Katoļu aizliegto grāmatu indekss (Index Librorum Prohibitorum)

Katoļu aizliegto grāmatu indekss (Index Librorum Prohibitorum) — vēsture un ietekme: katoļu cenzūra, aizliegumi, slaveni autori un indeksa atcelšana 1966.

Index Librorum Prohibitorum (angļu: List of Prohibited Books) bija Katoļu baznīcas sastādīts aizliegto grāmatu saraksts. Darbi tajā nonāca, ja Baznīca uzskatīja tos par ķecerīgiem, pretklerikāliem (pret baznīcu vērstiem) vai nepieklājīgiem) un tādējādi bīstamiem ticībai un morālei. Index uzskatāms par vienu no katoļu baznīcas instrumentiem cenzūras veikšanai.

Vēsture un izveide

Vietējie aizliegto darbu saraksti sāka parādīties jau 16. gadsimta pirmajā pusē — piemēram, Nīderlandē (1529), Venēcijā (1543) un Parīzē (1551). Oficiālā, plaši pazīstamā Romas versija (tā dēvētais Pāvila indekss) tika publicēta 1559. gadā pēc pāvesta Pāvila IV rīkojuma. No 1571. gada par indeksa sastādīšanu un atjaunināšanu rūpējās speciāla institūcija — Svētā indeksa (Congregatio Index) kongregācija; tās loma vēlāk tika pārskatīta un reorganizēta 20. gadsimtā.

Satura raksturs un mērķi

Saraksta oficiālais mērķis bija aizsargāt ticīgo ticību un sabiedrības morāli, ierobežojot piekļuvi literatūrai, ko uzskatīja par apdraudējumu. Tas ietvēra gan reliģiskus traktātus, gan filozofijas, zinātnes un literatūras darbus, ja tajos Baznīca redzēja doktrīniskas vai morālas kļūdas. Indicē tika iekļauti gan pilni darbi, gan izvilkumi, kā arī dažkārt tikai konkrētas grāmatu daļas.

Indeksā nonāca dažādi autoru piemēri: astronomu darbi, kas, pēc Baznīcas domām, pretnostājās Svētajām Rakstīm, — tādēļ, piemēram, Johannesa Keplera "Epitome astronomiae Copernicanae" bija indeksā no 1621. līdz 1835. gadam; pieaicināti tika arī filozofu un teologu darbi, piemēram, Immanuela Kanta "Tīrā saprāta kritika". Index regulēja arī grāmatu izdošanu: bija noteikumi par cenzūru, par nihil obstat un imprimatur zīmēm, kā arī par iespēju izdot darbā izlabotas vai iztīrītas (expurgated) versijas.

Izpilde un sekas

Indeksa izpilde notika sadarbībā ar Baznīcas un dažkārt arī civilo varu institūcijām. Grāmatu izplatīšana, pārdošana un lasīšana bija reglamentēta, un pārkāpēji varēja saskarties ar dažādām sankcijām — no grāmatu konfiskācijas līdz publiskām sodām. Bieži vien tika pieprasīts veikt grozījumus vai izņemt konstatētās "bīstamās" vietas, lai darbs varētu tikt izdotas "attīrītā" veidā.

Index un Inkvizīcijas darbība reizēm saplūda; Inkvizīcija varēja izmeklēt autorus un izdevējus par teoloģiskām novirzēm. Tā, piemēram, DžordānoBruno, kura visi darbi 1600. gada 8. februārī tika iekļauti indeksā, tika tiesāts un nāvējoši sodīts par plašu ķecerisku uzskatu kopumu; tas nenozīmēja, ka viņš tika sodīts vienīgi par heliocentrismu — viņa idejas par pasaulēm un dievišķumu tika uzskatītas par nopietnām doktrīniskām pārkāpumiem.

Index ne vienmēr bloķēja visus zinātniskus atklājumus mūžīgi: tikai 1822. gadā Baznīca sāka oficiāli atļaut drukāt darbus, kuri pieņēma Zemes kustību (heliocentrismu), turklāt prakse un attieksme pret zinātni mainījās pakāpeniski.

Atcelšana un mantojums

Index pastāvēja vairākus gadsimtus; 20. gadsimta izmaiņas Baznīcas pārvaldībā un attieksmē pret brīvību un izglītību samazināja tā nozīmi. Divdesmitais un pēdējais pilnais izdevums tika publicēts 1948. gadā. 1966. gada 14. jūnijā pāvests Pāvils VI oficiāli atcēla Index Librorum Prohibitorum — atcelšana nozīmēja, ka saraksts vairs nebija tiesiski saistošs, lai gan Baznīca turpināja sniegt vadlīnijas par grāmatu saturu un kristiešu morāli.

Index izveidojis plašu vēsturisku un kultūrvēsturisku mantojumu — tas atspoguļo, kā reliģiska iestāde centās kontrolēt ideju apriti un sargāt savas doktrīnas. Mūsdienās to bieži analizē kā piemēru cenzūrai un ideju ierobežojumiem, kā arī kā sociālu parādību, kas ietekmējusi izglītību, literatūru un zinātni.

Avoti un pieejamība

Pilnīgu un kritisku sarakstu ar autoriem un darbiem, kas iekļauti indeksā, sniedz J. Martínez de Bujanda, Index Librorum Prohibitorum, 1600–1966. Mūsdienās daudzas indeksa versijas un to komponentes ir pieejamas arī pasaules tīmeklī, ļaujot pētniekiem un interesentiem izpētīt šo dokumentu attīstību un ietekmi.

Ja vēlaties, varu pievienot īsu laika līniju ar svarīgākajiem datumiem, izcelt plaši zināmus autorus, kas nonāca indeksā, vai aprakstīt, kā notika cenzūras procedūra praksē (piem., nihil obstat, imprimatur, expurgācija).

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Index Librorum Prohibitorum?

J: Kad un kur tas tika publicēts pirmo reizi?

J: Kas bija atbildīgs par saraksta atjaunināšanu?

J: Kāds bija tā mērķis?

J: Kā iestādes to īstenoja?

J: Vai ir kādi piemēri darbiem, kas bija iekļauti šajā sarakstā?

Jautājums: Kad pāvests Pāvils VI atcēla šo indeksu?

Meklēt pēc burta