Lieliskā revolūcija

Fona informācija

Šķiet, ka šis ir stāsts par reliģiju. Tomēr tas ir arī par līdzsvaru starp monarhu un parlamentu. Pilsoņu karš bija izcēlies, jo Čārlzs I mēģināja valdīt kā absolūts monarhs. Čārlzu II pieņēma atpakaļ, jo viņš piekrita ierobežot savas pilnvaras. Tomēr viņa brālis Džeimss II skaidri norādīja, ka vēlas atgūt absolūto varu, kāda bija viņu tēvam Kārlim I.

Kad 1685. gadā Čārlzs II nomira bez likumīgiem bērniem, viņa brālis Jorkas hercogs kļuva par Anglijas un Īrijas karali kā Džeimss II. Viņš kļuva arī par Džeimsu VII Skotijā. Viņš centās nodrošināt reliģijas brīvību neanglikāņiem. Viņš to panāca, ar karaļa dekrētu padarot parlamenta likumus par spēkā neesošiem. Sabiedrībai tas nepatika. Vairāki protestantu politiķi un muižnieki jau 1687. gadā sāka sarunas ar Marijas vīru. Džeimss 1688. gada maijā piespieda anglikāņu garīdzniekus nolasīt indulgences deklarāciju. Indulgences deklarācija bija paziņojums, kas deva reliģisko brīvību tiem, kuri nepiekrita Anglikāņu baznīcai. Tas padarīja viņu daudz mazāk populāru.

Protestanti sāka vēl vairāk baidīties, kad Džeimsa sievai Marijai no Modenas 1688. gada jūnijā piedzima dēls - Džeimss Francis Edvards. Viņi baidījās, jo dēls atšķirībā no Marijas un Annas tiks audzināts kā Romas katoļticīgais. Daži stāstīja, ka zēns esot slepus ienests karalienes istabā gultas sildāmajā pannā viņas nedzīvi dzimušā bērna vietā. Šim stāstam nebija pārliecinošu pierādījumu, taču Marija publiski apšaubīja zēna likumību. Viņa nosūtīja savai māsai Annai sarakstu ar aizdomīgiem jautājumiem par zēna piedzimšanu.

Konspirācija

30. jūnijā Nemirstīgie septiņi slepeni lūdza Vilhelmu, kurš atradās Nīderlandē kopā ar Mariju, ierasties Anglijā ar armiju. Viljams, kurš bija greizsirdīgs uz Marijas stāvokli un varu, sākumā negribēja doties. Taču Marija teica Viljamam, ka viņai nav svarīga politiskā vara. Viņa teica, ka "viņa vairs nebūs nekas cits kā viņa sieva un ka darīs visu, kas būs viņas spēkos, lai viņš kļūtu par karali uz mūžu".

Viljams piekrita uzbrukt. Viņš paziņoja, ka Džeimsa jaundzimušais dēls ir "izliktais Velsas princis". Viņš arī sniedza sarakstu, ko vēlas angļu tauta, un teica, ka vēlas tikai "brīvu un likumīgu parlamenta sapulci". Nīderlandes armija, kuru oktobrī vētra bija atvairījusi, izsēdās 5. novembrī. Anglijas armija un flote pārgāja pie Viljama. Šajā laikā angļu tautas uzticība Džeimsam bija ļoti zema. Viņi pat nemēģināja glābt savu karali. 11. decembrī karalis mēģināja aizbēgt, bet viņam tas neizdevās. Viņš vēlreiz mēģināja aizbēgt 23. decembrī. Šis otrais mēģinājums bija veiksmīgs, un Džeimss aizbēga uz Franciju. Tur viņš dzīvoja trimdā līdz pat savai nāvei.

Lai gan Marija bija skumja par tēva gāšanu, Viljams lika viņai izskatīties laimīgai, kad viņi ieradās Londonā. Tāpēc cilvēki domāja, ka viņa pret tēvu izturas auksti. Arī Džeimss domāja, ka viņa meita viņam ir bijusi neuzticīga. Tas ļoti sāpināja Mariju.

1689. gadā Oranžā prinča sasauktais Konventa parlaments sanāca kopā, lai apspriestu, ko darīt. Viljams Oranžais jutās neērti par savu stāvokli. Viņš vēlējās valdīt kā karalis, nevis tikai kā karalienes vīrs. Vienīgais kopīgas monarhijas piemērs bija sešpadsmitajā gadsimtā. Tā bija karaliene Marija I un Spānijas princis Filips. Kad viņi apprecējās, tika panākta vienošanās, ka princis Filips uzņemsies karaļa titulu. Taču Filips II bija karalis tikai savas sievas dzīves laikā. Viņam arī nebija lielas varas. Viljams vēlējās palikt karalis arī pēc sievas nāves. Daži svarīgi cilvēki ierosināja Mariju padarīt par vienīgo valdnieci. Taču Marija, kas bija uzticīga savam vīram, atteicās.

Parlaments pieņem tiesību aktus

1689. gada 13. februārī parlaments pieņēma Deklarāciju par tiesībām. Šajā deklarācijā bija teikts, ka Džeimss, 1688. gada 11. decembrī mēģinot aizbēgt, ir atteicies no valdības, tāpēc neviens tobrīd nebija karalis. Parasti par mantinieku būtu kļuvis Džeimsa vecākais dēls Džeimss Francis Edvards. Tomēr tā vietā parlaments piedāvāja kroni Viljamam un Marijai kā kopīgiem suverēniem. Taču tika pievienots, ka "karalisko (karaļa) varu vienpersoniski un pilnā apjomā var īstenot tikai un vienīgi minētais Oranžais princis, un to var īstenot viņu kopīgās dzīves laikā". Vēlāk deklarācija tika paplašināta, no tās svītrojot visus katoļus. Tas tika darīts tāpēc, ka "pieredze ir atklājusi (atklājusi), ka šīs protestantu karalistes drošībai un labklājībai neatbilst (nav harmonijā), ja to pārvalda pāvests princis".

1689. gada 11. aprīlī Vestminsteras abatijā Viljams un Marija tika kronēti kopā. Kenterberijas arhibīskaps parasti veica kronēšanu. Taču tā laika arhibīskaps Viljams Sankrofts uzskatīja, ka Džeimsa II atcelšana no amata bija nepareiza. Tāpēc viņu vietā kronēja Londonas bīskaps Henrijs Komptons. Kronēšanas dienā Skotijas īpašumu konvents beidzot paziņoja, ka Jēkabs vairs nav Skotijas karalis. Viljamsam un Marijai tika piedāvāts atsevišķs Skotijas kronis. Tas notika tāpēc, ka abas karalistes nebija apvienojušās līdz 1707. gadā pieņemtajam Savienības aktam. Viņi piekrita 11. maijā.

Pat pēc tam, kad tas tika pasludināts, Skotijā joprojām bija spēcīgs atbalsts Jēkabam. Džons Grehems no Klīvhausas, Dandī grāfs, izveidoja armiju un 27. jūlijā izcīnīja uzvaru pie Killiecranki. Taču Dandija armija cieta lielus zaudējumus, un viņš kaujas sākumā tika smagi ievainots. Tas pārtrauca vienīgo efektīvo pretošanos Vilhelmam, un sacelšanās ātri tika apspiesta. Nākamajā mēnesī Dunkeldas kaujā tika piedzīvota liela sakāve.

Revolūcijas laikā karaļa Viljama un karalienes Marijas pirms kronēšanas ratificētais Tiesību akts (1783)