Kas ir konservatīvisms? Definīcija, vēsture un pamatprincipi

Uzzini, kas ir konservatīvisms: skaidra definīcija, vēsture, pamatprincipi, ideju attīstība un ietekme mūsdienu politikā — saprotami un saistoši.

Konservatīvisms ir politiska un ideoloģiska pieeja, kas izpaužas kā pretestība straujām un radikālām pārmaiņām un uzsvars uz tradīciju, pastāvību un pakāpenisku attīstību. Daļa konservatīvo akcentē tradicionālo institūciju un vērtību saglabāšanu, citi — pakāpenisku reformu, kas neaizskar sabiedrības pamatstruktūras. Graduālisms ir viena no konservatīvisma formām, kas uzsver izmaiņu pakāpeniskumu un piesardzīgu reformu plānošanu.

Vēstures īss pārskats

Pirmo reizi šo terminu politiskā kontekstā 1818. gadā lietoja Fransuā Renē de Šatobrijāns, reaģējot uz notikumiem Burbonu restaurācijas laikā, kad daļa elites centās atcelt Franču revolūcijas radītās pārmaiņas. Tomēr konservatīvā domāšana bija izkopta jau agrāk — XVIII–XIX gadsimtā domātāji kā Edmunda Bērks, Žozefs de Maistre un citi apsprieda sabiedrības kā organisma, tradīciju un autoritātes nozīmi.

Anglijā Edmunda Bērka grāmatas "Pārdomas par revolūciju Francijā" (Reflections on the Revolution in France) iznākšana bija nozīmīgs brīdis, kurā tika pausta skepsi pret radikālām revolūcijām un atbalsts pakāpeniskai, pieredzē balstītai attīstībai.

Pamatprincipi

Konservatīvismam nav striktas vienotas doktrīnas, tomēr bieži sastopami šādi centrālie principi:

• Tradīcija un vēsturiskā pieredze: uzskats, ka sabiedrības institūcijas un paražas uzkrāj gudrību, ko nav ieteicams viegli izjaukt;
• Pakāpeniskums (prudence): pārmaiņu veikšana lēnām un pārdomāti, lai izvairītos no nepārdomātām sekām;
• Organiska sabiedrība: uzskats, ka sabiedrība ir savstarpēji saistītu institūciju kopums (ģimene, baznīca, vietējā kopiena, valsts), ko jāaizsargā;
• Autoritāte un kārtība: atbalsts likumam, kārtībai un stabilitātei kā priekšnoteikumam brīvībai un drošībai;
• Privātīpašums un tirgus principi: pārliecība, ka īpašumtiesības un uzņēmējdarbība veicina atbildību un labklājību (tomēr attieksme pret tirgu var atšķirties starp konservatīvajiem virzieniem);
• Relīgums un morāle: bieži saistība ar reliģiskām vērtībām, īpaši sabiedrībās, kur dominē ticības tradīcijas, tostarp Ābrahāma reliģiju ietekme;
• Nacionālā identitāte: uzsvērta valsts, tautas un kultūras vērtību aizsardzība.

Galvenie konservatīvisma virzieni

Konservatīvisms nav viendabīgs — pastāv dažādas skolas un praktiskas pieejas:

• Sociālais konservatīvisms: uzsvars uz ģimenes vērtībām, kristīgajām tradīcijām, sabiedriskā kārtības saglabāšanu;
• Ekonomiskais (fiskālais) konservatīvisms: atbalsts zemas nodokļu politikas, mazākai valsts iejaukšanai ekonomikā un taupīgai budžeta vadībai;
• Liberālais konservatīvisms: kombinē tirgus brīvību ar tradicionālu sociālo vidi un institūciju saglabāšanu;
• Atgriešanās vai reacionārie virzieni: tie, kas tiecas atjaunot agrākas politiskās vai sociālās formas;
• Kristīgā demokrātija un centriskie konservatīvie spēki: apvieno konservatīvas vērtības ar sociālās aizsardzības elementiem un demokrātisku pārvaldību.

Konservatīvisms praksē un politiskās partijas

19. gadsimta gaitā daudzās valstīs veidojās politiskie spēki, kas sevi definēja kā konservatīvus. Anglijā izveidojās tradicionālā konservatīvā partija, kura vēlējās stabilu sabiedrību, labāku sadarbību starp sociālajām grupām, noteiktu pakāpi demokrātijas un dažus labklājības valsts elementus kā sociālās kohēzijas instrumentu. Par šādām idejām nobalsoja arī Francijas un citu Eiropas valstu konservatīvie politiskie spēki.

Amerikas Savienotajās Valstīs daļa konservatīvo bija īpaši noraizējušies par federālās varas pieaugumu (centrālismu,), nereti neuzticējās plašiem valsts sociālajiem pabalstiem un uzskatīja uzņēmējus par tieši saistītiem ar tirgus mehānismiem — ietekmējot algām un cenām caur konkurenci un uzņēmējdarbību.

Konservatīvisms mūsdienās

Mūsdienu konservatīvisms ietver plašu politisko spektru — no liberāli tirgus orientētiem konservatīvajiem līdz sociāli konservatīviem un identitātes jautājumos stingri nostādītiem grupējumiem. Pēckara periodā konservatīvisms bieži balstījās uz ekonomisko brīvību (piemēram, 1980. gadu Lielbritānijas un ASV politikas piemēri), bet vienlaikus saglabā tradicionālas vērtības un spēcīgu drošības politikas uzsvaru.

Kritika un ierobežojumi

Konservatīvismu kritizē par pārmērīgu pretestību sociālām reformām, dažkārt par esošo struktūru aizsardzību, kas var nostiprināt sociālo nevienlīdzību vai kavēt cilvēktiesību paplašināšanos. Citi iebilst, ka konservatīva nostāja var kļūt pārāk rigidā un nespēj pietiekami ātri reaģēt uz jauniem izaicinājumiem (piem., tehnoloģiskām izmaiņām, klimata krīzi).

Īsumā — konservatīvisms ir daudzšķautņaina pieeja, kas vērtē stabilitāti, tradīcijas un pakāpeniskas pārmaiņas. Tās konkrētā izpausme un politiskā nozīme ievērojami atšķiras atkarībā no valsts vēsturiskā, kultūrvēsturiskā un ekonomiskā konteksta.

Meklēt pēc burta