Dominikāna

Vēsture

Spānijas salu 1492. gada 5. decembrī atklāja Kristofors Kolumbs, bet pirmo reizi daļu no tagadējās Dominikānas Republikas viņš ieraudzīja 1493. gada 4. janvārī, kad viņš ieraudzīja kalnu, ko nosauca par Monte Cristi ("Kristus kalns"). Šo kalnu tagad sauc par El Morro, un tas atrodas netālu no Monte Cristi pilsētas.

No Monte Kristi Kolumbs devās uz austrumiem gar salas ziemeļu piekrasti un 6. janvārī, apmeklējis Samanas līci, devās atpakaļ uz Spāniju. Savā otrajā ceļojumā uz Ameriku viņš nodibināja pirmo Eiropas pilsētu kontinentā - La Isabela, netālu no tagadējās Puerto Plata pilsētas.

Vēlāk Bartolomejs Kolumbs nodibināja Santo Domingo pilsētu - vecāko pastāvīgo Eiropas pilsētu Amerikā. No turienes daudzi spāņi devās iekarot citas salas (Kubu, Jamaiku, Puertoriko). Tā kā Kuba atradās tuvāk kontinentam, daudzi cilvēki no Hispānijas salas pārcēlās uz turieni un pēc tam uz kontinentu. Tāpēc salas iedzīvotāju skaits pieauga ļoti lēni. Ar 1697. gada Risvikas līgumu Spānija atdeva salas rietumu trešdaļu Francijai un paturēja austrumu daļu, tāpēc salā bija divas dažādas kolonijas: franču Sentdominja un spāņu Santo Domingo. Francija 1795. gadā ieguva visu salu, bet tā varēja kontrolēt tikai austrumu daļu, jo Haiti drīz vien kļuva neatkarīga. 1809. gadā Francijas valdība atdeva Spānijai veco Santo Domingo koloniju.

1821. gada 1. decembrī Spānijas vicegubernators Hosē Nuness de Kacerss pasludināja neatkarību no Spānijas. Jaunās valsts nosaukums bija Estado Independiente del Haití Español ("Neatkarīgā Spānijas Haiti valsts"). Taču 1822. gada 9. februārī Haiti armija okupēja valsti un uzturējās tajā 22 gadus. Huans Pablo Duarte nodibināja slepenu biedrību La Trinitaria, lai cīnītos par Dominikānas neatkarību. Haiti okupācija beidzās 1844. gada 27. februārī, kad Hispaniola austrumu daļas iedzīvotāji izveidoja jaunu valsti ar nosaukumu República Dominicana ("Dominikānas Republika"). No 1861. līdz 1865. gadam valsts atkal bija Spānijas kolonija. 1863. gada 16. augustā sākās Restaurācijas karš, kad dominikāņi cīnījās par to, lai atkal būtu brīvi. Šis karš beidzās 1865. gadā, kad spāņi aizgāja, un Dominikānas Republika atkal bija neatkarīga valsts.

No 1916. līdz 1924. gadam valsti okupēja ASV. 1930. gadā par valsts prezidentu ar valsts apvērsuma palīdzību kļuva Rafaels Truhiljo. Truhiljo bija nežēlīgs diktators, kurš nogalināja tūkstošiem cilvēku, tostarp daudzus haitiešus. Truhiljo tika nogalināts 1961. gadā. Pēc Truhiljo nāves 1962. gadā tika ievēlēts Huans Bošs, kurš 1963. gadā kļuva par pirmo ievēlēto prezidentu kopš 1930. gada. Taču Boshs bija pie varas tikai septiņus mēnešus. 1965. gadā sākās pilsoņu karš starp tiem, kas vēlējās, lai Boshs atgrieztos pie varas, un tiem, kas bija pret viņu. Tad valsti atkal iebruka ASV.

