Cenzūra — definīcija, cēloņi un ietekme uz vārda brīvību

Cenzūra — uzzini definīciju, cēloņus un ietekmi uz vārda brīvību: kad tiek ierobežota saziņa, kāpēc tas notiek un kā tas skar sabiedrību.

Autors: Leandro Alegsa

Cenzūra ir tad, ja kāda iestāde (piemēram, valdība vai reliģija) pārtrauc vai apslāpē saziņu. Tā var nozīmēt atsevišķu informācijas daļu izņemšanu, tekstu pārveidošanu, publikāciju aizliegšanu vai piekļuves bloķēšanu dažādām ziņām, grāmatām, filmām, mākslas darbiem vai interneta vietnēm.

Visās valstīs, reliģijās un sabiedrībās pastāv robežas attiecībā uz to, ko drīkst teikt, rakstīt vai izplatīt — gan par tradīciju, gan likumu, gan morāles normu ietekmē. Tāpat tehnoloģiju attīstība nozīmē, ka cenzūras veidi mainās: no grāmatu konfiskācijām un drukas aizliegumiem līdz interneta filtru, sociālo tīklu moderācijas un automatizētu satura algoritmu izmantošanai.

Kāpēc cenzūra tiek veikta

Daži fakti tiek mainīti vai izņemti apzināti. Tas var tikt darīts tāpēc, ka tas tiek uzskatīts par nepareizu, kaitīgu, sensitīvu vai neērtu valdībai vai citai iestādei. Cenzūra var rasties dažādu iemeslu dēļ, piemēram:

  • Valsts drošības un militāro noslēpumu aizsardzība — lai nepieļautu stratēģiskas informācijas nonākšanu pretiniekam.
  • Politiskās varas saglabāšana — kritisku viedokļu slāpēšana, lai ierobežotu opozīcijas ietekmi.
  • Morāles vai reliģisku normu aizsardzība — pornogrāfijas vai "amorālu" materiālu ierobežošana.
  • Sabiedriskā kārtība un drošība — informācijas ierobežošana, kas var izraisīt paniku vai sabiedriskus nemierus.
  • Komerciālas intereses — uzņēmumi vai grupas mēģina dzēst informāciju, kas kaitē to reputācijai vai peļņai.
  • Pašcenzūra — autori, žurnālisti vai izdevēji izvairās publicēt jutīgu informāciju, baidoties no sekām.

Cenzora loma un metodes

Cenzors ir persona vai institūcija, kuras uzdevums ir pārbaudīt plašsaziņas līdzekļus un no tiem izņemt vai mainīt materiālus. Metodes var būt dažādas:

  • Prioritāra pārbaude (pirms publicēšanas) — redakciju, filmu vai grāmatu pārskatīšana un apstiprināšana.
  • Aizliegumi un konfiskācijas — drukātu izdevumu vai filmu aizliegšana un esoša satura izņemšana no aprites.
  • Bloķēšana un filtrēšana internetā — piekļuves liegšana tīmekļa vietnēm, sociālajiem profiliem vai noteiktam saturam.
  • Legālas sankcijas — cenzūras pārkāpēju tiesāšana, naudas sodi vai cietumsodi.
  • Pašcenzūras veicināšana — spiediens uz medijiem vai radītājiem, lai tie labprātīgi ierobežotu saturu.

Ietekme uz vārda brīvību un sabiedrību

Cenzūra tieši ietekmē vārda un preses brīvība, kas ir pamats informētai sabiedrībai un demokrātiskām diskusijām. Ja pastāv plaša preses brīvība, lielāko daļu informācijas var publicēt; tomēr pat tādās sabiedrībās ir ierobežojumi, piemēram, aizliegums izpaust stratēģisku militāro informāciju.

Cenzūras sekas var būt šādas:

  • Informācijas trūkums — sabiedrība saņem nepilnīgu vai sagrozītu attēlu par notikumiem.
  • Pašcenzūras un bailes — žurnālisti un autori izvairās no jutīgu tēmu apspriešanas.
  • Izglītības un kultūras zudums — aizliegumi var liegt piekļuvi literatūrai, mākslai un vēstures materiāliem.
  • Politiskā manipulācija — viedokļu homogenizācija, kas var vājināt demokrātiskās institūcijas.
  • Sociālā spriedze — slēpta informācija var radīt neuzticēšanos un konfliktus, kad patiesība tomēr izgaismojas.

Piemēri un mūsdienu izaicinājumi

Pat attīstītajās valstīs, kurās ir liela preses brīvība, pastāv ierobežojumi — piemēram, žurnālistiem parasti nav atļauts publicēt detalizētus militāros noslēpumus vai izlūkdienestu operatīvu informāciju. Dažās valstīs tiek cenzēta pornogrāfija, jo tā tiek uzskatīta par ne tikumisku, un valdība var sodīt tās publicētājus.

