Libertārisms — definīcija, vēsture un pamatprincipi

Libertārieši uzskata, ka neviena persona nevar pamatoti iegūt savā īpašumā vai kontrolēt citas personas ķermeni, ko viņi dēvē par "pašīpašumu" vai "individuālo suverenitāti". Vienkāršiem vārdiem sakot, katrai personai ir tiesības kontrolēt savu ķermeni.

19. gadsimtā tādi Amerikas Savienoto Valstu brīvdomātāji kā Viljams Loids Garisons, Frederiks Duglass un Lizanders Spooners bija abolicionisti. Abolicionisti bija cilvēki, kuri vēlējās nekavējoties izbeigt verdzību.

Garisons savu opozīciju pret verdzību pamatoja ar ideju par īpašumtiesībām. Tā kā jums ir dabiskas tiesības kontrolēt savu ķermeni, nevienam citam nav tiesību šo kontroli jums atņemt. Gan Garisons, gan Duglasss vergu kungus sauca par cilvēku zagļiem.

Ja jums ir tiesības kontrolēt savu ķermeni, tad nevienam nav tiesību sākt vardarbību (vai pielietot spēku) pret jums.

Daži liberārieši uzskata, ka jebkura vardarbība ir netaisnīga. Šos liberāriešus bieži dēvē par anarhopacifistiem. Robert LeFevre bija libertarietis, kurš noraidīja jebkādu vardarbību. Tomēr vairums libertāriešu uzskata, ka ir daži veidi, kā vardarbību var attaisnot.

Viena no lietām, kas attaisno vardarbību, ir pašaizsardzība. Ja kāds pret jums vēršas ar vardarbību, jums ir tiesības aizstāvēties ar tādu pašu spēku.

Libertārietis Murejs Rotbards (Murray N. Rothbard) teica, ka būtu nepareizi nogalināt cilvēku par košļājamās gumijas paciņas zādzību. Ja jūs nozogat košļājamo gumiju, tas ir vardarbīgs akts pret īpašuma īpašnieku. Īpašniekam ir tiesības izmantot aizsardzības vardarbību, lai atgūtu gumiju, bet zagļa nogalināšana ir pārāk tālu. Tas ir pārāk liels spēks, jo tas nav līdzvērtīgs zagļa izmantotajam spēkam. Sodam jābūt līdzvērtīgam noziegumam. Kāds viņa skolnieks un kolēģis Valters Bloks teica, ka sodam nevajadzētu būt vienādam ar noziegumu, bet gan pietiekamam, lai kompensētu nozieguma radīto kaitējumu plus to, cik izmaksāja noziedznieka notveršana.

Daži liberārieši uzskata, ka tavs morālais pienākums ir aizstāvēt sevi un savu īpašumu, ja vien tu to spēj. Šāda pārliecība parasti ir objektīvisma piekritējiem. Šie cilvēki uzskata, ka pacifisms ir amorāls. Lielākā daļa liberāriešu nepiekrīt šim uzskatam.

Visi liberārieši uzskata, ka nav pareizi sākt vardarbību pret jebkuru personu vai pret to, kas tai pieder. Viņi to sauc par "neagresijas principu".

Īpašumtiesības ir tiesības kaut ko kontrolēt. Īpašums ir lieta, kuru jūs kontrolējat.

Libertārieši uzskata, ka īpašumtiesības izriet no pašu īpašumtiesībām. Tas nozīmē, ka, tā kā jums ir tiesības kontrolēt savu ķermeni, jums ir arī tiesības kontrolēt, ko ar to darāt.

Angļu filozofs Džons Lokijs teica, ka cilvēks kļūst par īpašnieku, ja to lieto. Tātad, ja kādu teritoriju, kas nevienam citam nepieder, pārvēršat par saimniecību un izmantojat to, šī teritorija kļūst par jūsu īpašumu. To sauc par "lauku saimniecības principu".

Libertārieši arī apgalvo, ka par likumīgu īpašnieku var kļūt, saņemot kaut ko dāvinājumā vai iemainot to pret kaut ko, kas pieder kādam citam. Par likumīgu īpašnieku nevar kļūt, ja kaut ko nozog. Par leģitīmu īpašnieku nekļūst arī tad, ja vienkārši pasaka, ka jums kaut kas pieder. Ja jūs neesat "iekopis" lietu vai saņēmis to apmaiņā vai dāvinājumā, jums tā nepieder.

