Fosilijas
Fosilija ir senas dzīvas būtnes atliekas vai pēdas.
Dzīvnieku, augu vai protistu fosilijas atrodas nogulumiežos.
Tipiskā fosilijā ķermeņa forma ir saglabājusies, bet sākotnējās molekulas, kas veidoja ķermeni, ir aizstātas ar kādu neorganisku materiālu, piemēram, kalcija karbonātu (CaCO3) vai silīcija dioksīdu (SiO2). Fosilija izskatās un ir veidota no ieža. Tā ir mineralizēta vai petrificēta (burtiski pārvērsta par klinti).
Fosilija var būt arī dzīvas būtnes nospiedums vai nospiedums, kas saglabājies sen aizgājušā laikmeta fosilizētajos dubļos.
Daži organismi labi fosilizējas, citi - ne. Visbiežāk sastopamās fosilijas ir tās, ko atstājuši organismi, kas ražo cietus materiālus. Kā piemērus var minēt mīkstmiešu (piemēram, gliemežu un gliemežu) un tagad reti sastopamo brahiopodu (pazīstamu arī kā lampu čaulas) cietās, kalcinētās čaulas. Šie jūrā dzīvojošie gliemji ir radījuši daudzus fosilifiskus (t. i., fosilijas saturošus) kaļķakmens slāņus zemē.
Īpašos apstākļos var fosilizēties mīksto ķermeņu organismi: labs piemērs ir ediakāra biota.
Plašākai sabiedrībai vislabāk zināmas ir milzu aizvēsturisko dinozauru fosilijas. Šo milzīgo seno rāpuļu fosilizētos kaulus un pēdas var aplūkot daudzos dabas vēstures un zemes zinātņu muzejos.
Ģeologu un biologu fosiliju izpēte ir pazīstama kā paleontoloģija. Ja pētījumā dzīvās radības tiek aplūkotas to ekoloģiskajā kontekstā, to sauc par paleobioloģiju.
Trīs nelielas amonīta fosilijas, katra aptuveni 1,5 cm diametrā
Trilobīta fosilija, kas dzīvoja pirms aptuveni 444 miljoniem gadu.
Apakšproterozoja stromatolīti no Bolīvijas, Dienvidamerika. Tos radīja cianobaktērijas. Pulēts vertikāls šķērsgriezums klintij
Komārs un muša, kas iesprostoti dzintarā
Fosilā sērsna no agrīnā augšējās krītas perioda, pirms ~95 miljoniem gadu, Santanas veidojums, Brazīlija.
Īpaši aizsargājamās vietas
Ir dažas vietas, kur fosilijas ir atrastas ar ievērojamām detaļām vai lielā skaitā. Paleontologi šīs vietas sauc ar vācu terminu Lagerstätten. Šāda vieta ir La Brea darvas bedres Losandželosā. Tāpat arī Zolnhofenas kaļķakmens karjeri Bavārijā.
Fosiliju veidi
Mikroskopiskas jeb ļoti sīkas fosilijas sauc par "mikrofosilijām", savukārt lielākas, makroskopiskas fosilijas, piemēram, gliemeņu un zīdītāju fosilijas, sauc par "makrofosilijām". Dabiskos akmeņus, kas izskatās kā fosilizēti organismi, bet nemaz nav fosilijas, sauc par "pseidofosilijām".
Lai gan lielākā daļa fosiliju ir veidojušās no organismu cietajām daļām, ir arī netiešas aizvēsturiskās dzīvības pazīmes. Bieži sastopami tādi piemēri kā tārpa pēdas vai dzīvnieka pēdas nospiedums. Tās sauc par pēdu fosilijām. Fosilizētus ekskrementus, fekālijas vai mēslus sauc par koprolītu. Aizvēsturisko organismu ķīmiskās pēdas sauc par ķīmisko fosiliju. Aizvēsturisko cilvēku darinātos priekšmetus sauc par artefaktiem.
Pat tad, kad mīksta ķermeņa dzīvnieku atliekas ir izzudušas, var būt palikuši nospiedumi, pelējumi vai oglekļa pēdas, kas paliek pastāvīgi. Tāpēc īpašos gadījumos mums ir pat mazu, mīkstu bezmugurkaulnieku dzīvnieku fosilijas.
