Aizliegto grāmatu reģistrs
Index Librorum Prohibitorum (angļu: List of Prohibited Books) bija Katoļu baznīcas aizliegto grāmatu saraksts. Tās tika aizliegtas, ja Baznīca uzskatīja, ka tās ir ķecerīgas, pretklerikālas (pret baznīcu vērstas) vai netiklās (nepieklājīgas). Tā bija katoļu baznīcas cenzūra.
Indeksa pirmās versijas tika publicētas katoļu Nīderlandē (1529), Venēcijā (1543) un Parīzē (1551). Līdz gadsimta vidum, kad Francijā un Vācijā norisinājās reliģiskie kari, varas iestādes uzskatīja, ka preses kontrole varētu novērst ķecerības izplatīšanos. To varēja izdarīt, izmantojot aizliegto darbu katalogu, ko atbalstīja baznīcas un civilās iestādes.
Pirmo versiju, kas publicēta Romā (Pāvila indekss), 1559. gadā izdeva pāvests Pāvils IV. No 1571. līdz 1917. gadam par indeksa atjaunināšanu bija atbildīga Svētā indeksa kongregācija. Divdesmitais un pēdējais izdevums iznāca 1948. gadā, un 1966. gada 14. jūnijā pāvests Pāvils VI indeksu oficiāli atcēla.
Saraksta mērķis bija aizsargāt ticīgo ticību un morāli. Tas tika panākts, neļaujot viņiem lasīt ķecerīgas un amorālas grāmatas. Grāmatas, par kurām uzskatīja, ka tajās ir šādas kļūdas, ietvēra astronomu darbus, piemēram, Johannesa Keplera "Epitome astronomiae Copernicanae", kas indeksā bija no 1621. līdz 1835. gadam, un filozofu darbus, piemēram, Immanuela Kanta "Tīrā saprāta kritiku". Dažādos Indeksa izdevumos bija arī Baznīcas noteikumi par grāmatu lasīšanu, pārdošanu un cenzūru. Varēja aizliegt pat Baznīcas neapstiprinātus Bībeles izdevumus un tulkojumus.
Inkvizīcija īstenoja indeksu. DžordānoBruno, kura visi darbi 1600. gada 8. februārī tika iekļauti indeksā, tika sadedzināts uz kūlas (šķietami) par ķecerību, nevis par heliocentrismu vai citiem zinātniskiem uzskatiem. Tomēr šie citi uzskati ietvēra ticību "citām pasaulēm", kas bija ķecerība.
Tikai 1822. gadā Baznīca atļāva iespiest grāmatas, kurās bija atzīta Zemes kustība.
Notikumi kopš indeksa atcelšanas liecina par "indeksa nozīmes zudumu 21. gadsimtā". Pilnīgs saraksts ar autoriem un rakstiem, kas iekļauti indeksā, ir sniegts J. Martínez de Bujanda, Index Librorum Prohibitorum, 1600-1966. Indeksā iekļauto grāmatu saraksts ir atrodams pasaules tīmeklī.
Index Librorum Prohibitorum titullapa (Venēcija, 1564)
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Index Librorum Prohibitorum?
A: Index Librorum Prohibitorum (latviski: Aizliegto grāmatu saraksts) bija katoļu baznīcas aizliegto grāmatu saraksts, jo tās tika uzskatītas par ķecerīgām, pret garīdzniecību vērstām vai netiklām.
J: Kad un kur tas tika publicēts pirmo reizi?
A: Pirmā indeksa versija tika publicēta katoļu Nīderlandē (1529. gadā), Venēcijā (1543. gadā) un Parīzē (1551. gadā).
J: Kas bija atbildīgs par saraksta atjaunināšanu?
A: No 1571. gada līdz 1917. gadam par saraksta atjaunināšanu bija atbildīga Svēto indeksu kongregācija.
J: Kāds bija tā mērķis?
A: Saraksta mērķis bija aizsargāt ticīgo ticību un morāli, neļaujot viņiem lasīt ķecerīgas un amorālas grāmatas.
J: Kā iestādes to īstenoja?
A.: Indeksa izpildi nodrošināja inkvizīcija, kas ietvēra arī to, ka tos, kas to pārkāpa, sadedzināja uz kūlas.
J: Vai ir kādi piemēri darbiem, kas bija iekļauti šajā sarakstā?
A: Kā piemēru var minēt astronomu darbus, piemēram, Johannesa Keplera "Epitome astronomiae Copernicanae", kas bija indeksā no 1621. līdz 1835. gadam, un filozofu darbus, piemēram, Immanuela Kanta "Tīrā saprāta kritiku". Varēja aizliegt pat Baznīcas neapstiprinātus Bībeles izdevumus un tulkojumus.
Jautājums: Kad pāvests Pāvils VI atcēla šo indeksu?
A: Pāvests Pāvils VI atcēla šo indeksu 1966. gada 14. jūnijā.
