Jēgeri (Accipitrinae): definīcija, izskats, biotops un medības
Ar jēgeri parasti apzīmē vidēja vai liela izmēra plēsīgos putnus. Dažādās vietās tas tiek lietots dažādi.
- Accipitrinae apakšdzimene, Accipitridae apakšdzimene, ko bieži dēvē par "īstajiem" āboliem. Tajā ietilpst visi Accipiter dzimtas pārstāvji un cieši saistītās ģintis. Kā piemērus var minēt meža strazdus un zvirbuļveidīgos. Tie galvenokārt ir meža putni ar garām astēm un labu redzi, kas medī, pēkšņi metoties no slēpta perēkļa.
- Vispārīgāk šo terminu var lietot ērgļiem, pūcēm un strazdiem.
Accipitrinās sugas āboli parasti par galveno laupījumu izmanto putnus. Tos dēvē arī par "vistveidīgajiem" vai "mežacūkām", jo to dzīvesvieta ir mežs. Jastraku sugu vidū mātīte parasti ir lielāka par tēviņu. Tāpat kā vairums putnu, rudenī un pavasarī arī šis žagatainais vanags migrē.
Definīcija un nosaukumi
Latviski vārds jēgers (vai jēgeri) tiek lietots plaši — gan konkrēti Accipitrinae apakšdzimenei, gan vispārīgi par dažiem plēsīgajiem putniem. Bioloģijā ar jēgeriem parasti saprot īstās ģintis, kuru pārstāvji ir īsti mednieki uz putniem un citiem maziem dzīvniekiem. Dažkārt tautā šo nosaukumu lieto arī visiem vanagiem un mazākiem ērgļiem.
Izskats
Jēgeri parasti ir vidēja izmēra plēsīgie putni ar šādām pazīmēm:
- īsākas, spēcīgas spārnu aprises un relatīvi gara aste — tas ļauj manevrēt starp kokiem;
- ātri lidojumi īsos ātrumos, plānā, slaidā ķermeņa uzbūve;
- krāsojums variē no pelēcīgi-brūna līdz svītrainam vēderam; jauni putni bieži ir rozīgāki vai dzeltenāki nekā pieaugušie;
- labas redzes spēja un spēcīgas kājas ar asiem spīlēkļiem (taloniem) medījuma satveršanai;
- dzimumu dimorfisms — mātītes parasti ir ievērojami lielākas nekā tēviņi.
Biotops
Lielākā daļa jēgeru ir saistīti ar mežu biotopiem — blīvu koku stādījumu, meža malu¸ lieliem parkos un arī ar krūmājiem. Tomēr daži veidi pielāgojušies arī atklātākai ainavai vai pat piepilsētas apstākļiem, kur barība pieejama. Tie būvē ligzdas koku zaros, bieži vien slēptus un labi nosargātus.
Medības un barošanās
Jēgeri galvenokārt medī putnus un dažkārt arī nelielus zīdītājus, ķirzakas vai kukaiņus. Parasti tie izmanto vairākas medību taktikas:
- viltība un iemidzināšana: sēž uz slēpta perēkļa (zarā) un pēkšņi metas laukā, izdarot strauju triecienu;
- ātra apskriešana: izseko upuri starp kokiem, izmantojot manevrētspēju;
- gaisa pārtveršana: dažiem veidiem izdevīgi noķert lidojošus putnus.
Pēc noķeršanas medījums tiek satverts ar taloniem un pārtikts pie ligzdas vai drošā zarā. Dažkārt jēgeri nograuž medījumam galvu vai kaklu, lai ēdiens būtu vieglāk sagremojams.
Vairošanās un uzvedība
Jēgeri bieži ir teritorāli un aizstāv savas ligzdošanas vietas. Ligzda parasti ir liela, būvēta no zariem un iekšpusē izklāta ar mīkstāku materiālu. Mātīte dēj parasti 2–4 olas; inkubācija notiek galvenokārt mātītes uzraudzībā, kamēr tēviņš nodrošina barību. Pūciņas parasti izšķiļas pēc dažām nedēļām un vēlāk mācās lidot — līdz brīdim, kad ir patstāvīgi, atkarīgi no sugas, paiet nedēļas vai mēneši.