Dažkārt fosilija rodas sausuma (izžūšanas), sasalšanas vai priežu sveķu dēļ. Šādu fosiliju piemēri ir mumificēti dzīvnieki, ledus pārklāti vilnaini mamuti un kukaiņu pilns dzintars.
Tomēr dzīvās fosilijas nemaz nav fosilijas. Tie ir mūsdienu organismi, kas ļoti līdzinās saviem aizvēsturiskajiem priekštečiem pirms daudziem miljoniem gadu. Labi piemēri ir ginka koks, koelakants un pakavainais krabis.
Fosiliju agrīna novērošana
Daudzi cilvēki pirms zinātnes pamanīja fosilijas, bet ne visi uzskatīja, ka tās ir dzīvu radību atliekas. Iespējams, pirmais, kas atstāja savas domas, bija sengrieķu filozofs Ksenofāns (ap 570. - 470. gadu p.m.ē.). p387 Viņa idejas aprakstīja vēlākie rakstnieki:
"Krāšņi [ir] atrodami zemes vidū un kalnos. Sirakūzu karjeros ir atrasti zivs un jūras aļģu nospiedumi; Parosas salā akmens dziļumā ir atrasts lauru lapas nospiedums, bet Maltā - jūras radību saplacinātas formas. Viņš saka, ka tās veidojušās tad, kad sen atpakaļ viss bija klāts ar dubļiem, un nospiedums dubļos izžuvis". Guthrie 387. lpp.
Šīs idejas 17. gadsimtā Eiropā tika atklātas no jauna. Nikolass Steno Nīderlandē un Roberts Hūks Londonas Karaliskajā biedrībā rakstīja un lasīja lekcijas par fosilijām. 18. gadsimtā sākās fosiliju vākšana, un sāka attīstīties nopietna domāšana par ģeoloģiju. 19. gadsimtā ģeoloģija kļuva par modernu zinātni, un fosilij bija liela nozīme evolūcijas teorijā.
Saistītās lapas
- Izzušana
- Evolution
- Paleontoloģija
- Zemes vēsture
- Izmiršanas gadījumu saraksts
- Lagerstätten
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir fosilijas?
A: Fosilija ir senas dzīvas būtnes atliekas vai pēdas, kas ir mineralizējušās vai petrificējušās (burtiski pārvērtušās akmenī). Tie var būt kauli, čaulas, eksoskeleti, dzīvnieku vai mikrobu nospiedumi akmenī, dzintarā saglabājušies priekšmeti, mati, petrificēts koks, nafta, ogles un DNS atliekas.
J: Kā veidojas fosilijas?
A: Fosilijas veidojas tad, kad ir saglabājusies senas dzīvas būtnes ķermeņa forma, bet sākotnējās molekulas, kas veidoja ķermeni, ir aizstātas ar kādu neorganisku materiālu, piemēram, kalcija karbonātu (CaCO3) vai silīcija dioksīdu (SiO2).
Kāds organismu veids visbiežāk ir sastopams kā fosilijas?
A: Visbiežāk sastopamās fosilijas ir tās, ko atstājuši organismi, kuri ražo cietus materiālus, piemēram, gliemji (gliemji un gliemeži) un brahiopodi (lampu čaulas).
J: Vai ir piemēri, kad fosiliju veidā ir atrasti organismi ar mīkstiem ķermeņiem?
A: Jā. Mīkstķermeņu organismi var fosilizēties īpašos apstākļos, piemēram, Ediakāra biota.
J: Ko cilvēki pēta, aplūkojot fosilijas?
A: Cilvēkus, kas pēta fosilijas, sauc par paleontologiem. Ja viņi aplūko dzīvās radības to ekoloģiskajā kontekstā, to sauc par paleobioloģiju.
J: Vai ir kādi slaveni fosiliju piemēri?
A: Jā. Visplašākajai sabiedrībai zināmākās fosilijas ir milzu aizvēsturisko dinozauru fosilijas - to fosiliju kaulus un pēdas var apskatīt daudzos muzejos visā pasaulē.
