Fundamentālisms: definīcija, reliģiskā vēsture un mūsdienu nozīme
Fundamentālisms: definīcija, reliģiskā vēsture un mūsdienu nozīme — dziļa analīze par ticības nemainīgumu, vēsturisko attīstību un fundamentālisma ietekmi mūsdienu sabiedrībai.
Fundamentālisms sākotnēji tika lietots, lai apzīmētu noteiktas cilvēku grupas ASV protestantu kopienā 20. gadsimta sākumā. Šie cilvēki uzsvēra stingras, „fundamentālas” doktrīnas un morāles normas, kas bija apzināti nostādītas opozīcijā modernām idejām — piemēram, zinātnes interpretācijām, kas šķita pretrunā ar burtisku Bībeles lasījumu. Viņu skatījumā ticības pamatprincipi bija absolūti un nemaināmi; tādējādi reliģija kā neatņemama patiesība kļuva par fundamentālisma pamatu.
Definīcija un galvenās iezīmes
Mūsdienās terminu lieto plašāk — tas apraksta grupas vai kustības, kas cenšas atjaunot vai saglabāt noteiktu ideoloģisku vai reliģisku „būtību” un nepiekrīt mainīgām sabiedrības normām. Fundamentālistiskām kustībām bieži raksturīgas šādas iezīmes:
- Burtiskums vai dogmatisms: svēto rakstu vai pamatdoktrīnu burtiska vai absolūta lasījuma piekrišana;
- Ekskluzivitāte: uzskats, ka tikai viņu ticība vai interpretācija nodrošina „patiesu” ceļu;
- Reakcija uz modernitāti: pretestība zinātniskām, filozofiskām vai sociālām pārmaiņām;
- Sociāla un politiska mobilizācija: centieni ietekmēt izglītību, likumdošanu un publisko telpu saskaņā ar saviem uzskatiem;
- Kolektīvā identitāte un drošības meklējumi: vēlme pēc skaidrām normām un stabilitātes laikā, kad sabiedrība šķiet sarežģīta vai mainīga.
Reliģiskā vēsture un izcelsme
Reliģiskais fundamentālisms kā sociāla parādība attīstījās galvenokārt kā reakcija uz 19. un 20. gadsimta pārejām: zinātnes attīstību (piem., evolūcijas teoriju), kritisko tekstu analīzi, urbanizāciju un liberālu sociālo ideju izplatību. Protestantiskajā ASV tas manifestējās arī caur publikācijām un kustībām, kas uzsvēra Bībeles nešaubāmo autoritāti. No šīm saknēm nozīme drīz paplašinājās — fundamentālisms parādījās arī citās reliģiskajās tradīcijās (piem., islāmā, hinduisma nacionālismā, dažās ebreju un citu tradīciju plūsmās), kur cilvēki centās atgriezties pie uzskatītajām „sākotnējām” doktrīnām vai morālajām normām.
Mūsdienu nozīme un ietekme
Šodien fundamentālismu pētnieki bieži skata kā vienu no veidiem, kā sabiedrības grupas reaģē uz globalizāciju, sekularizāciju un sociālām pārmaiņām. Praktiskā līmenī fundamentālistiskas kustības var ietekmēt:
- izglītības politiku (piem., diskusijas par evolūcijas mācīšanu, "intelligent design" vai reliģijas lomu skolā);
- likumdošanu un sociālajiem jautājumiem (abortu, ģimenes tiesībām, minoritāšu tiesībām u. c.);
- publisko diskursu un politisko mobilizāciju — dažkārt veidojot spēcīgu vēlētāju bāzi;
- konfliktus un radikalizāciju — lai arī fundamentālisms nav sinonīms vardarbībai, dažas grupas to izmanto ideoloģiskā vai politiskā vardarbības attaisnošanai.
Atšķirība no konservātisma un ortodoksijas
Ir svarīgi atšķirt fundamentālismu no vienkārša konservātisma vai ortodoksas reliģijas prakses. Konservatīvs cilvēks var atbalstīt tradicionālas vērtības, bet būt gatavs dialogam un kompromisam; fundamentālists parasti pieņem, ka pamatuzskati ir absolūti un nekompromitējami. Ortodoksija norāda uz to, kas ir tradicionāls un likumsakarīgs reliģiskajā praksē, bet ne vienmēr ietver politisku vai kustisku ambīciju atjaunot sabiedrību atbilstoši šīm doktrīnām.