Kopš pilsoņu kara beigām Dominikānas Republikas prezidenti ir bijuši:

• Hoakins Balagurē (Hoaquín Balaguer) (1966-1978)
• Antonio Guzmans (1978-1982)
• Salvador Jorge Blanco (1982-1986)
• Hoakins Balagurē (Hoaquín Balaguer) (1986-1996)
• Leonels Fernandess (Leonel Fernández) (1996-2000)
• Hipólito Mejía (2000-2004)
• Leonels Fernandess (Leonel Fernández) (2004-2012)

Valdība

Dominikānas Republika ir prezidentāla demokrātiska republika. Valdība ir sadalīta trijās varas jomās: izpildvarā, likumdevējā un tiesu varā. Izpildvaru veido prezidents, viceprezidents un ministri, kurus sauc par valsts sekretāriem. Prezidents ir valsts galva un valdības vadītājs, un viņu ievēl reizi četros gados. Viņš izvirza valdības locekļus. Pašreizējais prezidents ir Danilo Medina Sančess.

Likumdevēja vara pieņem likumus, un to veido Kongress, kas atrodas Dominikānas Republikas galvaspilsētā Santo Domingo. Kongress ir sadalīts divās grupās: Senātā, kurā ir 32 locekļi (pa vienam no katras provinces un viens no Nacionālā apgabala), un Deputātu palātā, kurā ir 178 locekļi.

Tiesu iestādi veido valsts tiesas, tostarp Augstākā tiesa.

Politika

Dominikānas Republikā ir konstitucionāla demokrātija, kurā valda prezidents. Prezidentu ievēl reizi 4 gados. Pašreizējais prezidents ir Danilo Medina Sančess no PLD.

Dominikānas Republikā ir 3 svarīgas politiskās partijas:

• PRD: Dominikānas Revolucionārā partija (spāņu: Partido Revolucionario Dominicano). PRD ir zināmā mērā sociālistiska partija. Partija tika dibināta 1939. gadā Havanā, Kubā. Pēc tam 1961. gadā tā tika nodibināta Dominikānas Republikā.
• PRSC: Sociāli kristīgā reformistu partija (spāņu: Partido Reformista Social Cristiano). Tā ir konservatīva partija, ko 1964. gadā dibināja Hoakins Balagers, kurš bija republikas prezidents no 1966. līdz 1978. gadam un no 1986. līdz 1996. gadam.
• PLD: Dominikānas Atbrīvošanas partija (spāņu: Partido de la Liberación Dominicana), kad tā tika dibināta 1973. gadā, bija zināmā mērā sociālistiska partija; pašlaik tā ir liberāla partija.

Zeme

Dominikānas Republikā ir vairākas kalnu ķēdes. Četras galvenās ķēdes no ziemeļiem uz dienvidiem ir šādas:

1. Cordillera Septentrional (angliski "Ziemeļu kalnu grēda"), kas atrodas netālu no Atlantijas okeāna.
2. Cordillera Central (angliski "Centrālā kalnu grēda"), kas turpinās Haiti ziemeļos, kur to sauc par Massif du Nord. Šajā ķēdē atrodas Rietumindijas augstākie kalni; augstākais no tiem ir Pico Duarte (3087 m). Šajā kalnu grēdā iztek galvenās Hispaniola upes.
3. Sierra de Neiba.
4. Sierra de Bahoruco, Haitijā pazīstams kā Massif de la Selle.

Starp šiem kalniem ir vairākas nozīmīgas ielejas, piemēram,:

• Cibao ieleja (Dominikānas Republika) ir lielākā un nozīmīgākā ieleja valstī. Šī garā ieleja stiepjas no Haiti ziemeļu daļas līdz Samanas līcim uz dienvidiem no Septentrionālās Kordiljeras.
• San Huana ieleja un Azua līdzenums ir lielas ielejas uz dienvidiem no Centrālās Kordiljeras.
• Hoya de Enriquillo jeb Neibas ieleja ir ļoti sausa ieleja uz dienvidiem no Sierra de Neiba.
• Llano Costero del Caribe (angļu valodā "Karību jūras piekrastes līdzenums") atrodas valsts dienvidaustrumos. Tā ir plaša prērija uz austrumiem no Santo Domingo. Šajā līdzenumā ir ļoti nozīmīgas cukurniedru plantācijas.

