Viljams III (1650–1702) — Anglijas, Skotijas un Īrijas karalis
Viljams III (1650. gada 14. novembris – 1702. gada 8. marts) bija Anglijas karalis un Īrijas karalis no 1689. gada 13. februāra. Par Skotijas karali viņš tika atzīts 1689. gada 11. aprīlī (Skotijā valdīja kā Viljams II). Viņš bija Anglijas, Skotijas un Īrijas monarhs līdz savai nāvei 1702. gada 8. martā.
Agrīnie gadi un ģimenes saiknes
Viljams dzimis Nīderlandē kā Oranžas princis Viljams Henrijs (Willem Hendrik), ģimenē, kas valdīja Oranžas apgabalā un vairāku Nīderlandes provinces kā stadtholders. Viņa māte bija Marija Stjuarte, Anglijas karaliskās ģimenes pārstāve, tāpēc Viljams bija karalim Džeimsam II māsīcas dēls (tātad Džeimss bija viņa tēvocis). 1677. gada 4. novembrī Viljams apprecējās ar karalim Džeimsam piederošo meitu Mariju (savu pirmo māsīcu). Pāris neieguva pēcnācējus, un viņu laulībai nebija ilgtermiņa dinastiskas pēctecības.
Lielā revolūcija un kroņa iegūšana
Anglijas protestantu vairākumam nebija simpātiju pret karali Džeimsu II, kurš centās nostiprināt katoļu ietekmi un monarhistiskus varas elementus. 1688. gada Lielās revolūcijas laikā Viljams ar holandiešu floti un armiju izkāpa Anglijā (nākotnes hronikās minēts izkāpšana Briksemā/Bridžendā), un Džeimsa atbalsts sāka izsīkt. Džeimsam tika atļauts doties trimdā uz Franciju, bet Viljams — kopā ar sievu — tika pasludināts par monarhu. Šie notikumi dažkārt tiek dēvēti arī par Lieliskārevolūciju.
Anglijas parlaments piedāvāja Viljamam un Marijai kopīgu kroni ar nosacījumu, ka viņi valdīs kopā un, ja viens no viņiem mirs, otra paliks valdnieks. Tādējādi viņi kļuva par Viljamu III un Mariju II. 1689. gadā pieņemtie likumi — īpaši Bill of Rights — stiprināja parlamenta tiesības, ierobežoja monarha absolūto varu un nostiprināja konstitucionālās tradīcijas. Tajā pašā laikā tika pieņemts Tolerance Act, kas nodrošināja reliģisko brīvību noteiktām protestantu grupām (nonkonformistiem), bet ierobežoja Romas katoļu un citu konfesiju tiesības publiskā dzīvē.
Skotija, jakobīti un krīze
1689. gadā Viljams sasauca Skotijas muižnieku konventu un nosūtīja tam samierinošu vēstuli, cenšoties atšķirties no Džeimsa autoritatīvās pieejas. 11. aprīlī Konvents paziņoja, ka Džeimss vairs nav Skotijas karalis, un piedāvāja kroņa tiesības Viljamam un Marijai, ko viņi pieņēma 11. maijā. Pretēji tam, jakobīti — Džeimsa un viņa atbalstītāju piekritēji — vairāk nekā pusgadsimtu centās atjaunot jakobītu līniju tronī, izraisot virkni sacelšanos un politisku sasprindzinājumu.
Militārās cīņas un ārpolitika
Viljama galvenais pretinieks ārpolitikā bija Francijas karalis Luijs XIV, kurš atbalstīja Džeimsa centienus atjaunot varu. Īrijā Romas katoļu vairākumu un jēkabītu spēkus reizēm pastiprināja franču atbalsts. Viljams personiski veda armiju uz lauka un guva nozīmīgu uzvaru 1690. gada kaujā pie Boinas (The Battle of the Boyne), pēc kuras Džeimss aizbēga uz Franciju.
