Kas ir anarhosindikālisms — definīcija, principi un vēsture
Kas ir anarhosindikālisms? Atklāj definīciju, pamatprincipus (solidaritāte, tiešā rīcība, pašpārvalde) un vēsturi, tostarp lomu Spānijas pilsoņu karā.
Anarhosindikālisms ir anarhisma paveids. Tajā arodbiedrības tiek uzskatītas par galveno līdzekli, ar kura palīdzību iespējamas revolucionāras pārmaiņas sabiedrībā. Šīs pārmaiņas paredz darba ņēmēju kolektīvu kontroli pār ražošanu un sadali, kas nodrošinātu brīvību un vienlīdzību bez valsts, privātas kapitāla un algu sistēmas. Anarhosindikālisti cenšas atbrīvoties no algu sistēmas un kapitālisma, ko viņi uzskata par šķiru šķelšanās un dziļas nevienlīdzības avotu. Praktiski tas nozīmē, ka darbaspēka kolektīvi (arodbiedrības, darba rūpnieciskie savienojumi) ne tikai cīnās par uzlabojumiem, bet arī veido struktūras, kas varētu aizstāt esošo sistēmu.
Anarhosindikālisma pamatjēdzieni ir šādi:
- Strādnieku solidaritāte
- Tiešā rīcība
- Darbinieku pašpārvalde
Principu skaidrojums
Strādnieku solidaritāte nozīmē, ka darba cilvēki rīkojas kopīgi pāri nozarēm un reģioniem — solidaritāte tiek izcelta kā galvenais līdzeklis, lai pastiprinātu spiedienu uz darba devējiem un valsti, bet arī lai veidotu savstarpēju atbalstu krīzes brīžos. Solidaritate var izpausties kā vienota organizēšanās, savstarpēja palīdzība un morāls atbalsts streikos vai okupācijās.
Tiešā rīcība — tas ir princips, ka darbinieki paši īsteno prasības bez starpniekiem (piemēram, bez parlamentarizācijas vai partiju starpniecības). Tiešā rīcība ietver streikus, boikotus, sabotāžu, darbavietu okupācijas, vispārējus streikus un citus tiešus spiediena līdzekļus. Tiešā rīcība kalpo gan kā pretestības instruments, gan kā priekšstatums par to, kā varētu funkcionēt sabiedrība, kurā lēmumi tiek pieņemti tieši iesaistīto darba grupu līmenī.
Darbinieku pašpārvalde nozīmē, ka darba vietas un nozaru struktūras tiek pārvaldītas pašu darbinieku vai darba kolektīvu — kopīgi pieņemtos lēmumus īsteno demokrātiski izveidotas padomes un kooperatīvi, nevis hierarhiski vadītāji vai akcionāri. Bieži tiek uzsvērta federatīva organizatoriskā kārtība, atbildība un revokable delegātu sistēma (delegāti ar atgriezenisko saiti un atsaukšanas iespējām).
Organizācija un taktikas
Anarhosindikāļi parasti organizējas federatīvās arodbiedrībās vai koalīcijās, kurās lēmumi tiek pieņemti apakšā uz augšu. Tur valda centieni izvairīties no birokrātijas — deleģētajiem pārstāvjiem parasti ir ierobežots mandāts un tie ir atsaucami.
Taktikas, ko lieto anarhosindikālisms:
- streiki (tai skaitā vispārējie streiki),
- darbavietu okupācijas un kolektīvā ražošanas pārņemšana,
- boikoti un pretestība preču apritei,
- sabotāža kā protesta un aizsardzības līdzeklis,
- solidaritātes akcijas starp nozarēm un reģioniem,
- izglītojošas kampaņas un tiešas kopienu iniciatīvas (piem., savienoto kooperatīvu veidošana).
Anarhosindikāļi parasti izvairās no netiešas darbības, piemēram, ievēlot pārstāvi valdības amatā, jo viņi uzskata, ka šāda iejaukšanās var novest pie kompromisiem ar valsts aparātu un birokrātiju. Tomēr praksē ir bijuši dažādi uzskati — daži anarhosindikālisti atzīst taktisku politisku darbību īslaicīgā kontekstā.
Vēsture un nozīmīgākie posmi
Anarhosindikālisma idejas rodas 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, sintezējot anarhistiskas idejas ar darba kustību metodēm. Revolucionārais sindikalizms Francijā (piem., revolūcijas laikmeta arodbiedrības un bourses du travail) un industriālā sindikalizācija citur ietekmēja anarhosindikālistu skatu uz tiešu darbību un kolektīvo kontroli.
