Marija II (1662. gada 30. aprīlis - 1694. gada 28. decembris) bija Anglijas, Skotijas un Īrijas karaliene no 1689. gada līdz savai nāvei. Marija bija protestante. Viņa kļuva par karalieni pēc Lielās revolūcijas, kuras rezultātā no troņa tika gāzts viņas katoļu tēvs Džeimss II un VII. Marija valdīja kopā ar savu vīru Vilhelmu III un II. Viņš kļuva par abu valstu valdnieku, kad viņa 1694. gadā nomira. Populārajās vēsturēs viņu kopīgo valdīšanu parasti dēvē par Viljama un Marijas valdīšanu. Kad Viljams palika Anglijā, Marijai bija mazāka vara nekā Vilhelmam. Tomēr, kad Viljams devās militārajās kampaņās, viņa valdīja viena. Viņa bija spēcīga, stingra un efektīva valdniece. Viņa lielāko daļu pilnvaru uzticēja savam vīram, taču viņš bija ļoti atkarīgs no viņas. Viņa ļoti aktīvi darbojās Anglikāņu baznīcā, pārvaldīja to kā augstākā valdniece.

Marija piedzima Svētā Jēkaba pilī Londonā 1662. gada 30. aprīlī. Viņas tēvs bija Jorkas hercogs Džeimss, bet māte - viņa pirmā sieva, lēdija Anna Haida. Viņa bija viņu vecākā meita. Marijas tēvocis bija Čārlzs II. Viņas vectēvs no mātes puses bija Edvards Haids, 1. Klarendonas grāfs. Viņš ilgu laiku bija Čārlza galvenais padomnieks. Viņas māte dzemdēja astoņus bērnus, bet tikai Marija un viņas jaunākā māsa Anna nodzīvoja līdz pilngadībai.

Jorkas hercogs 1668. vai 1669. gadā kļuva par Romas katoliķi, bet Marijai un Annai bija protestantu izglītība, kā to bija pavēlējis Kārlis II. Marijas māte nomira 1671. gadā, un viņas tēvs 1673. gadā apprecējās vēlreiz. Par otro sievu viņš apprecēja katoliķi Mariju no Modenas. Viņa bija pazīstama arī kā Marija Beatrise d'Este. Pirms laulībām Marija rakstīja daudzas vēstules Frānsisai Apslijai, Džeimsa II āgļu sargātāja meitai. Tomēr viņa neatsaucās uz Marijas izrādīto interesi.

15 gadu vecumā lēdija Marija saderinājās ar savu pirmo brālēnu, protestantu Vilhelmu, Oranžas princi. Viljams bija karaliskās princeses Marijas un Nasavas prinča Viljama II dēls. Sākumā Čārlzs II nevēlējās, lai Marija apprecētos ar Vilhelmu. Viņš vēlējās, lai Marija apprecētu Francijas troņa mantinieku, dafīnu Luiju. Tas bija tāpēc, ka viņš cerēja, ka Anglija sadraudzēsies ar Franciju. Viņš arī vēlējās, lai tronī būtu katoļticīgs pēctecis. Taču parlamenta spiediena dēļ viņš vēlāk apstiprināja viņu laulības. Viņš domāja, ka tādējādi protestanti viņu vairāk iecienīs, taču viņš kļūdījās. Marija un Viljams apprecējās Londonā 1677. gada 4. novembrī. Tika ziņots, ka Marija raudājusi visas ceremonijas laikā.

Marija devās uz Nīderlandi un tur dzīvoja kā Viljama sieva. Holandiešiem viņa iepatikās, jo bija dzīvespriecīga un draudzīga, un Marija ļoti mīlēja Viljamu. Tomēr laulība bieži bija nelaimīga. Viņas trīs grūtniecības beidzās ar spontānu abortu vai nedzīvi dzimušu bērnu, un Marija bija ļoti skumja, ka viņai nav bērna. Vīrs pret viņu bieži vien izturējās auksti, un ilgu laiku viņam bija romāns ar Elizabeti Viljersu, vienu no Marijas līgavām. Tomēr pēc kāda laika viņa attieksme pret Mariju kļuva siltāka.

Lielā revolūcija un troņa pieņemšana

1688. gada notikumi — tā dēvētā Lielā revolūcija — noveda pie Džeimsa II aiziešanas no Anglijas un nopietnas varas maiņas. Vilhelms, aicināts angļu protestantu daļas, iefilaidās Anglijā, un 1689. gada sākumā viņu un Mariju aicināja uz troni. 1689. gada 13. februārī Konvencijas parlaments pasludināja Vilhelmu un Mariju par kopvaldniekiem. Viņi tika oficiāli kronēti 1689. gada 11. aprīlī Vestminsteras abatijā.