Mūsdienās īpaši aktuāla ir interneta cenzūra: valstu filtrēšanas sistēmas, sociālo tīklu satura noņemšana, "fake news" apkarošana, kā arī algoritmu ietekme uz redzamo saturu. Šie procesi bieži rada jautājumus par to, kur beidzas nepieciešamība aizsargāt sabiedrību un sākas nevajadzīga viedokļu slāpēšana.

Juridiskais regulējums un sabiedriskā diskusija

Starptautiskās cilvēktiesību normas, piemēram, ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, atzīst vārda brīvību, bet arī pieļauj noteiktus ierobežojumus sabiedriskā kārtības, drošības vai citu personu tiesību aizsardzībai. Tāpēc pastāv nopietnas debates par to, kā sabalansēt drošību, morāli un brīvību:

  • Kādi ierobežojumi ir proporcionāli un pamatoti?
  • Kur beidzas valsts tiesības iejaukties un sākas indivīda brīvība izteikties?
  • Kā nodrošināt caurskatāmību un atbildību cenzūras lēmumos?

Kā sabiedrība var reaģēt

Pastāv dažādas stratēģijas, lai risinātu cenzūras radītās problēmas:

  • Juridiska aizstāvība un preses brīvības organizāciju darbība.
  • Tehnoloģiski risinājumi — VPN, šifrēšana un decentralizētas platformas.
  • Izglītība medijpratībā, lai sabiedrība spētu kritiski izvērtēt informāciju.
  • Starptautiska spiediena un diplomātiskas iniciatīvas izmantošana represīvu cenzūras prakses mazināšanai.

Cenzūra bieži tiek lietota kā apvainojums, un pastāv plašas diskusijas par to, kas ir cenzūra un kad tā ir pieļaujama. Kritiska un informēta sabiedrība, neatkarīga žurnālistika un skaidri tiesību akti ir svarīgi elementi, lai rūpētos par vārda brīvību, vienlaikus ņemot vērā sabiedrības drošību un citu personu tiesības.

Cenzurēti laikraksta raksti no Portugāles laikraksta "Noticias da Amadora", 1970. g.Zoom
Cenzurēti laikraksta raksti no Portugāles laikraksta "Noticias da Amadora", 1970. g.

17. gadsimtā publicētā Index Librorum prohibitorum - katoļu baznīcas aizliegto grāmatu saraksta - titullapa.Zoom
17. gadsimtā publicētā Index Librorum prohibitorum - katoļu baznīcas aizliegto grāmatu saraksta - titullapa.

Iemesli

Visbiežāk lietas tiek cenzētas viena vai vairāku šādu iemeslu dēļ:

  • Morālā cenzūra: Tiek uzskatīts, ka daži fakti var būt nepiemēroti auditorijai. Daudzās valstīs ir ierobežojumi, kas ierobežo personas, kuras drīkst skatīties pornogrāfiju. Turklāt var būt aizliegts rādīt vai rakstīt par noteiktiem pornogrāfijas veidiem, piemēram, bērnu pornogrāfiju. Var būt aizliegti nepieklājīgi vārdi. Aptuveni kopš 1960. gada spiediena grupas ir mēģinājušas pārtraukt dažu vārdu lietošanu par labu citiem. Īpaši tas ir noticis ar vārdiem, kas raksturo rasi un dzimumu.
  • Militārā cenzūra: Kara laikā visi ziņu ziņojumi var tikt cenzēti. Tas tiek darīts, lai garantētu, ka ienaidnieks nevar iegūt informāciju, ko varētu izmantot uzbrukuma plānošanai. Ļoti bieži tas attiecas ne tikai uz militāro vienību lielumu, bet arī uz izmantotajām stratēģijām un taktikām.
  • Politiskā cenzūra: Valdība (vai politiskā partija) var aizturēt noteiktu veidu informāciju. Tas tiek darīts, lai izvairītos no sacelšanās vai neērtībām.
  • Reliģiskā cenzūra: Bieži vien ir kāda dominējošā reliģija, kas izslēdz vai maina noteikta veida informāciju. Piemēram, Vatikāns cenzēja Galileo Galileju vai Irānas ajatolla Homeini aizliedza Salmana Rušdi romānu "Sātaniskās vārsmas". Rumānijā daudzās skolās vairs netiek mācīta evolūcija, un daudzās skolās ASV un Apvienotajā Karalistē atsakās diskutēt par kreacionismu.
  • Korporatīvā cenzūra: (Bieži vien lieli) uzņēmumi pārtrauc materiālu publicēšanu, jo tie rāda kādu to biznesa ideju vai darbiniekus sliktā gaismā, un slikta gaisma nav laba.