Migrācija
Dažas jēgeru sugas ir migrējošas — tās pārvietojas rudenī uz siltākiem novērojumiem un atgriežas pavasarī. Citas sugas ir rezidentes (paliek visu gadu), īpaši, ja barība un patvērumi ir pieejami. Bieži mazie tēviņi vai jaunie putni migrē biežāk vai tālāk nekā pieaugušās mātītes.
Cilvēku ietekme un aizsardzība
Jēgeru populācijas vēsturiski tika ietekmētas ar tiešu persekciju, biotopu iznīcināšanu un pesticīdu izmantošanu. Mūsdienās daudzas sugas ir aizsargātas, un tiek veikti novērošanas un atjaunošanas pasākumi. Galvenie draudi joprojām ir:
- biotopu zudums — mežu izciršana un laukumu intensifikācija;
- piesārņojums un ķīmiskas vielas, kas uzkrājas pārtikas ķēdē;
- savainojumi un nāve ceļu sadursmēs, elektrolīniju strāvojumā u.c.
Daudzas organizācijas un valstu institūcijas strādā pie jēgeru aizsardzības — sargājot ligzdošanas vietas, ierobežojot ķīmisko vielu lietošanu un izglītojot sabiedrību par šo plēsīgo putnu nozīmi ekosistēmā.
Kopsavilkums
Jēgeri (Accipitrinae un plašākā izpratnē) ir svarīgi mežu un citu biotopu plēsīgie putni, kas medī galvenokārt citus putnus. Tie izceļas ar lielisku manevrētspēju, asām redzes spējām un seksuālu dimorfismu (mātītes bieži lielākas). Lai gan daļa sugu migrē, citas ir mītošas un paliek reģionā gada garumā. Aizsardzība un dabiskās vides saglabāšana ir būtiska, lai nodrošinātu šo sugu ilgtspēju.
Redze
Jostas, tāpat kā vairumam mugurkaulnieku, acīs ir četru veidu krāsu receptori. Tie var redzēt ne tikai redzamo spektru, bet arī ultravioleto spektra daļu. Citi pielāgojumi ļauj tiem uztvert polarizētu gaismu un magnētisko lauku.
To tīklenē ir daudz fotoreceptoru un ārkārtīgi daudz nervu, kas savieno receptorus ar smadzenēm. Redzei ir iegarena foveja, kas palielina redzes lauka centrālo daļu. Vienmēr ir bijis zināms, ka vanagiem ir asa redze un ka viņi ir ļoti spējīgi mednieki.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir hawk?
A: Jostainis ir vidēja vai liela izmēra plēsīgs putns, kas tiek lietots kā vispārpieņemts apzīmējums.
J: Kas ir Accipitrinae apakšdzimene?
A: Accipitrinae apakšdzimene ir Accipitridae apakšdzimene, ko bieži dēvē par "īstajiem" āboliem.
J.: Kādi ir daži no āgļu dzimtas sugām?
A: Kraukļveidīgie un kragļveidīgie ir viens no šādiem piemēriem.
J: Kāds ir accipitrīno āstru medību stils?
A: Acipitrīnie āboli medī, pēkšņi metoties no slēpta perēkļa.
J: Kāds ir accipitrīno āžu galvenais medījums?
A: Akcipitrīno āžu galvenais medījums ir putni.
J: Kāpēc accipitrīnos ābolus sauc arī par "vistveidīgajiem āboliem" vai "meža āboliem"?
A.: Accipitrīnie āboli tiek dēvēti par "vistveidīgajiem" vai "meža āboliem", jo to dzīvesvieta ir mežs.
J: Kāda ir atšķirība starp āgļa tēviņu un mātīti?
A.: Jastrabiešu sugu vidū mātīte parasti ir lielāka par tēviņu.
