Organisms ir atsevišķa dzīva būtne. Ir viegli atpazīt dzīvu būtni, bet ne tik viegli to definēt. Dzīvnieki un augi, protams, ir organismi. Organismi ir biotiska jeb dzīva vides daļa. Akmeņi un saules gaisma ir nedzīvās vides daļas.

Dzīvo būtņu pamatprasības

Organismiem parasti ir piecas pamatvajadzības, lai turpinātu vielmaiņu un izdzīvotu. Tām parasti nepieciešams:

  • gaisa — piemēram, gaiss ar skābekli vai skābekļa vietā citas gāzes anaerobi dzīvojošiem organismiem;
  • ūdens — ūdens ir vajadzīgs ķīmiskām reakcijām un šūnu darbībai;
  • barības vielas — barības vielas (pārtika), kas nodrošina būvmateriālus un enerģiju;
  • enerģijas avots — enerģija no saules (fotosintēze) vai no barības vielām (ķīmiskā enerģija);
  • dzīvesvieta — piemērots vide, kur uzturēt temperatūru, mitrumu un citus apstākļus.

Tomēr ne visām dzīvajām būtnēm tās visas ir nepieciešamas vienlaicīgi. Daudzi organismi dzīvo bez piekļuves atmosfēras skābeklim (anaerobi), citi spēj ilgstoši izdzīvot sausumā vai zemā temperatūrā.

Kas padara kaut ko par organismu?

Bioloģiskā definīcija parasti balstās uz vairākām pazīmēm. Organisms parasti:

  • ir veidots no šūnām — šūna ir dzīves pamatvienība;
  • veic vielmaiņu — apmaina vielas un enerģiju ar vidi;
  • uztur homeostāzi — spēj regulēt iekšējos apstākļus (piem., temperatūru, ūdens daudzumu);
  • aug un attīstās — mainās laika gaitā;
  • reproducējas — spēj radīt pēcnācējus;
  • reaģē uz stimuliem — reaģē uz gaismu, temperatūru, ķīmiskām vielām u.c.;
  • spēj evolucionēt — populācijas līmenī mainās ģenētiski, pielāgojoties videi.

Vīrusi un pelēkā zona

Mazliet jāpadomā par vīrusiem. Nav vienprātības par to, vai tie ir uzskatāmi par dzīviem. Tie sastāv no olbaltumvielām un nukleīnskābes, un tie attīstās, kas ir patiešām svarīgs fakts. Tomēr tie eksistē divās diezgan atšķirīgās fāzēs. Viena fāze ir neaktīva, neaktīva — vīruss ārpus saimniekšūnas pastāv kā daļiņa bez patstāvīgas vielmaiņas. Otra ir kāda cita organisma dzīvā šūnā. Tad vīruss ļoti aktīvi vairojas. Apsveriet paralēli ar datorprogrammu. Kad tā tiek lietota, tā ir aktīva; kad tā netiek lietota, tā ir pilnīgi neaktīva. Tomēr tā joprojām ir programma.

Pievienojoši — vīrusiem parasti nav patstāvīgas šūnu struktūras vai vielmaiņas, tie nevar pati reproduktēties bez saimniekšūnas, tāpēc daudzi biologu apraksti tos liek atsevišķā kategorijā starp dzīvo un nedzīvo.

Sporas un pārziemošanas stadijas

Vēl viens piemērs no bioloģijas ir sporas, kas ir baktēriju, sēņu vai dažu augu izplatīšanās fāze. Tās nav aktīvas, kamēr nav nonākušas piemērotā situācijā. Tām ir visas darbojošās daļas, lai izveidotu pilnvērtīgu organismu, bet pagaidām tās ir izslēgtas. Spores ļauj izdzīvot nelabvēlīgos apstākļos un izplatīties plašākā teritorijā.

Vienšūnas un daudzšūnu organismi

Daži organismi sastāv no miljoniem šūnu. Tie ir daudzšūnu organismi. Daudzus no tiem var apskatīt, neizmantojot mikroskopu.

Lielākā daļa organismu ir tik mazi, ka ar neapbruņotu aci tos nav iespējams saskatīt. Lai tos ieraudzītu, nepieciešams mikroskops. Tos sauc par mikroorganismiem. Organismus var veidot tikai viena šūna. Tos sauc par vienšūnas organismiem jeb vienšūnas organismiem. Kā piemērus var minēt baktērijas un vienšūnas, piemēram, amebas un paramecijus.

Klasifikācijas īss pārskats

Organismus parasti iedala pēc šūnu uzbūves un ģenētiskām īpašībām. Pamatšķirojums ietver prokariotus (baktērijas un archaea — bez kodola) un eikariotus (augi, dzīvnieki, sēnes, protisti — ar kodolu). Tālāk organismi tiek sadalīti dažādās grupās (karalistes, filiāles u.c.) atkarībā no līdzībām struktūrā, vielmaiņā un attīstībā.

Organismu nozīme un piemēri

Organismi veido ekosistēmas, kur vieni nodrošina enerģiju un barību citiem (piem., augi, kas fotosintēzes ceļā ražo organiskas vielas), citi organismi — dzīvnieki — pārtiek no augu vai citu dzīvnieku materiāla. Mikroorganismi (baktērijas, sēnes u.c.) pārstrādā organiskos materiālus, bagātinot augsni un veicinot vielu apriti dabā.

Īsumā: organisms ir vienība, kas izrāda dzīvības pazīmes — šūnu organizāciju, vielmaiņu, augšanu, reproducēšanos un reakciju uz vidi. Tomēr dabā ir pelēkās zonas (vīrusi, sporas u.c.), kur viennozīmīga atbilde prasa plašāku kontekstu un precizējošas definīcijas.