Kritika un pētniecība
Pētnieki un kritiķi uzsver, ka fundamentālisms var radīt sociālu polarizāciju un ierobežot pluralismu. Socioloģiski skatoties, fundamentālisms bieži tiek izprotams kā mēģinājums nodrošināt identitāti un drošību laikā, kad tradicionālie atbalsta mehānismi vājina. No juridiskā un cilvēktiesību skatpunkta problēmas rodas, kad fundamentālistiskas prakses ierobežo citu cilvēku tiesības vai veicina diskrimināciju.
Kultūras piemērs: "Fundamentalism" kā zīmols un kritika par miesas sodiem
Termins "fundamentālisms" ir izmantots arī mākslā un kulturālajā kritikā. Piemēram, pastāv mākslinieciska iniciatīva, kas izmanto zīmolu ar nosaukumu "Fundamentalism" kā sarkastisku vai satīrisku rīku, lai pievērstu uzmanību reliģiskajai vardarbībai vai skarbai disciplinēšanai bērnu audzināšanā. Mākslinieks Daniels Vander Leijs publiski izmantojis šo zīmolu savos darbos, lai kritizētu miesas sodus kā audzināšanas metodi. Šādas darbības bieži mēģina izaicināt sabiedrības pieņēmumus un uzsvērt, kā reliģiskas interpretācijas var ietekmēt ikdienas praksi — piemēram, debates par miesas sodiem skolās un mājās. ASV skolās miesas sodi joprojām ir atļauti aptuveni 19 štatos, kas turpina būt diskusiju un politisku lēmumu objekts.
Kopsavilkums
Fundamentālisms ir daudzslāņaina parādība — sākot no reliģiskas stingrības un burtiskas teksta interpretācijas līdz politiskas mobilizācijas formām un kultūras kritikām. To visbiežāk skaidro kā reakciju uz mūsdienu sabiedrības pārmaiņām: cilvēki, kuri jūtas apdraudēti vai dezorientēti, meklē stabilitāti nemainīgās tradīcijās. Tajā pašā laikā fundamentālisms rada izaicinājumus pluralismam un cilvēktiesībām, tāpēc par šo tēmu turpinās intensīvas diskusijas gan akadēmiskajā, gan publiskajā telpā.
Mičiganas štata pilsētiņas futbola fanu pamācoša zīme
Protests pret antiislāmisku filmu Bahreinā. Uz banera ir uzraksts "Islāma tauta necietīs tos, kas aizskar tās svētumu".
Mormons un viņa sievas, dejojot pēc velna melodijas, ilustrācija no 1850. gada.
Terminoloģija
Dažiem cilvēkiem, kurus dēvē par reliģiskajiem fundamentālistiem, šis nosaukums nepatīk, jo šim jēdzienam ir citas nozīmes. Viņiem tas nepatīk, jo "reliģiskais fundamentālists" ir saistīts ar negatīvām idejām. Daudziem cilvēkiem, kuri ir politiski progresīvi vai liberāli, dažkārt nepatīk reliģiskie fundamentālisti. Viņi par viņiem uzskata sliktas lietas, piemēram, ka viņi nav gudri, nav izglītoti vai ka viņi neievēro cilvēku cilvēktiesības.
Dažiem cilvēkiem, kas ir kristīgie fundamentālisti, šis termins patīk un viņi to lieto, lai sevi nosauktu. Taču viņiem nepatīk, ka viņus sauc par reliģiskajiem fundamentālistiem, jo šajā pašā grupā ietilpst arī islāma fundamentālisti.
Vēsture
Fundamentālisms aizsākās kā kustība ASV, sākot ar konservatīvajiem prezbiterāņu akadēmiķiem un teologiem Prinstonas teoloģiskajā seminārā divdesmitā gadsimta pirmajā desmitgadē. Pirmā pasaules kara laikā un uzreiz pēc tā tas izplatījās arī baptistu un citu konfesiju konservatīvo vidū. Kustības mērķis bija no jauna apliecināt ortodoksālo protestantu kristietību un dedzīgi aizstāvēt to pret liberālās teoloģijas, vācu augstākās kritikas, darvinisma un citu kustību izaicinājumiem, kuras kustība uzskatīja par kaitīgām kristietībai.
Jēdziena "fundamentālisms" saknes meklējamas Niagāras Bībeles konferencē (1878-1897), kas definēja tās lietas, kuras ir kristīgās ticības pamatā. Termins tika lietots arī, lai apzīmētu "Fundamentālos pamatus" - divpadsmit grāmatu krājumu par piecām tēmām, ko 1910. gadā izdeva Miltons un Līmans Stjuarti (Milton and Lyman Stewart).
