Dzintars

Dzintars ģeoloģijā

Dzintars veidojas no dažu koku sveķiem. Tā nav koku sula vai sveķi. Sveķi drīz kļūst lipīgi un vēlāk fosilizējas kā dzintars. Dzintars var izskatīties dažādi atkarībā no tā izcelsmes un vēlākās ģeoloģiskās vēstures.

Lai galu galā iegūtu dzintara formu, izejas sveķiem ir jānoturas pret pūšanu. Daudzi koki ražo sveķus, bet parasti tie sadalās fizikālā un bioloģiskā procesā. Laikapstākļu iedarbībai ir tendence sadalīt sveķus, un to veicina tādi mikroorganismi kā baktērijas un sēnītes. Lai sveķi izdzīvotu pietiekami ilgi un kļūtu par dzintaru, tiem ir jānoturas pret šādiem spēkiem vai arī tie jāražo apstākļos, kas tos izslēdz.

Baltijas dzintars (vēsturiski saukts par Prūsijas dzintaru) ir atrodams kā neregulāri mezgliņi jūras smiltīs, ko dēvē par zilo zemi, apakšējā oligocena slāņos Sambijā, Kaļiņingradas apgabalā, kur to tagad sistemātiski iegūst.

Agata dzintaru iegūst no skujkoka Agata (Agathis) - koka, kas agrāk auga daudz plašākā teritorijā.

Amerikā un Āfrikā dzintars bieži vien tiek iegūts no pākšaugu dzimtas Hymenaea protera.

Dzintara ieslēgumi

Sveķos var būt ne tikai skaisti saglabājušās augu struktūras, bet arī kukaiņu, zirnekļu, anneīdu, varžu, vēžveidīgo un citu sīku organismu atliekas, kas iesprūdušas, kamēr tie bija šķidri. Vairumā gadījumu organiskā struktūra ir izzudusi, atstājot tikai dobumu, kurā, iespējams, ir hitīna pēdas.

Atrašanās vietas un izmantošana

Dzintaru var atrast visos zemes kontinentos, izņemot polus, galvenokārt ASV austrumu piekrastē, Kanādā, Birmā, Meksikā, Libānā, Borneo, Rumānijā, Sicīlijā un citur. Zinātnieki uzskata, ka senākais dzintars ir no oglekļa laikmeta, un tā vecums ir aptuveni 345 miljoni gadu (augšējais karbons, Nortamberlenda, ASV). Dzintars atrodas Meksikā un Karību jūras reģionā, galvenokārt Dominikānas Republikā. Taču lielākajā daļā no tiem ir daudz mazāka ieguve nekā Baltijas reģionā ap Baltijas jūru atrodamajā dzintarā. Baltijas dzintars ir arī vispazīstamākais dzintars Eiropas vēstures dēļ. Homērs to piemin savā "Odisejā", 15. grāmata, 459.-465. g. p. m. ē.: "... zelta kaklarota ar dzintara pērlītēm, starp kurām tā bija vītināta...". Dzintaru no "Jaunās pasaules", piemēram, Meksikas un Dominikānas Republikas, rūpnieciski ieguva tikai kopš pagājušā gadsimta.

Baltijas dzintars ir sastopams lielākajā daļā Baltijas jūras un Ziemeļjūras krastu. Lielākā dzintara ražotājvalsts ir Sambijas izcēlums, kas tagad ietilpst Krievijas Kaļiņingradas apgabalā. Aptuveni 90 % pasaulē iegūstamā dzintara atrodas Krievijas Kaļiņingradas apgabalā pie Baltijas jūras.

Šis dzintars nogulsnējās eocēna beigās un oligocena sākumā aizvēsturiskas upes deltā, jūras baseina seklumā. Papildus Kaļiņingradas piekrastei dzintars ir atrodams arī citviet Baltijas jūras reģionā. Neliels Baltijas dzintara daudzums atrodams pat ārpus Baltijas reģiona, piemēram, Anglijas dienvidaustrumu piekrastē. Pamatojoties uz dzintara un sveķu no dzīviem kokiem Furjē transformācijas infrasarkanās mikrosppektroskopijas (FTIR) analīzes rezultātiem, var secināt, ka dzintara izcelsme ir Sciadopityaceae dzimtas skujkoki. Vienīgā dzīvā šīs dzimtas pārstāve ir Japānas lietussargu priede Sciadopitys verticillata.

Sveķi no izmirušā koka Hymenaea protera ir Dominikānas dzintara un, iespējams, arī lielākās daļas tropos atrodamā dzintara avots. Dominikānas dzintars atšķiras no Baltijas dzintara galvenokārt ar to, ka tas gandrīz vienmēr ir caurspīdīgs un tajā ir vairāk fosilo iestarpinājumu. Tas ir ļāvis detalizēti rekonstruēt sen izzudušā tropu meža ekosistēmu.

Dzintaru plaši izmanto krellēm un citiem rotājumiem, kā arī cigāru turētājiem un pīpju iemutiņiem. Ievērojama ir dzintara istaba Katrīnas pilī pie Sanktpēterburgas. Tā ir Otrā pasaules kara laikā iznīcinātās oriģinālās dzintara istabas reprodukcija.

Baltijas valstīs dzintaru bieži apstrādā autoklāvā, galvenokārt, lai iegūtu un uzlabotu krāsas un vizuālo efektu, tādējādi radot skaistas rotaslietas. Pakāpeniski karsējot eļļas vannā, dzintars kļūst mīksts un elastīgs. Divus dzintara gabalus var savienot, to virsmas apsmērējot ar linsēklu eļļu, uzkarsējot un karstā stāvoklī saspiežot kopā. Duļķainu dzintaru var padarīt dzidrāku eļļas vannā, jo eļļa aizpilda daudzās poras, kuru dēļ dzintars ir duļķains. Nelielus gabaliņus, ko agrāk izmeta vai izmantoja tikai lakas izgatavošanai, tagad plaši izmanto "ambroīda" vai "presētā dzintara" izgatavošanai. Gabaliņus uzmanīgi karsē, izslēdzot gaisu, un pēc tam ar spēcīgu hidraulisko spiedienu sapresē vienā masā, mīkstināto dzintaru izspiežot caur caurumiem metāla plāksnē. Kā jau minēts, šo izstrādājumu plaši izmanto lētu rotaslietu un smēķēšanas izstrādājumu izgatavošanai.

Agrīnajos laikos dzintars tika augstu vērtēts ne tikai kā dekoratīvs materiāls, bet arī reliģiskos nolūkos. Rožukroņa krelles līdz pat mūsdienām izmanto gan katoļi, gan musulmaņi. Ap 58. gadu pēc mūsu ēras Romas imperators Nerons aizsūtīja kādu romiešu bruņinieku meklēt šo "ziemeļu zeltu" un atveda uz Romu simtiem mārciņu dzintara. Vēlākajos laikos, sākot ar 1283. gadu, Teitoņu bruņinieki pēc atgriešanās no krusta kariem kļuva par absolūtiem Prūsijas un Baltijas dzintara avotu, kā arī no dzintara izgatavotu priekšmetu ražošanas valdniekiem, pārkāpējus sodot ar nāvessodu - pakāršanu. Vēsture vēsta, ka, 1492. gadā ierodoties Karību jūras salā "La Hispaniola" (Dominikānas Republika), Kolumbs apmaiņā pret piedāvāto Baltijas dzintara pērlīšu virteni no kāda jauna taino prinča saņēma ar Dominikānas dzintaru rotātu apavu pāri.

Saistītās lapas

• Dzintara (krāsa)
• Minerālu saraksts