Libertārieši iebilst pret to, ka valstis (vai valdības) rada "likumus", kas nosaka cilvēkiem, ko viņi drīkst un ko nedrīkst darīt ar savu ķermeni. Vienīgie leģitīmie likumi ir likumi, kas nosaka, ka cilvēks nedrīkst sākt vardarbību pret citiem cilvēkiem vai viņu likumīgo īpašumu. Pēc liberāriešu domām, visi "likumi", kas liedz cilvēkiem darīt lietas, kas nav saistītas ar vardarbību, ir jāatceļ. (Šos "likumus" parasti sauc par "noziegumiem bez upura", jo nav upura, ja nav nodarīts kaitējums.)

Lielākajā daļā valstu valsts (vai valdība) no iedzīvotājiem paņem nodokļu naudu. Visi liberārieši atbalsta nodokļu samazināšanu, un daži liberārieši uzskata, ka valstij vispār nevajadzētu ņemt nodokļu naudu. Libertārieši uzskata, ka cilvēki var parūpēties par nabadzīgajiem bez valdības palīdzības. Viņi uzskata, ka cilvēkiem ir jāmaksā par lietām, kuras viņi vēlas izmantot, bet nav jāmaksā par citām lietām, kuras viņi nevēlas. Nodokļu nemaksāšana (atteikšanās maksāt nodokļus valstij) ir noziegums bez upura. Libertārieši labprātāk vēlētos, lai nodokļus aizstātu ar loterijām, lietošanas maksām un dotācijām.

Libertārieši uzskata, ka ikvienam būtu jāļauj pašam izlemt, kas ir labs vai slikts viņa/viņas ķermenim. Libertārieši uzskata, ka, ja cilvēki vēlas braukt ar mašīnām bez drošības jostām, tā ir viņu pašu izvēle. Viņus nedrīkst piespiedu kārtā atturēt no šādas rīcības, pat ne valsts. Ja cilvēks vēlas ziedot visu savu naudu labdarībai vai izšķiest to visu, spēlējot azartspēles, arī par to ir jālemj pašam. Nevienu nedrīkst piespiedu kārtā atturēt no šādas rīcības, pat ne valsti. Libertārieši pat apgalvo, ka, ja pieaugušie vēlas lietot kaitīgas narkotikas, viņiem ir jāļauj to darīt, pat ja tas sabojā viņu dzīvi. Tā ir paša narkotiku lietotāja izvēle, jo tas ir paša narkotiku lietotāja ķermenis. Kamēr narkotiku lietotājs nesāk lietot vardarbību pret citiem cilvēkiem vai viņu likumīgo īpašumu, nevienam nevajadzētu lietot vardarbību pret narkotiku lietotāju vai viņa likumīgo īpašumu, pat ne valdībai.

Daudzi liberārieši arī uzskata, ka ģimenēm un draugiem vajadzētu rūpēties par cilvēkiem, lai viņi nelietotu narkotikas, nebrauktu bez drošības jostām vai nedarītu citas viņiem bīstamas lietas. Taču neviens nevar piespiest citus darīt lietas, ko viņi nevēlas darīt, vai atturēt viņus darīt nevardarbīgas lietas, ko viņi vēlas darīt.

Pastāv divi plaši liberāriešu pamattipi.

Minarhisms

Minarhisti ir liberārieši, kuri uzskata, ka sabiedrībā jābūt valstij ar ļoti ierobežotu varu. Viņi uzskata, ka brīvais tirgus ir morālākais un efektīvākais veids, kā nodrošināt preces un pakalpojumus. Viņi parasti uzskata, ka vienīgais, kas valstij būtu jānodrošina, ir policija un tiesneši, lai nodrošinātu, ka cilvēki ievēro likumus, un militārie spēki, lai nodrošinātu, ka neviens neuzbrūk valstij. Daži minarhisti uzskata, ka nodokļi ir nelieli un sabiedrisko labumu nodrošināšana, piemēram, starptautiskā diplomātija un sabiedriskie parki, ir ierobežota.

Divi slaveni minarhistiski noskaņoti liberārieši ir Roberts Noziks un Aina Rendsa. Noziks uzskatīja, ka vienīgā leģitīmā lieta, ko valsts var darīt, ir policija. Savu leģitīmo valsti viņš sauca par "nakts sargu valsti". Aina Randa uzskatīja, ka valstij jābūt policijai un tiesu sistēmai.

Anarhisms

Libertārie anarhisti parasti sevi dēvē par anarkokapitālistiem, brīvā tirgus anarhistiem, individuālistiem anarhistiem vai vienkārši anarhistiem.