Turpinājās plašāks konflikts starp Viljamu vadīto koalīciju (Anglija, Nīderlande un citi sabiedrotie) un Franciju — pazīstams kā Deviņu gadu karš (1688–1697). Anglo‑holandiešu flote panāca svarīgas jūras uzvaras; 1692. gadā pie La Hougue alianse sakāva franču floti. Taču uz sauszemes karš bija svārstīgs — 1692. gadā tika zaudēts Namūrā, bet 1693. gadā — Landenas lauks.
Vēlākie gadi, laulības un mantojums
1694. gada 12. decembrī Marija nomira no pēkšņas slimības — vēstures avotos minētas baku epidēmijas un citas iespējamās infekcijas. Pēc viņas nāves Viljams turpināja valdīt viens. Ierastā pēctece pēc Marijas bija viņas māsasmeita, kārliene Anna, kura galu galā kļuva par karalieni pēc Viljama nāves.
1701. gadā Anglijas parlaments pieņēma svarīgu likumu (Act of Settlement), kas noteica, ka troņa mantošana Anglijā un Īrijā drīkst nonākt tikai protestantu rokās — tas bija mēģinājums novērst katoļu atgriešanos tronī un nostiprināt konstitucionālo kārtību. Skotija oficiāli netika iekļauta šajā kārtībā līdz abu karalistu parlamentārajai savienībai 1707. gadā, kad tika izveidota Apvienotā Karaliste.
Viljams nomira 1702. gada 8. martā — viņam nebija tiesisku mantinieku, un tronī nāca karaliene Anna. Viņa nāve bieži tiek saistīta ar veselības sarežģījumiem pēc kritiena no zirga. Viljama valdīšanas mantojums ir daudzšķautņains: viņš nostiprināja parlamentārās tiesības pret absolūtismu, veicināja protestantu tronī palikšanu, bija centrāla figūra Eiropas koalīciju veidošanā pret Franciju un atbalstīja to finanšu un jūras politiku, kas padarīja Angliju/Nīderlandi par svarīgu jūras spēku.
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas bija Viljams III un II?
A: Viljams III un II (1650. gada 4. novembris - 1702. gada 8. marts) bija Anglijas un Īrijas karalis no 1689. gada 13. februāra (kā Viljams III) un Skotijas karalis no 1689. gada 11. aprīļa (kā Viljams II). Viņš bija karalis līdz savai nāvei 1702. gada 8. martā.
J: Kas ir "Lieliskā revolūcija"?
A: Slavas revolūcija ir Anglijas karaļa Džeimsa gāšana 1688. gadā, kad Nīderlandes armija prinča Vilhelma Oranžā prinča Henrija vadībā izsēdās Briksemā. Tas ļāva Džeimsam doties uz Franciju un padarīja princi Viljamu par pēdējo personu, kas ar spēku veiksmīgi iebruka Anglijā.
J: Ar ko Viljams apprecējās?
A: 1677. gada 4. novembrī Viljams apprecējās ar karaļa Džeimsa meitu Mariju (savu pirmo brālēnu).
J: Kādi likumi tika pieņemti Viljama un Marijas valdīšanas laikā?
A: Tika pieņemti likumi, kas aizsargāja parlamentu no nepamatotiem valdnieka aktiem, garantēja reliģisko toleranci protestantiem nonkonformistiem, bet ierobežoja Romas katoļu un citu konfesiju reliģisko brīvību.
J: Kā uz šīm monarhijas pārmaiņām reaģēja Skotija?
A: Kad Skotijai tika piedāvāts Skotijas kronis, viņi to pieņēma 11. maijā pēc tam, kad Viljamss, atšķirībā no Džeimsa, kas bija mēģinājis dot rīkojumus, nosūtīja samierinošu vēstuli.
J: Kas bija Luijs XIV?
A: Luijs XIV bija Francijas karalis, kurš aizsargāja un atbalstīja Džeimsu viņa centienos atgriezties monarha amatā pēc tam, kad viņš tika gāzts Lielās revolūcijas laikā.
J: Kāds akts noteica Anglijas un Īrijas troņu mantošanu? A: 1701. gadā tika pieņemts parlamenta akts, kas noteica Anglijas un Īrijas troņu mantošanu tikai protestantiem; Skotija netika iekļauta līdz tās parlamentārajai savienībai ar Angliju un Īriju 1707. gadā.