Debates

Daudz tiek diskutēts par to, kad cenzūra ir pieļaujama. Piemēram, ASV prezidents Ričards Niksons cenzēja laikrakstu New York Times, kad tas mēģināja publicēt rakstus par Pentagona dokumentiem - slepenu militāro dokumentu grupu, kas liecināja, ka Niksons un militārie spēki meloja par Vjetnamas karu. Augstākā tiesa lietā New York Times Co pret Amerikas Savienotajām Valstīm atcēla cenzūru, norādot, ka Niksons nav pierādījis, ka tas būtu bīstami militārajiem spēkiem, bet tikai mulsinoši. Citās valstīs žurnālisti un blogeri (kurus parasti neuzskata par žurnālistiem) dažkārt tiek arestēti par sliktu vārdu paušanu par valdību. Ēģiptē Kareems Amers tika arestēts par islāma aizskaršanu un Ēģiptes prezidenta Hosni Mubaraka nosaucieniem par diktatoru.

Nevalstiskā cenzūra

Valdības nav vienīgās, kas cenzē informāciju. Piemēram, kad Middlebury koledžas vēstures katedra neļāva pasniedzējiem darbos izmantot Vikipēdiju kā avotu, daži teica, ka tā ir cenzūra. Tas bija tāpēc, ka katedra norādīja profesoriem (kuriem parasti ir akadēmiskā brīvība), kādus darbus viņiem vajadzētu vai nevajadzētu pieņemt. Dažkārt kāda grupa vai tīmekļa vietne neļauj izmantot dažus faktus, rakstus un attēlus, kurus, viņuprāt, nevajadzētu redzēt. Daudz tiek diskutēts par atšķirību starp cenzūru un rediģēšanu, proti, lemšanu par to, kas būtu vai nebūtu jāpublicē.

Zināšanu cenzūra

Dažkārt zināšanas tiek cenzētas, jo tiek uzskatīts, ka piekļuve tām var kaitēt vidusmēra cilvēkam.

Slate Magazine rakstīja, ka 18. gadsimtā Francijas karaļa padome pārtrauca Encyclopédie izplatīšanu, jo tā "grauj karalisko varu un veicina neatkarības un sacelšanās garu".

Ķīnas valdība kopš 2015. gada jūnija ir bloķējusi Vikipēdiju ķīniešu valodā.

2019. gada 16. jūlijā laikrakstā National Post tika publicēts raksts par sievieti, kurai tika aizliegts lietotTwitter. Lindsija Šepards (Lindsay Shepherd), kas tiek dēvēta par vārda brīvības aizstāvi, apgalvoja, ka twitter pārāk labprāt cenzē labēji noskaņotas sabiedrībā pazīstamas personas. Šeperda bija pasniedzēja asistente Vilfrīda Lorjēra universitātē.

Saistītās lapas

  • Filmu cenzūra
  • Google cenzūra
  • Reportieri bez robežām
  • Wikileaks

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir cenzūra?


A: Cenzūra ir tad, ja kāda iestāde (piemēram, valdība vai reliģija) vai cita grupa pārtrauc vai apslāpē saziņu. To var darīt dažādu iemeslu dēļ, piemēram, lai aizsargātu militāros noslēpumus, apturētu amorālus vai pret reliģiju vērstus darbus vai saglabātu politisko varu.

J: Kas ir cenzori?


A: Cenzori ir cilvēki, kuru uzdevums ir pārbaudīt visu veidu plašsaziņas līdzekļus un izņemt materiālus, kurus valdība vai cita iestāde ir atzinusi par nepareiziem, kaitīgiem, sensitīviem vai neērtiem.

Vai cenzūra vienmēr tiek uzskatīta par apvainojumu?


A: Jā, cenzūra gandrīz vienmēr tiek izmantota kā apvainojums, un ir daudz diskusiju par to, kas ir cenzūra un kad tā ir pieļaujama.

J: Vai valstīs, kurās ir vārda un preses brīvība, ir kādi ierobežojumi attiecībā uz to, ko drīkst publicēt?


A.: Pat attīstītajās valstīs ar lielu preses brīvību ir lietas, ko nedrīkst publicēt. Piemēram, žurnālistiem parasti nav atļauts publicēt daudzus militāros noslēpumus, un dažās valstīs pornogrāfija var tikt cenzēta, jo tā tiek uzskatīta par ne tikumisku.

Jautājums: Kas notiek, ja kāds publicē kaut ko, kas ir cenzēts?


A: Ja kāds publicē kaut ko, kas ir cenzēts, viņam var draudēt arests no valdības puses.

J: Kāpēc valdības cenzē noteiktus materiālus?


A: Valdības cenzē noteiktus materiālus, lai aizsargātu militāros noslēpumus, apturētu amorālus vai pret reliģiju vērstus darbus un saglabātu politisko varu.

J: Kā cenzūra ietekmē mūsdienu sabiedrību? A: Cenzūra ietekmē mūsdienu sabiedrību, ierobežojot piekļuvi informācijai, kas var novest pie zināšanu trūkuma par sabiedrībai svarīgām tēmām un jautājumiem. Tā arī ierobežo radošumu, neļaujot publiski dalīties ar noteiktiem izteiksmes veidiem, kas var ierobežot māksliniecisko izaugsmi sabiedrībā.


Meklēt
AlegsaOnline.com - 2020 / 2025 - License CC3