Kopēja izcelsme

Vēsture

1740. gados Pjērs Luī Mopertjē (Pierre-Louis Maupertuis) pirmais izteica pieņēmumu, ka visiem organismiem varētu būt bijis kopīgs priekštečs un ka tie ir atšķīrušies nejaušas variācijas un cīņas par eksistenci rezultātā. Grāmatā Essai de Cosmologie Maupertuis norādīja:

Vai nevarētu teikt, ka, tā kā dabas radīto produktu nejaušajās kombinācijās ir jābūt tādām, kurām piemīt noteiktas piemērotības attiecības un kuras spēj pastāvēt, nav jābrīnās, ka šī piemērotība piemīt visām pašlaik eksistējošajām sugām? Varētu teikt, ka nejaušība radīja neskaitāmu daudzumu indivīdu; neliela daļa no tiem bija uzbūvēti tā, ka dzīvnieka daļas spēja apmierināt tā vajadzības; citā, bezgalīgi lielākā skaitā nebija ne piemērotības, ne kārtības: visi šie pēdējie ir gājuši bojā... Sugas, ko mēs redzam šodien, ir tikai mazākā daļa no tā, ko radījis aklais liktenis...

Vispārējas kopējas izcelsmes pierādījumi

Kopējā bioķīmija un ģenētiskais kods

Visu zināmo dzīvības formu pamatā ir viena un tā pati bioķīmiskā pamatorganizācija.

Ģenētiskā informācija tiek kodēta DNS un pārrakstīta RNS, pēc tam ar (ļoti līdzīgu) ribosomu palīdzību tiek pārvērsta olbaltumvielās, kā enerģijas avoti tiek izmantoti ATP, NADH un citi utt.

Šīs līdzības ietver enerģijas nesēju adenozīna trifosfātu (ATP) un to, ka visas olbaltumvielās esošās aminoskābes ir kreisās puses (hiralitāte).

Turklāt ģenētiskais kods ("tulkošanas tabula", saskaņā ar kuru DNS informācija tiek pārtulkota olbaltumvielās) ir gandrīz identisks visām zināmajām dzīvības formām, sākot no baktērijām un beidzot ar cilvēkiem.

Biologi parasti uzskata, ka šī koda universālums ir galīgs pierādījums par labu universālas kopējas izcelsmes teorijai. Arī ģenētiskā koda nelielo atšķirību analīze ir apstiprinājusi universālu kopēju izcelsmi. Dažādu alternatīvu hipotēžu statistisks salīdzinājums ir parādījis, ka universāla kopēja izcelsme ir ievērojami ticamāka nekā modeļi, kas ietver vairākas izcelsmes.

Filoģenētiskie koki

Vēl viens svarīgs pierādījums ir tas, ka ir iespējams uzbūvēt detalizētus filoloģētiskos kokus (t. i., sugu "ģenealoģiskos kokus"), kuros ir iezīmēti visu dzīvo sugu ierosinātie dalījumi un kopīgie priekšteči. Pieejamo ģenētisko datu analīze 2010. gadā, kartējot tos ar filoģenētiskajiem kokiem, sniedza "stingru kvantitatīvu atbalstu dzīvības vienotībai. ... tagad ir iegūts stingrs kvantitatīvs atbalsts dzīvības vienotībai, izmantojot formālu testu.

Tradicionāli šie koki ir veidoti, izmantojot morfoloģiskās metodes, piemēram, salīdzinošo anatomiju, embrioloģiju utt. Nesen šos kokus bija iespējams veidot, izmantojot molekulāros datus, pamatojoties uz līdzībām un atšķirībām starp ģenētiskajām un olbaltumvielu sekvencēm. Visas šīs metodes dod būtībā līdzīgus rezultātus. Tas, ka uz dažādiem informācijas veidiem balstītie filoloģētiskie koki savstarpēji saskan, ir spēcīgs pierādījums tam, ka pamatā ir kopēja izcelsme.

Pēdējais universālais priekštečs

Par LUA tiek secināts dažas lietas. Tā nebija pati pirmā šūna, bet gan šūna, kuras pēcteči izdzīvoja pēc mikrobu evolūcijas ļoti agrīnajiem posmiem. Pamatojoties uz to klātbūtni eubaktērijās, arhejās un eikariontos, LUA bija aptuveni 325 olbaltumvielas.

Šīs aminoskābes, iespējams, bija pirmās, kas tika iestrādātas olbaltumvielās: alanīns, asparagīns, asparagīnskābe, glicīns, histidīns, izoleicīns, serīns, treonīns un valīns. Šīs aminoskābes tika atrastas arī dzirksteļcaurulīšu simulācijās un Mērčisona meteorīta analīzē. Pārējās aminoskābes, kas vēlāk tika pievienotas ģenētiskajam kodam, ietver vairākas sarežģītākās aminoskābes.