20. gadsimta sākumā nozīmīgas kustības parādījās Francijā, Itālijā, Spānijā un Latīņamerikā. Īpaši liela nozīme bija Spānijas gadījumam — 1930. gadu iekšpolitiskajā krīzē un Spānijas pilsoņu karā anarhosindikālisms (galvenokārt CNT kopā ar FAI) īstenoja plašas kolektīvas ražošanas un zemju kolektivizācijas prakses Katalonijā, Aragonā un citur. Tur darbošanās demonstrēja, kādā veidā darba kolektīvi var pārņemt kontroli pār rūpnīcām, lauksaimniecību un pakalpojumiem, bet arī parādīja pretestību gan no fašistiskajām kaujiniecēm, gan no centraizētas komunistiskas politikas puses.
Pēc Pirmā pasaules kara un 1920. gadu represijām anarhosindikālistiskās organizācijas tika vājinātas, taču 1922. gadā tika dibināta Starptautiskā darba asociācija (IWA–AIT), kas apvienoja dažādu valstu anarhosindikālistiskās grupas. Starptautiskā saikne turpinājās arī vēlāk, un anarhosindikālisma idejas ietekmēja gan darba kustības, gan radikālās kreisās tradīcijas 20. gadsimtā.
Kritika un debates
Anarhosindikālismu kritizē dažādas puses. No marksisma puses tiek teikts, ka arodbiedrības vien var nepietikt, lai sagrautu valsts aparātu un kapitālu, un nepieciešama plašāka politiska stratēģija. No liberālākas puses kritika bieži norāda uz anarhosindikālisma utopiskumu — tieši kā nodrošināt plašu koordināciju, sabiedrisko pakalpojumu nepārtrauktību un aizsardzību pret ārēju agresiju kolektīvu pārvaldītas ekonomikas apstākļos. Tāpat ir debates par vardarbības lomu — daļa atbalsta tikai nevardarbīgas tiešās rīcības formas, citi pieļauj intensīvāku pretestību represiju apstākļos.
Mūsdienu ietekme un mantojums
Modernā anarhosindikālisma organizācija ir maza, bet idejas par darba pašpārvaldi, federālismu un tiešo rīcību ir ietekmējušas plašāku radikālo politiku, kooperatīvu kustības un dažādus protestu formātus (piem., darba vietu okupācijas, horizontālas organizācijas struktūras). IWA–AIT joprojām pastāv, un ir nacionālas sekcijas vairākās valstīs. Anarhosindikālisma pieredze no Spānijas un citām vietām tiek bieži minēta kā praksē pārbaudīta alternatīva hierarhiskai kapitālistiskai organizācijai.
Caur saviem principiem un metodēm anarhosindikālisms turpina iedvesmot diskusijas par to, kā organizēt darbu, kā panākt reālas demokrātiskas pārmaiņas darba vietās un kā sasniegt sabiedrisko kontroli pār ražošanas līdzekļiem, vienlaikus uzsverot nepieciešamību pēc savstarpējas palīdzības un horizontālas, decentralizētas organizācijas.
Ja vēlaties uzzināt vairāk, vērts pētīt konkrētu vēsturisku piemēru dokumentāciju (piem., CNT/FAI darbību 1930. gadu Spānijā, Rudolf Rocker darbu par anarhosindikālismu, kā arī IWW un revolūcijas laikmeta sindikalistisko pieredzi). Šie gadījumi sniedz gan teorētisku, gan praktisku ieskatu šīs kustības iespējās un izaicinājumos.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir anarhosindikālisms?
A: Anarhosindikālisms ir anarhisma paveids, kura mērķis ir izmantot arodbiedrības, lai izraisītu revolucionāras pārmaiņas un nodrošinātu strādniekiem brīvību un vienlīdzību.
J: Kāds ir anarhosindikālistu mērķis?
A: Anarhosindikālistu mērķis ir atbrīvoties no kapitālisma un algu sistēmas, kas, viņuprāt, rada šķiru šķelšanos un nevienlīdzību.
J: Kādi ir anarhosindikālisma pamatjēdzieni?
A: Anarhosindikālisma pamatjēdzieni ir strādnieku solidaritāte, tieša rīcība un strādnieku pašpārvalde.
J: Kāpēc anarhosindikāļi tic tiešai rīcībai?
A: Anarhosindikāļi uzskata, ka pārmaiņas var panākt tikai ar tiešu rīcību, un atsakās piedalīties netiešā rīcībā, piemēram, ievēlot pārstāvi valdības amatā.
K: Kāda loma anarhosindikālismam bija Spānijas pilsoņu karā?
A: Anarhosindikālismam bija liela nozīme Spānijas pilsoņu karā.
J: Kāds ir anarhosindikālisma galvenais mērķis attiecībā uz algu sistēmu?
A.: Anarhosindicisma galvenais mērķis ir likvidēt algu sistēmu.
J: Kā anarhosindikāļi vērtē arodbiedrības?
A.: Anarhosindikālisti uzskata, ka arodbiedrības ir līdzeklis revolucionāru pārmaiņu īstenošanai.
Meklēt