Jakobītisms — Stjuartu tronī atgriešanas politiskā kustība

Jakobītisms — Stjuartu tronī atgriešanas politiskā kustība; stāsts par 17.–18. gs. sacelšanos, Skotijas un Īrijas lomu, katoļu un augstnieku atbalstu.

Jakobītisms bija (un, mazākā mērā, arī vēlāk — idejiski) politiskā kustība, kas centās atgriezt Stjuartu dinastiju Anglijas, Skotijas un Īrijas karalistes tronī. Nosaukums cēlies no karaļa Jēkaba II un VII vārda latīņu formā Jacobus, tāpēc tā piekritēji saukti par jakobītiem.

Izcelsme un konteksts

Jakobītisms radās pēc Jēkaba II un VII gāšanas 1688. gadā — slavenā "Slavena revolūcija" (Glorious Revolution). Jēkaba vietā uz pjedestāla nāca viņa meita Marija II kopā ar savu vīru un pirmo brālēnu Vilhelmu Oranžu. Atlaidi no troņa izraisīja gan dinastiskais jautājums par varas pārnesi, gan reliģiskie konflikti: Jēkabs bija katoļu ticības, kam daļa protestantu bija pret. Pēc gāšanas Stjuarti dzīvoja trimdā Eiropas kontinentā un atrada militāru un diplomātisku atbalstu, īpaši no Francijas un arī no Spānijas.

Galvenie sacelšanās un cīņas

Jakobītiskos centienus veicināja gan dinastiskā leģitimitāte (mantojuma princips), gan reliģiskās un sociālās pretenzijas dažādos reģionos. Svarīgākās sacelšanās un militārās darbības bija:

• Īrija (1689–1691) — Vilhelma un Marijas pretinieku jeb jēkabītu karš, kas kulminēja Lielbritānijas kontinentālās politikas ietekmē un zaudējumā jēkabītiem (piem., Boinas kauja 1690; Limerikas pretvēršējs 1691).
• Skotija (1689) — vietējie jēkabītu sacelšanās centieni, kuros izcēlās tādas figūras kā Klaverhausa (Viscount Dundee), kam sekmīgs sākums, bet ilgtermiņā — neveiksmes.
• 1715. gada sacelšanās (The Fifteen) — lielāka mēroga mēģinājums atjaunot Stjuartus, kurā piedalījās angļu un skotu jēkabīti; pēc sākotnējām uzvarām sacelšanās tika apspiesta.
• 1719. gada neliels iejaukšanās mēģinājums — mazāk nozīmīgs, ar spāņu atbalstu, beidzās neveiksmīgi.
• 1745. gada sacelšanās (The Forty-Five) — vadībā Džeimsa dēla mazbērna pazīstamākais pārstāvis, Čārlzs Edvardss Stjuarts (Bonnie Prince Charlie), kurš izrāva ievērojamu uzvaru un pat draudēja ieņemt Londonu, taču galu galā tika sakauts Kaledonas kaujā (Culloden) 1746. gadā, kas praktiski izbeidza reālas hope atjaunot Stjuartu varu.

Atbalstītāji un motivācija

Jakobītismu atbalstīja dažādas sabiedrības grupas:

• Katoļi: Īpaši daudz atbalstītāju bija Īrijā, kur katoļu cerības saistījās ar reliģisko brīvību un agrāko īpašumu atgūšanu.
• Skotu augstiene (Highlands): Daudzi klani atbalstīja Stjuartus gan no mantojuma lojalitātes, gan cerot uz tradicionālās klanu kārtības saglabāšanu.
• Daļa Anglijas Tory: Politiskā kreisā daļa (Tory) saturēja jēkabītu simpātijas — ne obligāti atklātu sacelšanos, bet leģitimitātes ideju atbalstu.
• Ārvalstu spēki: Francija un dažkārt Spānija izmantoja jakobītismu kā līdzekli pretbārzai pret britu intereses Eiropā.

Sekas un mantojums

Pēc Culloden 1746. gadā valdība īstenoja bargas represijas pret Skotijas augstieni: klanu vara tika grauta, tika aizliegtas daudzas tradicionālās prakses (piem., daļēja tērpu un ieroču aizliegumi), un notika plašas pārkārtošanās, kas vēlāk veicināja Highland Clearances un demogrāfiskās pārmaiņas. Lielākā daļa militāru mēģinājumu beidza pastāvīgus, un pēc 18. gadsimta vidus jakobītisms kā aktīva militāra kustība izzuda.

Tomēr kultūras un idejiskais mantojums palika: 19. gadsimtā jakobītisms kļuva par romantisku tēmu literatūrā, mākslā un mūzikā — it īpaši Skotijā — un veicināja tartāna un skotu identitātes atdzimšanu. Jakobītiskā simbolika tika pārstrādāta gan par nacionālās atmiņas daļu, gan par literāru romantisma iedvesmu.

Noslēgums

Kaut arī jakobītisms nekad pilnībā neatjaunoja Stjuartu varu, tas bija nozīmīgs politisks un kultūras fenomens 17.–18. gadsimtā: tas izcēla jautājumus par mantojumu, reliģiju, nacionālo identitāti un Eiropas lielvaru diplomātiku. Skotijā un Īrijā tā atmiņa saglabājās ievērojami ilgākā laika posmā nekā reālās militārās iespējas, un 19. gadsimta romantiskā pārvērtēšana radīja jakobītismam jaunu simbolisku dzīvi.

Meklēt pēc burta