Kalnos ir arī citas mazākas ielejas: Konstansa, Jarabacoa, Bonao, Villa Altagracia.

Četras svarīgākās Dominikānas Republikas upes ir Jaka del Norte, Juna, Jaka del Sur un Ozama. Ir daudz ezeru; lielākais no tiem ir Enrikiljo ezers Hoja de Enrikiljo.

Valstī valda tropu klimats, ko ietekmē augstums un pasāti (vēji, kas pūš no ziemeļaustrumiem, no Atlantijas okeāna). Vidējā temperatūra jūras līmenī ir 25 °C, ar nelielām izmaiņām dažādās sezonās. Augstākajos kalnos temperatūra ziemā var būt pat 0 °C.

Ir divi mitrie gadalaiki: Aprīlis-jūnijs un septembris-novembris. Sausākais periods ir no decembra līdz martam. Nokrišņu daudzums ir ļoti atšķirīgs; austrumu reģionos, piemēram, Samanas pussalā, vidēji gadā nokrišņu daudzums pārsniedz 2000 mm, bet dienvidrietumos (Hoya de Enriquillo) nokrišņu daudzums ir mazāks par 500 mm.

No jūnija līdz novembrim salā bieži plosās viesuļvētras, kas var nodarīt daudz postījumu.

Cilvēki

Pēc aplēsēm 2009. gada jūlijā Dominikānas Republikā dzīvoja 9 650 054 iedzīvotāji, t. i., 236,30 iedzīvotāji uz km².

Aptuveni 64 % dominikāņu dzīvo pilsētās un pilsētiņās, un 87 % iedzīvotāju, kas ir 15 gadus veci vai vecāki, prot lasīt un rakstīt.

Divas lielākās pilsētas ir Santo Domingo (galvaspilsēta) ar 1 817 754 iedzīvotājiem un Santjago, kas atrodas Cibao ielejā, ar 908 250 iedzīvotājiem.

Dominikānas iedzīvotāju etniskais sastāvs ir aptuveni 45 % mulatu, 40 % melnādaino un 15 % balto.

• Mulati dominikāņi: Viņi galvenokārt ir Dienvideiropas kolonistu un Rietumāfrikas vergu pēcteči.
• Melnādainie dominikāņi: Viņi ir rietumāfrikāņu pēcteči, kas tika ievesti kā vergi, lai strādātu galvenokārt cukurniedru plantācijās. Lielākā daļa dominikāņu afrikāņu senču ir cēlušies no Rietumāfrikas valstīm - Ganas, Kamerūnas un Angolas.
• Baltie dominikāņi: Viņi galvenokārt ir spāņu, portugāļu un franču kolonistu pēcteči. Lielākā daļa dominikāņu eiropiešu ir cēlušies no Kanāriju salām un Dienvidspānijas, bet daudzi citi - no portugāļiem, galisiešiem, asturiešiem un frančiem.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas Dominikānas Republikā.

Provinces

Dominikānas Republika ir sadalīta 31 provincē. Valsts galvaspilsēta Santo Domingo de Guzmans atrodas Nacionālajā distriktā, kas ir kā province un kurā ievēl vienu senatoru.

Šīs provinces ir:

Azua Baoruco Barahona Dajabón Duarte Elías Piña El Seibo Espaillat Hato mērs Independencia La Altagracia La Romana La Vega María Trinidad Sánchez Monseñor Nouel Monte Cristi

Monte Plata Pedernales Peravia Puerto Plata Hermanas Mirabal Samaná Sánchez Ramírez San Cristóbal Sanhosē de Ocoa San Juan San Pedro de Macorís Santiago Santiago Rodríguez Santo Domingo ValverdeD .N. - Distrito Nacional

Dominikānas Republikas provinču karte.

