Austrālijas Leiboristu partija (NSW) bija Austrālijas politiskā partija, ko parasti dēvē par Langa leiboristiem. Tā bija Austrālijas Leiboristu partijas nodaļa Jaundienvidvelsā, kas 1931.–1936. gadā atdalījās no federālās partijas un darbojās kā neatkarīgs politiskais spēks. Šī šķelšanās bija viena no spilgtākajām un ilgstošākajām krīzēm Austrālijas Darba partijas vēsturē, kas radās Lielās depresijas radītā spiediena un atšķirīgām uzskatu pieejām par ekonomikas glābšanu.
Fona iemesli un "Langa plāns"
1931. gadā Jaundienvidvelsas premjerministrs Džeks Langs (Jack Lang) publiski paziņoja tā saukto "Langa plānu" kā atbildi uz Lielās depresijas sekām. Plāna centrālā ideja bija samazināt valsts ārējās parādsaistības slogu, pārtraukt vai atlikt aizdevumu un procentu maksājumus ārvalstu bankām un ieguldīt līdzekļus vietējos darbprojektos un sociālajā atbalstā, lai mazinātu bezdarbu un nabadzību. Šādas radikālas tēzes būtiski atšķīrās no federālās leiboristu valdības vadības, ko toreiz vadīja Džeimsa Skulina, un no konservatīvākām fiskālām pieejām, kuras uzskatīja par svarīgām pašmērķim kreditoru uzticamības saglabāšanai.
Šķelšanās federālajā politikā
Langa nostāja izraisīja strauju spriedzi starp štata un federālajiem leiboristu līderiem. Langa atbalstītāji federālajā politikā tika izstumti no federālās Caucus, un viņi — galvenokārt Džeka Bīzlija (Jack Beasley) un Edija Vorda (Eddie Ward) vadībā — izveidoja atsevišķu frakciju, kas bieži sadarbojās ar Apvienotās Austrālijas partijas opozīciju. 1931. gada beigās tieši šī koalīcija nobalsoja Pārstāvju palātā, lai gāztu Skulina valdību, kas noveda pie priekšlaicīgām federālajām vēlēšanām.
Vēlēšanu sekas un štata līmeņa notikumi
1931. gada federālās vēlēšanas bija katastrofālas federālajiem leiboristiem kopumā, taču daudzi Langa atbalstītāji Jaundienvidvelsā saglabāja savas vietas, jo viņi pārstāvēja rūpnieciskās darba šķiras priekšpilsētas, kur Langa radikālāka pozīcija bija populāra. Edijs Vords piedzīvoja nelielu sakāvi Austrumsidnejā, bet drīz tika atkārtoti ievēlēts 1932. gada papildvēlēšanās. Tajā pašā laikā Džeka Langa štata politika noveda pie konfrontācijas ar Jaundienvidvelsas gubernatoru — Langs 1932. gadā tika atbrīvots no premjera amata lēmuma dēļ par atteikšanos atmaksāt dažas valsts saistības (gubernators bija Sir Philip Game) un par valsts drošības uzturēšanas apsvērumiem; pakāpeniski pie varas nāca Apvienotās Austrālijas partijas vadīta koalīcija, kuras premjers štata līmenī kļuva Bertram Stevens.
Federālajā mērogā Langa un federālo leiboristu atbalstītāju sadalījums nozīmēja, ka federālie leiboristi Jaunajā Dienvidvelsā cieta smagus zaudējumus. Teds Teodors un Bens Čiflijs) — federālās frakcijas Jaunajā Dienvidvelsā vadošie politiskie spēki — piedzīvoja neveiksmes, un federālie leiboristi 1931. gadā ieguva tikai trīs vietas Jaundienvidvelsā. 1934. gada federālajās vēlēšanās federālie leiboristi Jaunajā Dienvidvelsā spēja iegūt tikai vienu vietu (Ņūkāslā).
Atgriešanās pie vienotības
Vidēji 1930. gadu otrajā pusē politiskā situācija mainījās. 1935. gadā par jauno federālo leiboristu līderi kļuva Džons Kērtins. Viņa vadībā un sarunu gaitā 1936. gada februārī tika panākta izlīguma vienošanās ar Jaundienvidvelsas nodaļu, kas ļāva noslēgt ilgstošo šķelšanos. Šī vienošanās atjaunoja leiboristu vienotību federālajā līmenī, un 1937. gada vēlēšanās leiboristi Jaunajā Dienvidvelsā jau kandidēja kā vienota partija.
Nozīme un mantojums
- Politiskā skaidrība un stratēģija: Langa šķelšanās uzsvēra, cik plūsmas var būt partijā, kas saskaras ar ārkārtējiem ekonomiskiem spiedieniem. Diskusijas par parāda atmaksu, valsts protekciju un sociālo palīdzību kļuva par centrāliem jautājumiem nākamajos gados.
- Vietējā atbalsta nozīme: Langa frakcijas noturība Jaundienvidvelsā parādīja, ka radikālāki risinājumi var gūt plašu atbalstu lokāli, pat ja tie ir pretrunā ar federālo kursu.
- Ilgtermiņa iespaids uz partiju: Reintegrācija 1936. gadā palīdzēja leiboristiem konsolidēt spēkus, kas vēlāk sekmēja partijas reorganizāciju un politisko atgriešanos federālajā politikā. Daļa Langa ideju par sociālo aizsardzību un valsts iejaukšanos ekonomikā ietekmēja arī turpmākas politikas debates.
Kopumā Langa leiboristu periods (1931–1936) ir nozīmīgs piemērs tam, kā ekonomiskas krīzes var radīt dziļas politiskas šķelšanās, bet arī kā pragmatisks līderis un sarunas var atkal atjaunot vienotību un politisku spēju rīkoties nākotnē.
