (Oranžas-Nasavas namam).