Kreacionisms ir reliģiska pārliecība, ka Visums ir radies tā, kā tas aprakstīts reliģiskajās grāmatās. Saskaņā ar 1. Mozus grāmatu Dievs tieši radīja dzīvību no nekurienes, kas bija pirms tam, sakārtojot haosu, kas bija pirms tam. Citām reliģijām ir atšķirīgi radīšanas mīti. Pirmā pieeja ir pazīstama kā creatio ex nihilo, kas latīņu valodā nozīmē radīšanu no nekā.
Par to, ka Dievs ir radījis pasauli, jau tūkstošiem gadu ir mācījuši tādi rakstnieki kā Augustīns no Hippo.
Mūsdienās pazīstamo kreacionismu 19. gadsimtā aizsāka protestantu fundamentālisti, kuri iebilda pret teorijām, ko zinātnieki sāka izvirzīt par ģeoloģiju un evolūciju.
20. gadsimtā radīšanas kustības aizsākās arī islāmā un jūdaismā.
Kas ietilpst kreacionismā — galvenās idejas
Kreacionisms nav viena vienota doktrīna, bet plašs uzskatu spektrs. Starp biežāk sastopamajām idejām ir:
- pārliecība, ka pasaule un dzīve ir radītas ar apzinātu Dieva vai citas dievišķas būtnes starpniecību;
- tekstu burtiska interpretācija — daudzi kreacionisti saprot radīšanas aprakstus tiešā nozīmē (piem., sešu dienu radīšana), taču ir arī simboliskas vai metaforiskas interpretācijas;
- pretestība pret to secinājumiem, kas izriet no dabaszinātņu metodēm, īpaši pret evolūcijas teoriju un ilgtermiņa ģeoloģiskajiem laika skalas modeļiem;
- uzstājība, ka zinātniskie pierādījumi jāinterpretē ar izejas pieņēmumu par dievišķu radīšanu (piem., izveidojot to, ko sauc par “creation science”);
- dažas kustības pieprasa, lai radīšanas uzskati tiktu mācīti publiskajās skolās kā alternatīva evolūcijai.
Kreacionisma varianti
- Young Earth (Jaunā Zemes) kreacionisms — uzskata, ka Zeme un Visums ir salīdzinoši jauni (bieži vien dažu tūkstošu gadu veci) un interpretē svētos tekstus burtiski.
- Old Earth (Vecās Zemes) kreacionisms — pieņem ģeoloģiskās un kosmoloģiskās laikrindas, bet uzskata, ka dzīves sarežģītība ir radīta vai īpaši iejaukta, nevis pilnīgi izskaidrojama ar dabisko evolūciju.
- Intelligent Design — apgalvo, ka daži dabas fenomeni ir tik sarežģīti vai izkārtoti, ka tie prasa racionālu noformulējumu par mērķtiecīgu plānu; piedāvā šo ideju kā “zinātnisku” alternatīvu, taču tā tiek plaši kritizēta par nezinātniskumu.
Vēsturiskā attīstība
Radīšanas idejas ir bijušas daļa no cilvēku domāšanas kopš senatnes. Rietumu tradīcijā par būtisku avotu kļuva Bībeles radīšanas stāsts un agrīnie kristiešu teologi, piemēram, Augustīns no Hippo, kas apsprieda, kā saprast radīšanas laiku un Dieva radošo darbību.
19. gadsimtā, reaģējot uz dabaszinātņu attīstību — tai skaitā ģeoloģijas atklājumiem un Čārlza Darvina evolūcijas idejām — parādījās protestantu fundamentālistu kustības pretestība, kas vēlāk izveidoja mūsdienu modernā kreacionisma formas. 20. gadsimtā līdzīgas idejas sāka attīstīties arī citās reliģiskajās kopienās, tostarp islāmā un jūdaismā, kur dažādi autori un organizācijas piedāvā savas interpretācijas, kā saskaņot svēto tekstu naratīvus ar mūsdienu zināšanām.
Krituika un zinātniskā nostāja
Zinātniskā sabiedrība plaši nepieņem kreacionismu kā zinātnisku teoriju. Galvenie iebildumi ir šādi:
- daudzi kreacionisma apgalvojumi nav testējami vai falsificējami ar empīriskiem paņēmieniem;
- pieejas, piemēram, Intelligent Design, bieži izmanto argumentus, kas nav balstīti uz reproducējamiem eksperimentiem vai prognozēm;
- pētījumi ģeoloģijā, paleontoloģijā, ģenētikā un citās zinātnēs sniedz spēcīgus pierādījumus evolūcijas un ļoti senas Zemes/Visuma hronoloģijas atbalstam;
- dažās valstīs juridiskas un izglītības iestādes ir nolēmušas, ka publiskajās skolās kreacionisms kā reliģiska doktrīna nav piemērots kā zinātnes mācību saturs.
Sociālais un izglītības konteksts
Kreacionisms bieži ir saistīts ar plašāku diskusiju par reliģijas lomu sabiedrībā, brīvību ticēt un izglītības saturu. Debates par to, kas jāiekļauj skolu programmās — tikai zinātniskās teorijas vai arī reliģiskas alternatīvas — turpina būt politiski un kulturāli nozīmīgas daudzviet pasaulē.
Kopsavilkums
Kreacionisms ir plašs uzskatu komplekts, kura centrā ir pārsteidzoši veci, bet spēcīgi cilvēku kopīgi radīti stāsti par pasaules rašanos un cilvēces vietu tajā. Tas ietver dažādas pieejas — no burtiskas svēto tekstu interpretācijas līdz mēģinājumiem formulēt “radīšanas zinātni” — un ir gan reliģisks, gan sociāls fenomens ar būtisku ietekmi uz izglītību, politiku un kultūru. Zinātniskā kopiena parasti atturīgi izturas pret kreacionismu kā zinātnisku skatījumu, norādot uz atšķirībām starp reliģisku pārliecību un empirisku pētniecību.

