Bulgārijas Komunistiskā partija (BCP): vēsture, līderi un pāreja uz BSP

Bulgārijas Komunistiskā partija (bulgāru: Българска Комунистическа Партия; saīsinājums BCP) bija Bulgārijā valdošā politiskā partija no 1946. līdz 1990. gadam.

Vēsture un attīstība

Partijas saknes meklējamas Bulgārijas sociāldemokrātiskajā kustībā 19. un 20. gadsimta mijā, un tās kreisā straume pakāpeniski pārvērtās par revolucionāru komunistisku spēku. Oficiālais nosaukums Bulgārijas Komunistiskā partija parādījās 1919. gadā, kad vietējie kreisie spēki konsolidējās pēc Pirmā pasaules kara un ietekmes no Krievijas revolūcijas.

Otrā pasaules kara laikā un tūlīt pēc tā BCP nostiprināja savu varu. 1944. gadā partija vadīja apvērsumu pret cara valdību, pēc kura sāka īstenot plašas politiskas un ekonomiskas pārmaiņas. 1946. gadā, pēc referenduma un monarhijas atcelšanas, tika izveidota Bulgārijas Tautas Republika, kurā BCP ieņēma dominantas pozīcijas.

Padomju Savienības ietekmē BCP īstenoja ātru industrializāciju, plašu rūpniecības un lauksaimniecības nacionalizāciju, kolektivizāciju un centralizētu plānošanu. Šīs reformas bieži tika īstenotas ar politisku represiju, vienas partijas režīmu un cenzūru. 1940.–1950. gados notika arī tīrīšanas un represīvi pasākumi pret politiskajiem pretiniekiem.

Galvenie periodi un politika

1944–1949: konsolidācijas periods, padomju modeļa ieviešana un politisko pretinieku marginalizēšana;
1950.–1960. gadi: industrializācija un modernizācija, reizēm stagnācija un birokrātiskā aparāta nostiprināšanās;
1960.–1980. gadi: relatīva iekšēja stabilitāte, bet politiskā kontrole saglabājās; ārpolitiskā orientācija uz Austrumu bloka valstīm un Padomju Savienību;
1989: politiskā krīze, reformsāpes un režīma sabrukums, kas noveda pie sistēmas maiņas un pārejas uz daudzpartiju sistēmu.

Galvenie līderi

Partijas vadībā bija vairāki nozīmīgi politiķi, no kuriem daži lielā mērā noteica Bulgārijas politikas kursu:

Dimitar Blagoev – uzskatāms par agrīnu marksisma ideju popularizētāju un sociāldemokrātiskās kreisās kustības līderi, kuru bieži piemin kā partijas pirmsākumu autoru;
Georgi Dimitrov – starptautiski pazīstams komunists un ilggadējs partijas līderis 1920.–1940. gados, iesaistīts antifašistiskajā kustībā un pēc kara kļuva par svarīgu politisko figūru;
Valko Červenkovs – stingri propadomju līnijas sekotājs, vadīja partiju un valsti 1949–1954. gados; šajā laikā notika spēcīga stalinistiska politikas īstenošana;
Todors Živkovs – partijas un Bulgārijas vadītājs no 1954. līdz 1989. gadam. Viņš bija visilgāk nostrādājušais Austrumu bloka valstu līderis un ilgstoši noteica valsts politiku, kombinējot stabilitāti ar autoritāru pārvaldību;
Petars Mladenovs – pēdējais BCP līderis padomju perioda beigās; 1989. gada decembrī sāka reformu un demontāžas procesu, kas noveda pie partijas lomas samazināšanas un pārvērtībām.

Pāreja uz BSP un politiskā transformācija

1989. gada 11. decembrī partijas līderis Petars Mladenovs paziņoja, ka partija atsakās no garantētajām valdīšanas tiesībām. Šis solis bija daļa no plašākas reakcijas uz Brežņeva perioda beigu reformas spiedienu, sabiedrības neapmierinātību un Austrumeiropas komunistisko režīmu krahu.

1990. gadā partija kļuva daudz mērenāka un vairs nebija komunistiskā partija. 1990. gada aprīlī partija mainīja nosaukumu uz Bulgārijas Sociālistisko partiju (BSP). Pārejas laikā BSP centās transformēties par sociāldemokrātisku politisku spēku, saglabājot administratīvos resursus, bet mainot ideoloģisko nostāju un piedaloties daudzpartiju vēlēšanās.

Mantojums un ietekme

BCP laika mantojums Bulgārijā ir divdomīgs. No vienas puses, tika īstenotas straujas industriālās un sociālās pārmaiņas — modernizācija, izglītības un veselības aprūpes pieejamības paplašināšana. No otras puses, politiskā represija, cilvēktiesību ierobežojumi, ekonomiskā stagnācija vēlākajos gados un centralizētas sistēmas problēmas radīja dziļas sabiedrības un ekonomikas sekas.

Pēc pārejas uz demokrātiju BSP kļuva par vienu no galvenajām partijām jaunajā politiskajā sistēmā, taču tās popularitāte laika gaitā svārstījās, ietekmējoties no ekonomiskajām reformām, privatizācijas un sabiedrības attieksmes pret pagātnes režīmu. Diskusijas par atbildību, rehabilitāciju un īpašumu atgūšanu paliek daļa no Bulgārijas politiskās un vēsturiskās atmiņas.

Šī vēsture palīdz izprast Bulgārijas politisko attīstību 20. gadsimta otrajā pusē — no autoritāra viena partijas režīma līdz sarežģītai pārejai uz daudzpartiju demokrātiju.