Libertārie anarhisti neuzskata, ka valsts ir vajadzīga. Viņi uzskata, ka cilvēki paši var organizēt savu dzīvi un uzņēmējdarbību. Viņi vēlas aizstāt valsti ar brīvprātīgām organizācijām, tostarp labdarības organizācijām, privātiem uzņēmumiem, brīvprātīgām apvienībām un savstarpējās palīdzības biedrībām. Viņi arī vēlas izbeigt visus piespiedu nodokļus.

Viņi apgalvo, ka valsts policiju var aizstāt ar "DRO" (strīdu risināšanas organizācijām) vai "privātām aizsardzības aģentūrām". Viņi arī saka, ka valsts tiesnešus var aizstāt ar "privātu šķīrējtiesu".

Slavens liberārisma un anarhisma piekritējs bija Murrejs Rotbards (Murray N. Rothbard). Citi ir Līsanders Spooners, Bendžamins R. Takers, Linda un Moriss Tannehill.

Citi veidi

Lielākā daļa libertāriešu pieder pie viena no diviem iepriekš minētajiem libertāriešu tipiem. Taču ir arī citi tipi.

• Libertārie konstitucionālisti ir liberārieši, kuri uzskata, ka vienīgās leģitīmās lietas, ko valsts var darīt, ir tās, kas ir apstiprinātas konstitūcijā. Libertāriešu konstitucionālistu vidū ir arī Rons Pols.
• Agoristi ir revolucionāri liberārie anarhisti, kuri uzskata, ka mums jācīnās pret valsti, izmantojot to, ko viņi dēvē par "pretekonomiku". Agoristu vidū ir Samuels Edvards Konkins III un Breds Spanglers.
• Objektivisti ir liberārieši, kas tic ateismam. Viņi tic, ka cilvēki spēj zināt lietas, pretstatā skepticismam, kas ir uzskats, ka cilvēki nevar zināt lietas ar pārliecību. Viņi tic, ka saprāts ir vienīgais ceļš uz patiesību un ka brīvā kapitālisma sistēma ir vienīgā ētiskā valsts pārvaldes sistēma. Objektīvisma piekritēju vidū ir arī Aina Randa. (Ir arī daži "anarhoobjektivisti", piemēram, Linda un Moriss Tannehill un Rojs A. Childs, Jr.).
• Kreisie liberārieši ir liberārie anarhisti, kuri uzskata, ka brīvā tirgus kapitālistiskā sistēma neveicinās lielāku vienlīdzību. Viņi bieži ir ļoti atvērti tādām idejām kā "strādnieku pašpārvalde" un feminisms. Šie uzskati bieži vien labi sader ar anarhokomunismu un anarhosindikālismu. Pie kreisajiem liberāļiem pieder Bendžamins R. Takers (Benjamin R. Tucker) un Roderiks T. Longs (Roderick T. Long).
• Anarhopacifisti ir liberārieši, kuri uzskata, ka nekāds spēks nekad nav leģitīms, pat ne pašaizsardzības nolūkos. Lai gan Roberts Lefevrs sevi nesauca par "anarhopacifistu" (vai pat "anarhistu"), viņš tāds bija.
• Autarhisms ir brīvdomātiskā anarhisma paveids, kas atbalsta individuālo brīvību, pašpaļāvību un individuālismu. Vienkāršāk sakot, autarhisti tic filozofijai: "Kontrolē sevi". Robert LeFevre ir autarhists, kurš pats sevi dēvē par autarhistu.
• Ģeolibertārieši uzskata, ka vienīgā leģitīmā lieta, ko valsts var darīt, ir uzlikt nodokļus, un ka vienīgais leģitīmais nodoklis ir nodoklis par zemi. To bieži dēvē par "vienoto nodokli".
• Brīvprātīgums ir cits termins, kas apzīmē liberitāro anarhismu. Brīvprātīgie uzskata, ka tikai brīvprātīga rīcība ir leģitīma. Tas nozīmē, ka jebkurš valdības spēks ir nelikumīgs. Pirmais brīvdomātājs, kurš sevi nosauca par voluntieristu, bija Auberons Herberts.
• Pilsoniskie brīvdomātāji ir cilvēki, kas tic pilsonisko brīvību, piemēram, vārda brīvības, saglabāšanai. Taču ne visi pilsoniskie brīvdomātāji uzskata, ka ar nopelnīto naudu drīkst darīt, ko vēlas. Visi liberārieši ir pilsoniskie liberārieši, bet ne visi pilsoniskie liberārieši ir liberārieši.