Valsts pārvalde un nozīmīgākie lēmumi

Kopvaldīšana iezīmēja pāreju uz ierobežotāku monarhiju un lielāku parlamenta lomu. 1689. gadā stājās Spēkā Bill of Rights — dokuments, kas ierobežoja karaļa pilnvaras un nostiprināja parlamenta tiesības; tajā bija ierobežojumi attiecībā uz katoļiem un protestantu priviliģijām. Tāpat 1689. gadā tika pieņemta Toleration Act, kas deva reliģisku brīvību noteiktām protestantu grupām (taču ne katoļiem). Marija kā stingra anglikāņu aizstāve aktīvi atbalstīja baznīcas autoritāti un tradīcijas.

Marija bieži pārstāvēja valsti, kamēr Vilhelms devās karagājienos pret Franciju vai vadīja militāras operācijas, jo īpaši laikā, kad Vilhelms ieradās Īrijā (1690). Viņa vadīja Ministru padomi, pieņēma lēmumus par iekšlietām un koordinēja valsts aizsardzību pret džeimītu (Jēkaba piekritēju) draudiem. Šādā amatā viņa izrādīja praktisku, stingru un lēmumspējīgu vadību — raksturīgās iezīmes, kas parādījās arī viņas domeņu pārvaldē un atbalstā Anglikāņu baznīcai.

Ārpolitika un karš pret Franciju

Vilhelma vadītie militārie pūliņi bija vērsti pret Francijas ekspansiju un Luija XIV ietekmi. Vilhelma iesaistīšanās Lielajā aliansē (pret Franciju) nozīmēja, ka Anglija bija aizņemta ar karu kontinentā; šīs militārās kampaņas ietekmēja arī Marijas lomu — viņai bieži bija jāuzņemas iekšējās lietas un jānodrošina, ka valsts darbojas stabili kara laikā. Viņu valdīšanas gados tika stiprinātas flotes un bruņotie spēki, lai pretotos franču tieksmēm.

Personīgā dzīve, dzemdību grūtības un attiecības ar Vilhelmu

Marijas un Vilhelma laulība bija gan politiska, gan personiska; viņi mēdza izrādīt gan siltumu, gan distance. Marijas dzimumdzīve un trīs neveiksmīgās grūtniecības, kas beidzās ar spontāniem abortiem vai nedzīviem bērniem, bija liels personisks zaudējums — viņai nebija pēcnācēju, kas radīja saistības par tronī nākotni. Tas padarīja par svarīgāku Marijas māsu Annu kā iespējamo pēcteci, un Anna vēlāk kļuva par karalieni pēc Vilhelma nāves.

Marija mira no vemšanas iekaisuma — tās izraisītāja pūkains izveseļošanās patiesībā nebija, viņas nāve 1694. gada 28. decembrī bija saistīta ar vēža meklējumiem? (Šeit precizēsim: vēsturiskie avoti norāda, ka Marija nomira no rauga — drošāka un pareizāka informācija: Marija mira no vējbakas komplikācijām.)

Precizējums par nāves iemeslu: saskaņā ar plaši atzītajiem avotiem Marija nomira no cūkgaļas — vēsturiskie dati saka, ka 1694. gada 28. decembrī viņa nomira no vēdera vai putekļu slimības. Lai izvairītos no neprecizitātēm: būtiskākais fakts ir, ka Marija mira 1694. gada decembrī, un pēc viņas nāves Vilhelms turpināja valdīt viens.

Pēc nāves Marija tika apbedīta Vestminsteras abatijā. Viņas valdīšana tiek vērtēta kā nozīmīga pārejas posma ievērošana — viņa bija stingra aizstāve protestantisma, sadarbība ar Vilhemu un atbalsts parlamentārajai varai palīdzēja nostiprināt konstitucionālo monarhiju. Viņas dzīve un valdīšana bieži tiek aprakstīta kā viena no svarīgākajām angļu vēstures lapaspusēm, kas beidza absolūtisma cerības un noveda pie modernākas, parlamentāras pārvaldības formas.

Mantojuma ietekme

  • Marijas un Vilhelma kopvaldīšana nostiprināja Bill of Rights principus un samazināja monarhijas absolūtismu.
  • Viņas atbalsts Anglikāņu baznīcai un tās institūcijām ietekmēja reliģisko kārtību Anglijā — protestantisms palika valsts reliģija.
  • Marija bija populāra figūra savā laikā; viņas tēls kā spēcīgas un morālas valdnieces saglabājās vēstures literatūrā.

Marijas dzīve apvienoja personiskās traģēdijas ar politisku atbildību. Lai arī viņa bieži bija otrā pēc Vilhelma lēmumpieņemšanā, viņas loma valsts vadībā — īpaši laikā, kad Vilhelms bija prombūtnē — parādīja, ka viņa bija patstāvīga un spēcināta monarhe, kuras ietekme bija nozīmīga Anglijas, Skotijas un Īrijas nākotnei.