Ekonomika

Dominikānas Republikā ir jaukta ekonomika, kas galvenokārt balstās uz lauksaimniecību, pakalpojumiem (tostarp tūrismu un finansēm), tirdzniecību un naudu, ko sūta daudzi citās valstīs (ASV, Eiropā) dzīvojošie dominikāņi. Lauksaimnieciskā ražošana (galvenokārt cukurniedru audzēšana, mazāk kafijas, kakao un tabakas audzēšana) bija galvenā saimnieciskā darbība, bet tagad tā ir trešajā vietā aiz tūrisma un ražošanas zonas francas ("brīvās zonas", kurās rūpniecības nozares nemaksā nodokļus un visa produkcija tiek nosūtīta uz citām valstīm).

Nozīmīga ir arī derīgo izrakteņu ieguve, galvenokārt dzelzsniķeļa (niķeļa ar dzelzi) un zelta ieguve.

Dominikānas Republika cieš no nabadzības, jo 2012. gadā 83,3 % iedzīvotāju dzīvoja zem nabadzības sliekšņa. Labklājības sadalījums ir nevienmērīgs: 10 % bagātāko iedzīvotāju saņem gandrīz 40 % no valsts ienākumiem.

Kultūra

Dominikānas Republikā, tāpat kā citās Karību jūras reģiona valstīs, ir sajaukta tainistu, afrikāņu un eiropiešu (galvenokārt spāņu) kultūra.

Mūsdienu Dominikānas kultūrā nav daudz tainistu tradīciju; daudzas vietas saglabājušas tainistu nosaukumus: Dajabón, Bánica, Haina, Yaque, Samaná utt. Arī daudziem priekšmetiem, augiem un dzīvniekiem ir tainistu izcelsme, un to nosaukumi ir iekļauti citās valodās, piemēram, canoa (kanoe, maza laiviņa), hamaca (šūpuļtīkls, vienkārša gulta), maíz (kukurūza, kukurūza), yuca (manioka, kas cēlies no tainistu vārda casabe, kas ir sava veida manioka maize, ko ēd Karību jūras reģionā) un batata (batātes kartupelis).

Šis dažādu tradīciju sajaukums radīja kultūru, kas pazīstama kā kreolu (spāņu valodā: Criolla) un ir kopīga visām Karību jūras reģiona valstīm, Luiziānai un dažām Dienvidamerikas un Centrālamerikas daļām.

Valodas

Dominikānas Republikā runā tikai spāņu valodā, tomēr ir trīs galvenās valodas, kurās runā arī Haiti kreolu valodā, Samanas angļu valodā un Rietumāfrikas jorubu valodā, kas pazīstama kā lucumi, runā tikai daži. Dominikānā ir vietējais dialekts jeb patois, kuru runā visi dominikāņu iedzīvotāji - skatīt Dominikānas spāņu kreolu valodu.

Reliģijas

Oficiālā reliģija ir Romas katoļticība, taču pastāv reliģijas brīvība. Nozīmīgas ir protestantu grupas, kas veido aptuveni 15 % no kopējā iedzīvotāju skaita. Katru gadu tiek rīkoti lieli svētki, ko sauc par fiestas patronales. Tie ir katoļu svētki par godu pilsētu un ciematu patronu svētajiem; tā ir spāņu tradīcija katru pilsētu saistīt ar kādu katoļu svēto. Svētku laikā notiek dievkalpojumi, ielu gājieni, ugunsdarbi, deju konkursi un citi pasākumi. Plaši tiek praktizēta arī dominikāņu vudū jeb santerija, kā arī dominikāņu palo, dominikāņu kongo reliģija un citas.

Āfrikas kultūrai ir visspēcīgākā ietekme Dominikānas kultūrā, īpaši valodā, reliģijā, ēdienā un mūzikā.

Saistītās lapas

• Dominikānas Republika olimpiskajās spēlēs
• Dominikānas Republikas nacionālā futbola izlase
• Dominikānas Republikas upju saraksts