Fundamentālisma jautājumi
Ne visi reliģiskie fundamentālisti tic vienām un tām pašām lietām. Taču ir daudzi jautājumi, par kuriem viņiem ir stingra pārliecība. Daži no šiem jautājumiem ir līdzīgi pat dažādās reliģijās. Daži no šiem jautājumiem ir šādi:
- Aborts
- Homoseksualitāte
- Feminisms (vai sieviešu tiesības)
- Sekss pirms laulībām
- Kontracepcija
- Reliģija kā likumu pamats
- Reliģijas mācīšana skolās
- Zinātne
Kritika
Fundamentālistu nostājai ir izteikta daudz kritikas. Viena no izplatītākajām ir tā, ka daži fundamentālistu grupas apgalvojumi nav pierādāmi un ir iracionāli, acīmredzami nepatiesi vai pretrunā ar zinātniskiem pierādījumiem. . Piemēram, dažus no šiem pārmetumiem slavenajā Scopes Monkey Trial prāvā izteica Klenss Darrovs.
Vēl viens iemesls ir tas, ka reliģiskie uzskati nav labi pārvēršami likumos vai sociālajā politikā dažādās tolerantās sabiedrībās. Šī kritika atbalsta sekulārismu kā labāku pamatu sociālai harmonijai un stabilitātei.
Viens no kritiķiem Elliots N. Dorfs (Elliot N. Dorff) rakstīja:
Lai īstenotu fundamentālistu programmu praksē, būtu nepieciešama perfekta oriģinālteksta senās valodas izpratne, ja patiešām starp variantiem var (atrast...) patieso tekstu. Turklāt cilvēki ir tie, kas šo izpratni nodod no paaudzes paaudzē. Pat ja kāds gribētu sekot burtiskajam Dieva vārdam, nepieciešamība cilvēkiem vispirms saprast šo vārdu (prasa) cilvēcisku interpretāciju. Šajā procesā cilvēciskā kļūdainība ir nesaraujami iejaukta pašā dievišķā vārda nozīmē. Rezultātā nav iespējams sekot neapstrīdamam Dieva vārdam; cilvēks var panākt tikai cilvēcisku Dieva gribas izpratni.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir fundamentālisms?
A: Fundamentālisms ir skaidri definētu vērtību un uzskatu kopums, kas tiek uzskatīts par absolūtu un nav pakļauts pārmaiņām. To bieži lieto, lai apzīmētu cilvēku grupas, kas ir apņēmušās uzvesties vai rīkoties saskaņā ar savām morālajām un reliģiskajām vērtībām, pat ja šīs vērtības daudziem var būt nepopulāras vai kritizējamas.
J: Kad pirmo reizi parādījās termins "fundamentālisms"?
A: Termins "fundamentālisms" pirmo reizi tika lietots 20. gadsimta sākumā, lai apzīmētu dažus protestantu kopienas cilvēkus Amerikas Savienotajās Valstīs, kuriem bija skaidri definētas ("fundamentālas") vērtības, kas bija pretrunā ar modernākām idejām.
J: Kā fundamentālisms ir ticis vērtēts vēsturiski?
A: Vēsturiski fundamentālisms ir ticis uzskatīts par reakciju uz moderno sabiedrību; tas nodrošina kaut ko, kas nemainās, kad pazīstamas lietas var likt cilvēkiem justies nedroši. Cilvēki meklē noteikumus, kā rīkoties, kas nemainās, tāpēc viņi uzskata, ka viņu reliģija ir tas, kas nemainās.
Kāds ir fundamentālistu uzvedības piemērs?
Atbilde: Fundamentālistiskas uzvedības piemērs varētu būt cilvēks, kurš stingri ievēro savus reliģiskos un morālos uzskatus, pat ja šie uzskati var būt nepopulāri vai daudzu cilvēku kritizēti.
J: Vai fundamentālismam ir kāds senāks vēsturisks precedents?
A: Jā, viens no fundamentālisma senākiem vēsturiskiem precedentiem būtu Reformācijas periods.
J: Vai ir vēl kāda cita "fundamentālisma" nozīme?
A:Jā, "Fundamentālisms" ir arī jostu preču zīmes zīmols "sist bērnus". Fundamentālisma ādas jostas ir bijušas iekļautas mākslas izstādēs, lai satīrizētu fundamentālos kristiešus, kuri domā, ka viņu Dievs vēlas, lai viņi sit bērnus.
Meklēt